Nedēļas notikumu TOP 5
- Reformators Bērziņš rīkojas
- Aukstais biznesa karš Ventspilī
- Krievijas vēstnieks nesarkst Krievijas vārdā
- Turcija nāks uz Eiropu
- Rīga meklē aizstāvību Briselē
Valdība 14. decembra sēdē pieņēma, iespējams, revolucionāru lēmumu — sākt valstī ambulatorās un stacionārās medicīniskās aprūpes pakalpojumu sniedzēju reformu. Ministru kabineta akceptētais struktūrplāns paredz Latvijā būtiski samazināt slimnīcu skaitu un uzlabot neatliekamās medicīniskās dienesta darbu, kā arī nostiprināt ģimenes ārstu institūciju Latvijā.
Lai plānu pilnībā īstenotu līdz 2010. gadam, reformai ik gadu valsts budžetā jāparedz 73,4 miljonu latu lieli asignējumi. Ja Latvijā ir 121 slimnīca, beidzot reformu, palikšot 52 slimnīcas un 28 sociālās aprūpes centri.
Veselības ministrs Gundars Bērziņš (TP) pavēstīja, ka ar reformas ieviešanu «nav laika» kavēties, un pauda apņēmību rīkoties. Ministrs arī cieti atkārtoja, ka algu pielikums ārstiem gaidāms jūlijā, ne janvārī, un aicināja mediķus domāt valstiski, proti, būt gataviem veselīgiem kompromisiem gan savu, gan pacientu interešu labā.
Tikmēr anesteziologu profesionālā organizācija, kā arī šīs nozares pārstāvji vairākās slimnīcās pasteidzās pavēstīt, ka, mainoties valdībām, valstij jāatbild par amatpersonu solījumiem. Ja anesteziologi nesaņemšot algas pielikumu 1. janvārī, viņi gatavi atsākt protesta akcijas.
Atklātībā nonāca pretrunas starp «rietumu galvaspilsētas» Ventspils nozīmīgākajiem ekonomiskajiem grupējumiem un vairākiem Latvijas «miljonāriem». Pēc akcionāru sapulces amatu zaudēja ietekmīgā tranzīta uzņēmuma «Ventbunkers» valdes priekšsēdis Miks Ekbaums, ko aizstāja Dzintars Kašs. Ja pirmo uzskata par oligarha Aivara Lemberga, uzņēmēju Oļega Stepanova un Jāņa Blažēvica cilvēku, otro vērtē kā «Ventbunkera» akcionāru Olafa Berķa un Igora Skoka protežē.
Skandāla gaitā aktualizējās jautājums par ārzonu kompāniju un formāli «mazā akcionāra» Lemberga kunga patieso ietekmi daudzmiljonu biznesā, par iespēju, ka pilnīgu kontroli pār Ventspils tranzītu tieši vai pastarpināti iegūs Krievijas lielkapitāls. Zīmīgi, pagājušajā nedēļā premjers Aigars Kalvītis aicināja Satversmes aizsardzības biroju sekot, vai ārvalstu kapitāls, investējot Latvijas ekonomikā, nav izvirzījis mērķi tieši ietekmēt stratēģisku politisko lēmumu pieņemšanu valstī.
Tikmēr «Ventbunkera» strīdnieki turpina skaidrot attiecības tiesā un Uzņēmumu reģistrā. Formāli viss notiek juridiski korekti un eiropeiski pieklājīgi. Iespējams, 90. gadu sākumā šādu biznesa interešu konfrontācijas dēļ Ventspilī skanētu šāvieni un sprādzieni.
Tikmēr Krievijas vēstnieks Viktors Kaļužnijs ar savām izteikām dažādoja politiskās ziņas Latvijā. Diplomāts pavēstīja, ka «Krievijai nav par ko atvainoties Latvijai» un jautājums par okupāciju, viņaprāt, ir neauglīga rakāšanās pagātnē, tāds politikānisms un spekulācijas, kas objektīvi traucējot pragmatiskām starpvalstu attiecībām.
