Kārlis Streips: Bravo, Ina!

Kopš Saeima pagājušajā nedēļa apstiprināja Aigara Kalvīša (TP) vadīto valdību, sacēlies jandāliņš ap jauno izglītības un zinātnes ministri Inu Druvieti (JL). Krieviski iznākošajā presē viņa bezmaz vai prezentēta kā ļaunākā ragana pasaulē. Arī Latvijas Televīzijas atsevišķos raidījumos notika tas, ko tautas valodā mēdz saukt par uzbraukšanu.

Nu, ko tad īsti Ina Druviete tādu nodarījusi, lai liktu citiem strīdēties, cik viņa toleranta, cik ne? Izrādās, ka viņa savā oficiālajā kapacitātē ar ļaudīm runās tikai latviešu, nevis  krievu valodā. Tas prezentēts kā milzīgs pieklājības un uzvedības normu pārkāpums. No Latvijas ne bez pamata izraidītais krievu skolu aizstāvības «štāba» aktīvists Aleksandrs Kazakovs nodēvējis Inu Druvieti par radikāli, un tādā gadījumā nu gan te jārunā par katlu, kas cepešpannu cenšas par melnu nosaukt. Varētu padomāt, ka Kazakovs ir pats racionālisma iemiesojums.

Manuprāt, ja par tolerances rādītāju valstī uzskatāma  gatavība runāt arī krievu valodā, tad pasakāms tikai viens — nepieciest tos, kas 15 gadus pēc valsts neatkarības atjaunošanas dzīvo Latvijā, bet vienalga joprojām neprot latviešu valodu — tā nav, nav un vēlreiz nav netolerance.  Un viss.

Kliedzoši acīmredzams, ka Latvijā tik daudz ļautiņu joprojām ar latviešu valodu ir ar Dievu uz ceturtdaļām, un tas, ka lielākoties latvieši izrādās pilnīgi gatavi ar nelatviešiem runāt krievu valodā. Man tas nav svešs jēdziens. Amerikā brīdī, kad telpā bija seši latvieši un viens amerikānis, visi runāja angļu valodā, jo tā, lūk, bija pieklājīgāk. Latvijā manāms tas pats fenomens. Dzirdēti arī citi argumenti, piemēram, latvieši nevēlas aizmirst krievu valodu, tāpēc labprāt tajā sarunājas. Vienalga, kāds iemesls, rezultāts allaž viens un tāds pats — nereti tāds valodas līmenis, kāds cilvēkam bija pirms pieciem vai desmit gadiem, tāds viņam saglabājas joprojām, it īpaši Rīgā un citās pilsētās, kur bez latviešu valodas zināšanām var dzīvot pavisam mierīgi.

Apsveicami, ka nu reiz pie ministres darba stājusies sieviete, kura nolēmusi šajā latviešus visai degradējošā procesā nepiedalīties. Jādomā, Ina Druviete krievu valodu pārzina, kā nekā profesore Latvijas Universitātē, valodniece, lingviste. Ne tas te galvenais. Galvenais tā absolūti pareizā pārliecība, ka Latvijas Republikas valdības pārstāvji runā valsts valodā. Ja kādam valsts iedzīvotājam šāda nostāja rada sirdēstus, tad lai meklē rokā tulkotāju. Arī ar krievu skolu aizstāvības aktīvistiem pilnīgi iespējams runāt latviešu valodā, to piedzīvoju pats, kad vasarā sanāca mazliet padebatēt ar aktīvistu grupiņu Rīgā pie Barklaja de Tolli pieminekļa.

Starptautiskajos cilvēka tiesību principos runāts, ka pārvaldes orgāniem jādara viss iespējamais, lai komunicētu ar vietējiem iedzīvotājiem. Mani neapmierinātu nedara fakts, ka Latgalē ar vecticībnieku tantiņu, kas atnākusi runāt par sociālo palīdzību, attiecīgie ierēdņi runā arī krievu valodā. Taču Inas Druvietes gadījumā runa tomēr par ministri, tātad — par visaugstākā ranga politiski atbildīgu  amatpersonu. Viņas darbs ar ikdienas pakalpojumu sniegšanu iedzīvotājiem nesaistās, un apņemšanās savā darbā vismaz oficiālajā līmenī runāt tikai latviešu valodā ir apsveicama. Būtu jauki, ja šim piemēram sekotu arī citi ministri.

Cita lieta gan, vai Druvietes kundze šajā ziņā ir pavisam konsekventa. Viņa, cita starpā, ir arī Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas locekle, un tās mājas lapā vēstīts, ka viņas darba valoda starptautiskajā forumā esot angļu valoda. Un te nonākam pie monētas otras puses, proti, sarunā viens no mērķiem ir būt pārliecinātam, ka otrs sapratīs to, ko es saku. Uz Eiropas institūcijām sūtīt cilvēkus, kuri neprot angļu un/vai franču valodu, izrādās vienkārši muļķīgi, jo ar katru tulkošanas kārtu pazūd vismaz teiktā nianses, ja ne pats būtiskākais, kas pateikts. Šausmu stāsti šajā ziņā labi zināmi, tā, piemēram, kādreizējais ASV prezidents Džimijs Kārters, apmeklējot Poliju, teica, ka viņš priecājas par kopā sanākušajiem cilvēkiem, bet tulkotājs paziņoja, ka ASV prezidents teicis, ka kopā sanākušais pūlis viņu seksuāli uzbudinājis. Pieņemsim, tas bija ārkārtas gadījums, bet princips tomēr ir princips.

Ja Druvietes kundze tiešām apņēmusies runāt ar izglītības reformas pretiniekiem un vēlas būt pilnīgi pārliecināta, ka viņi saprot, kas ministrei sakāms, varbūt tomēr gabals nevienam nenokristu, ja saruna notiktu arī krievu valodā. Taču arī skolu aizstāvības ļaudīm jāsaprot, ka pieklājīgi ar Latvijas valsti un tās ierēdniecību runāt latviešu valodā. Latviešu valodu prot gan Jurijs Petropavlovskis (galu galā pilsonības eksāmenu nokārtoja), to prata jaunās aktīvistes, kas savulaik viesojās pie Valsts prezidentes, latviski runājošus pārstāvjus galu galā var atrast tikpat viegli, cik angliski runājošus pārstāvjus jāatrod, kad laiks braukt ciemos pie tantes Tatjanas Strasbūrā un atkal stāstīt pasaules presei pekstiņus par to, kas Latvijā notiek.

Jautājumu par jaunās valdības darbu ir gana, gan jau arī Izglītības un zinātnes ministrijā un tās darbā būs problēmas, par ko kasīties. Taču jautājums, ka Latvijas Republikas Ministru kabineta locekle apņēmusies runāt latviešu valodā — tas nu nav disputa vērts.