Pudeles klačiņas. 5. Mazās Veras stāsts (līdz galam)

Mazā Vera, protams, pamanīja enerģiju, kas vibrēja aplī. Jābūt pilnīgi «atsaldētam», lai to nepamanītu. Viņas skatiens uz mirkli, tikai uz sekundes simtdaļu, apstājās pie Dīdžeja, bet arī to visi pamanīja. Varētu teikt — pat gaidīja. Vai tiešām stāsts būs ar tādu noilgumu?

Viņi bija viens no diviem mūsu klases pārīšiem. 10. klasē, protams. Vai tur bija kas vairāk par romantiskiem skūpstiem tumšā istabā, par to vēsture klusē. Ja arī kas bija, ne viens, ne otrs ne ar skropstas mājienu nelika to manīt.

Dīdžejs pasniedza Mazajai Verai kokteiļa glāzi, viņa pateicīgi uzsmaidīja un vienā mirklī noslaucīja milzīgo jautājuma zīmi, kas dīdījās apļa vidū:

— Tas bija pavisam nesen. Pirms pāris gadiem. Mums tā bija aizliegtā mīla.

Tikai nejautājiet, kāpēc? Neesat mazi bērni — paši saprotat. Bet varbūt tieši tāpēc, ka aizliegtā, vēl jo vairāk — mīla. Tas bija kaut kas tāds, kas atnāk tikai reizi mūžā, ja vispār atnāk… Bet jāstāsta par seksu, vai ne?… Es stāstīšu par mīlēšanos. Nujā, tieši tāpēc, ka tā bija mīla, tas nebija sekss.

Mēs dzīvojām… vēl tagad dzīvojam tālu viens no otra. Ja ne Latvijas pretējās malās, tad tuvu tam. Bet tas nebija šķērslis! Jo attālums kļūst sīks pret vēlēšanos būt kopā! Vismaz reizi nedēļā tikāmies vai nu tur, vai te. Un ne jau vienmēr bija vajadzīgs tas, ko jūs saucat par seksu.

Tur, viņa galā, bija sarežģītāk. Tur visi cits citu pazina kā raibus suņus, un baumas izplatījās ātrāk par patiesību, tāpēc centāmies būt tik jau nu divi vien, cik vien tas iespējams. Ne tāpēc, lai slapstītos, bet tāpēc, lai tas brīdis būtu laimīgs…

Arī toreiz no autobusa izkāpu divas pieturas ātrāk. Bija ziemas vakars. Tumšs un šausmīgs sals, — kādi 20 grādi. Sniegs zem kājām gurkstēja tā, ka atbalsis droši vien mētājās desmit kilometru rādiusā. Tāda sajūta, ka visi dzird, ka esmu klāt. Viņš, kā vienmēr, mani gaidīja savā mašīnā. Tur bija silti un mīļi. Spēlēja radio.

Kādu brīdi mēs skūpstījāmies kā pirmo un pēdējo reizi. Tad braucām. Vienkārši braucām, kur deguns rāda. Kaut kādā lauku benzīntankā viņš nopirka šampanieti. Atkal braucām. Visapkārt tikai lauki un meži un tumsa. Man nav pat nojausmas, aiz muguras palikuši 15 vai 115 kilometri?

Tad viņš iegrieza kaut kādā meža ceļā. Pilnīgi aizputinātā. Likās, ka kupenas ir augstākas par mašīnu. Tālu jau netikām, iestigām. Viņš noslāpēja motoru. Palika tikai radio. Es to bildi nekad neaizmirsīšu: mēs, iesprūduši starp milzīgām eglēm, no zariem uz mašīnas birst sniegs. Priekšā kupenu gubeņi, aiz muguras pamazām aizsnieg mūsu sliedes. Spēlē radio, un uz visas pasaules neviena cita — tikai mēs… Viņš teica: «Es tevi noskūpstīšu, un tad brauksim uz Niklāva krodziņu izdzert šampi.»

… Ko vēl man jums stāstīt? Mēs mīlējāmies pilnīgi kaili — kā no mātes miesām. Ja tas būt sekss, plikas būtu tikai vajadzīgās vietas. Mēs baudījām viens otra augumus tā, it kā tas notiktu pirmo un pēdējo reizi. Pilnīgi kaili meža vidū aukstā mašīnā, kad ārā sals graiza mašīnas riepas. Ja mašīna būtu katls, tam no mūsu elpu mutuļiem dancotu vāks.

Ja ir brīži, kas asociējas ar vārdu «laime», tad šis bija tāds. Pēc tam skatījāmies viens otram acīs un smaidījām. Ilgi. Tad pār mašīnu pārgāzās kārtējais sniega blāķis no egļu zariem, viņš iedarbināja motoru, un mašīnā pamazām kļuva siltāks. Attaisīja šampanieti, un mēs dzērām to no kakliņa. Tad apģērbāmies un braucām pie Niklāva.

Niklāvs atslēdza krodziņu, uzvārīja mums kafiju un netraucēti ļāva turpināt skatīties acīs. Pats, aizslēpies aiz letes, vēroja mūs kā sargeņģelis un aizkustinoši smaidīja. Ja ir brīži, kas asociējas ar vārdu «mīlestība», tad šis bija tāds.

Vasarā viņš atkal mani aizveda uz to vietu. «Atceries, mēs te bijām ziemā,» viņš teica. Kā gan es varētu neatcerēties?

Zinu, ka jūs no manis cerējāt dzirdēt pavisam ko citu, bet ir tieši tā — tieši šis ir mans neaizmirstamākais stāsts par to, ko jūs saucat par seksu.

— Beidz, Čiepa! Es zināju, ka būs kaut kas tamlīdzīgs. Tieši tāpēc tu man skolā tik ļoti patiki, — Dīdžejs noglaudīja Mazās Veras galvu. — Ļausi tagad man pastāstīt?