Dažas dienas vēlāk, apmeklējis ārlietu ministru Arti Pabriku, vēstnieks parādīja diplomātisku lokanību un gatavību kompromisiem, proti, iepazīšanās nolūkā Kaļužnija kungs jaunā gada sākumā varbūt apmeklēšot Okupācijas muzeju, tā kļūstot par pirmo Krievijas amatpersonu, kura uzdrošinājusies (vai deleģēta) viesoties šajā tik politiski jūtīgajā vietā.
Bet labējo partiju runasvīri Saeimā steidza apliecināt politisko stāju, konstatējot, ka «krievu lācis» spalvu met, bet impērisko tikumu — ne. Bija arī daudz brīvprātīgo izpalīgu, kuri nekautrējās dot prezidentei padomus 9. maija Maskavas svinību sakarā. Reālpolitiķi ieteica Vairai Vīķei-Freibergai braukt, kamēr radikālākie braucienu saistīja ar obligātu atrunu — namatēvam Vladimiram Putinam jādod iespēja viešņai no augstas tribīnes pateikt visu patiesību par Otro pasaules un Lielo Tēvijas karu, par Latvijas okupāciju un latviešu tautas zemdegās gruzdošo nacionālo sāpi.
Eiropas Parlaments un Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu premjeri savā galotņu konferencē izšķīrās sākt iestāšanās sarunas ar Turciju 2005. gada 3. oktobrī. Turcija šo vēsturisko dienu bija gaidījusi 45 gadus.
Pagaidām šis politiskais lēmums ir nepopulārs dalībvalstu iedzīvotāju, bet pragmatisks valstsvīru vidū. Jau publicētas aplēses, ka ES varētu aplaimot vismaz 16 miljoni darba meklētāju no Turcijas. Nav skaidrs, vai iespējama eiropeisko un islāma vērtību mierīga līdzāspastāvēšana un abpusēja identitātes saglabāšana šajā kvalitatīvi jaunajā nākotnes ES.
Francija lēmumu uzņemt Turciju ES saistīja ar obligātu prasību, lai kandidātvalsts valdība oficiāli atzītu Osmaņu impērijā Pirmā pasaules kara laikā notikušo armēņu genocīdu. Oficiālā Parīze ne reizi nav oficiālajai Maskavai ne prasījusi, ne arī ieteikusi atzīt Baltijas valstu okupācijas faktu Otrā pasaules kara laikā.
Tikmēr Latvijas amatpersonas izbaudīja patiesu lepnumu, jo pirmo reizi kā līdzvērtīgi lēmēji Briselē sprieda par ES paplašināšanu. Ministrs Artis Pabriks mierināja par Latvijā iespējamo imigrantu pieplūdumu satrauktos tautiešus, ka Turcijas uzņemšana savienībā iespējama pēc gadiem 15, turklāt vienīgi, ja šī potenciālā Eiropas lielvalsts būs strikti izpildījusi (kā nesen mazā Latvija) visus uzņemšanas kritērijus.
Tikmēr Latvijas amatvīru galvenā politiskā aktualitāte bija ne Turcijas nākotne, bet Zviedrijas tagadne. Briseles saiet laikā Aigars Kalvītis tikās ar kolēģi Zviedrijas premjerministru Jēranu Pērsonu, lai sarunas gaitā skaidrot situāciju, kādā kaimiņvalstī nonācis Latvijas uzņēmums «Laval un partneri». Pērsons uzstāja, ka viņa valdība palikšot neitrāla arodbiedrību konfliktā ar Latvijas būvniekiem (līdzšinējā pieredze gan liecina pretējo). Pērsons arī Kalvītim paskaidroja, ka problēmu juridiski atrisinās Zviedrijas tiesa, kura lietu sāks izskatīt jaunnedēļ.
Par nepatīkamo situāciju, kad, pēc Latvijas puses ieskata, tiek pārkāpti ES dalībvalstīm saistošie brīvas darbaspēka un pakalpojumu kustības principi, Kalvīša kungs informēja arī Eiropas Komitejas (EK) prezidentu Žozē Manuelu Barozu. Premjers iesniedza prezidentam oficiālu lūgumu EK oficiāli izmeklēt lietu un dot savu vērtējumu par Zviedrijas darbību atbilstību Eiropas kopienā spēkā esošo likumu burtam un garam.