Pudeles klačiņas. 6. Dīdžejs un Miljonāre

Dīdžejs paskatījās uz Mazo Veru kā pacients uz psihoterapeiti, kurā iemīlējies. Tā vien likās, ka pārējiem nebūtu vēlams dzirdēt viņa stāstu:

— Man, tāpat kā tev, tas bija nesen. Arī pirms pāris gadiem. Novembrī. Un arī man tā mīla nebija gluži licencēta. Bet tas ātrumu nemazināja — gluži otrādi.

Arī mēs dzīvojām dažādās pasaules malās — es Rīgā, viņa Kurzemē. Bet iepazināmies Viļņā, «Miljonāra» ierakstā. Braucu līdzi kolēģim, viņa šim iekabināja atlasē, spēlēja un nopelnīja smuku summiņu. Gudra sieviete, pat ļoti. Un skaista. Kā Karmena — man jau patīk tumšās! Pat nezinu, ko viņa manī atrada. Laikam jau kompensējām viens otram kādu iztrūkumu sirdī un gultā — daba nemīl tukšumu.

Jā, daba nemīl tukšumu, bet, ja piņģerotā lej uzreiz spaini, gāžas pāri. Mums arī gāzās pāri — abi kampām gaisu kā Everestā, bet tā gaisa nebija… Mums bija kā dziesmas parodijā: «Maz tu man solīji, daudz tu man devi, raidaidaidā…»

Viens no otra neprasījām neko, tikai devām, devām, devām… Tas īsais laiks, kamēr elpinājām viens otru, bija tāds pa pusei apdullis — tāda hroniska pillā sajūta. Tagad no šīs sievietes baidos kā kodēts alkoholiķis no glāzītes. Gribu, bet baidos. Un viņa to zina. Gudra sieviete…

Toreiz viņa bija atbraukusi uz Rīgu. Pametu visus darbus, satikāmies. Protams, kā citādi?! Viņai vajadzēja nokārtot kaut kādas īpašumu lietas Puškina ielā un nopirkt telefonam jaunu aķi. Zināja, ka «Siemens» veikals ir Cēsu ielā, bet nezināja, kā tur nokļūt.

Man nevajadzēja neko — tikai redzēt viņu, ļaut, lai viņa ieslīdina savu roku pie manējās manā cimdā, iekampt viņas smaržu… Tur, pie kakla, tur ir tā smarža. Kad viņa piezvanīja un teica, ka pēc stundas būs Rīgā, es sāku drebēt kā tāds alkašs jau no domām vien, kā pastumšu malā viņas mēteļa apkakli un iedozēšu to smaržu. Es viņu nemīlēju, es viņu dievināju.

Todien trakoja tā šausmīgā vētra, kas lauza kokus un nesa pa gaisu cilvēkus. Mēs gājām kājām no centra uz Cēsu ielu; viņas roka manā cimdā. Uz ielām neviena cilvēka, bet mēs tik ejam. Drusciņ pūta, jā, bet, pat ja mūs aiznestu pa gaisu, diez vai mēs to pamanītu. Vakarā «Panorāmā» dzirdēju, ka vētra turpinoties; Rīgā kulminācija bijusi tieši tai brīdī, kad klīdām pa ielām, esot tik un tik upuru, tāpēc ieteicams bez vajadzības laukā neiet. Mēs laikam bijām Dievam plaukstā.

Nopirkām aķi un nācām atpakaļ. Nebija tik daudz laika, lai ņemtu viesnīcu vai tamlīdzīgi. Vispār mēs viesnīcas neņēmām nekad. Tie izjātie numuri… Nosit mani, bet negribu būt viens no tā bataljona, kas konkrētajā gultā ņem priekšā kārtējo mīļāko. Nekad agrāk man mīļākās nebija bijušas, un viņa nebija no tām, kura atvedama uz viesnīcu, un pēc tam — mājās. Mums patika tas, kas ir tikai mūsu.

Iegājām kinoteātrī «Rīga» iedzert kafiju. Pēc tam nopirkām biļeti uz filmu Jaunajā zālē, bet kaut kā pilnīgi netīšām iemaldījāmies balkonā. Seanss gāja vaļā pilnā sparā, tikai visi skatītāji lejā zālē — balkonā laikam nemaz nav paredzēts. Apsēdāmies un… Sākumā neko — tēlojām, ka skatāmies filmu. «Žurku skrējienu» toreiz rādīja.

Lēnām sākām maigoties — totālākais maigums bez jebkādiem petingiem, nekā prasta. Mēs taču zinājām, ka nevar. Viņas rokas, pirksti ilgi klīda visur, tikai ne tur. Un elpa… Un tādas bezpalīdzīgas nopūtas… Ārprāts, kā es to sievieti tobrīd dievināju! Un gribēju tā, kā vēl nekad. Un dzirdēju, kā viņa grib mani… Bet neaiztiku. Es to nedarītu, ja viņa…

Viņa kapitulēja. Viņa bija tuvu bezsamaņai no tabu pārdozēšanas. Dzirdēju vienu skaļu vaidu, tad viņa pieslējās kājās un aizrāva mani aiz kaut kādiem samta aizkariem. Drudžaini izģērba sevi, mani, pieplaka ar seju pie sienas un… Tas bija saldi. Nekad manos sasodītajos 37 gados tas nav bijis tik saldi. Un tik sasodīti ātri arī ne.

Viņa laikam nesaprata, ka ir jau cauri. Faktiski nekas jau pat īsti nebija sācies. Tas, kā es jutos, bija uz ekrāna — tur tai brīdī pa gaisu lidoja govis ar plikiem tesmeņiem. Vienu brīdi likās, ka man aizbraucis jumts: nu, kā var lidot govis ar tesmeņiem pa visu ekrānu?! Pats, kā tāds tesmenis… Bet viņa laimīga. Biju bezgala pateicīgs viņai par to, ka… Nu, jūs taču saprotat…

Ja toreiz, «Miljonārā», man kāds teiktu, ka šī sieviete spējīga uz seksu kinoteātrī, es būtu gatavs saderēt uz visu miljonu, ka nemūžam. Un zaudētu. Tagad es gribētu derēt uz pieciem, ka ar viņu nekad vairs. Kodētos par pieciem miljoniem, bet vienalga… zaudētu. Un nebūtu pārmaksājis.

* * *
Dīdžejs apklusa. Spēcīgi iegrieza pudeli un pats izgāja laukā. Varbūt uzsmēķēt? Nē-ē, viņš taču nesmēķē. Pudele apstājās pret Penāli…