Uzzini ko jaunu! Rabarberi un zemenes

Rabarberi

Pirms zemeņu sezona vēl tā kārtīgi sākusies, varam kārtīgi izbaudīt citu – rabarberu sezonu. Rabarbers patiesībā ir sūreņu dzimtas lapu dārzenis, viens no pirmajiem, kas parādās dārzos. Bieži rabarberu sauc par augli, jo to izmanto līdzīgi kā citus augļus – cep kūkas, gatavo desertus u.c.

Vēsture

Rabarbers ir ziemeļu klimatam raksturīgs augs. Tikai 1178. gadā to beidzot pieminēja kā ēdamu augu. Līdz tam rabarberus, tāpat kā zemenes, sākotnēji izmantoja medicīnā, jo rabarberu saknēm piemīt izteikts caurejas līdzekļa efekts, kā arī – tie uzlabo vielmaiņu. 18. gs. beigās rabarberi iekaroja Ameriku un kļuva par iecienītu pildījumu pīrāgiem.

Uzturvērtība

Rabarberi ir nozīmīgs P vitamīna avots, tie mazākās devās satur arī citus vitamīnus, ābolskābi un citronskābi, kas uzlabo gremošanu un veicina nieru darbību. Rabarberos ir arī ļoti daudz kālija un kalcija, tikai par kalciju jāsaka, ka no tā lielas jēgas nav, jo rabarberi satur arī skābeņskābi, kombinācijā ar to mūsu organisms nespēj uzsūkt kalciju. Rabarberi satur vairāk nekā 90% ūdens, to pH līmenis ir 3,1–3,2.

Šķirnes un pagatavošana

Rabarberus audzē daudz kur pasaulē, bet rheum palmatum, ko agrāk un joprojām izmanto medicīniskiem nolūkiem, sastopams tikai Āzijā. Rabarberi atšķiras pēc lieluma, lapām, kātu krāsas.

Latvijā sākotnēji bija sastopamas divas tīras šķirnes – ‘Tukuma 5’ un ‘Ogres 13’. Rabarbers ļoti viegli saziedas ar citām šķirnēm, līdz ar to pilnīgi tīras šķirnes ir sastopamas reti un, ievācot sēklas, pēc tam var izaugt kas mazliet citāds. Sēklu veikalos var nopirkt agrīnu rabarberu šķirni ‘Victoria’, kas dos 40–60 cm garus kātus.

Lai arī rabarberam piemīt skāba garša, to joprojām galvenokārt izmanto dažādu desertu – kūku, mafinu, krēmu – pagatavošanai. Pagatavo arī dzērienus – morsus, kompotus, vienkārši atsvaidzinošu rabarberu ūdeni. Un jā... atceries rabarberu, kuru pamērcēji cukurā?

Jo sārtāks kāts, jo rabarbers maigāks. Ilgu laiku rabarberus glabājot, tie kļūst sausāki. Vislabākais būtu norautus rabarberus izlietot vai nu uzreiz vai, vēlākais, piecu dienu laikā, uzglabājot tos ledusskapī. Ziemas krājumiem rabarberus var ne tikai savārīt ievārījumā, bet arī sagriezt gabaliņos un salikt saldētavā.

Zemenes

Lai gan zemenes no siltākām zemēm ir pieejamas arī nesezonā, vienmēr ir vērts sagaidīt īstās, mūsu zemenes, kas, teiksim atklāti, - lai arī kādas gadītos nopirkt, vismaz negaršo pēc plastmasas. Īpaši kārdinošas tās ir arī tādēļ, ka pieejamas tik īsu brīdi. Zemeņu sezona jāizbauda intensīvi un pēc iespējas jāsasaldē krājumi ziemai, jo, visticamāk, pēc tām drīz vien sāksi ilgoties...

Tie, kas zemenes audzē paši savā dārzā, var būt vislaimīgākie, tomēr lielākā daļa no mums jūnijā, visticamāk, iestaigās taciņu līdz savam iecienītākajam zemeņu tirgotājam.

Vēsture

Senatnē dziedniekiem esot bijis teiciens: «Tajā mājā, kurā ēd zemenes, ārstiem nav ko darīt.» Senajā Eiropā, Romā, zemenes tika audzētas, lai no tām gatavotu dažādas zāles, arī Francijā šīs ogas izmantoja medicīnā. Šajā laikā zemeņu kulinārā vērtība netika augsti novērtēta, jo to garša nebūt nebija tik patīkama un salda kā mūsdienās. Mūsdienās pieejamās garšīgās zemenes popularitāti ieguva 18. gs., kad, selekcionējot medicīnā izmantojamās ogas, tika uzlabots to izskats un garša. Līdz apmēram 1850. gadam zemenes bija iespēja baudīt tikai bagātiem cilvēkiem, tās uzskatīja par elitārām ogām un to cenas bija ļoti augstas.

Uzturvērtība

Dārza zemene ir mazkaloriju produkts, kurš satur tikai 30 kkal/100 g. Tā satur 4–10% cukura, organiskās skābes, minerālvielas un bioloģiski aktīvas vielas. Lai pieaugušam cilvēkam nodrošinātu dienas C vitamīna devu, ir jāapēd 100 g dārza zemeņu. Savukārt bērnam 6–12 gadu vecumā, lai nodrošinātu nepieciešamo C vitamīnu, dienā nepieciešams apēst tikai astoņas vidēja izmēra ogas. Tomēr ļoti svarīgi ir atcerēties, ka zemenes var izraisīt alerģiju. Īpaši jāuzmanās tās iekļaut mazu bērnu ēdienkartē.

Izvēlies labākās

Izvēlies sausas zemenes ar matētu spīdumu. Slapjas zemenes ir par daudz sakratītas un īpaši pievilina mušas.

Spilgti sarkanas zemenes nebūt nav tās labākās. Tumši sarkanās var būt skābenas, gaiši sārtās – saldas, bet labāk pirms iegādes nogaršo. Garšojot jāizvērtē ne tikai garša, bet arī struktūra – tai jābūt blīvai, nevis šķidrai.

Zemenēm nevajadzētu būt saspiestām. Zemenes kātiņam un lapiņām jābūt svaigiem un nevītušiem. Kātiņam jāturas stingri pie zemenes, tomēr noraušanai jāpadodas viegli. Arī zemenes izmērs nav noteicošais kvalitātes kritērijs, tomēr lielās biežāk mēdz būt ūdeņainas, bet mazās – sausākas, neērtākas.

Vienmēr uzmanies ar zemenēm, ko pērc kastītēs, - tās var būt saspiestas. Zemenēm nevajadzētu atrasties vairāk kā trīs slāņos. Vēl kas. Vienmēr pavēro arī pašu zemeņu pārdevēju – tie, kas savas zemeņu kastītes pārvieto ar maigumu, visticamāk, arī paši ir savu zemeņu audzētāji. Ledusskapī zemenes uzglabā 2–3 dienas, bet pirms tam noteikti atdali bojātās zemenes. Ja vēlies zemenes saldēt, pirms tam neaizmirsti rūpīgi nomazgāt un nosusināt.

Zemeņu šķirnes un pagatavošana

Zemenes var izmantot faktiski visur. Gan uzkodās, gan pamatēdienos, zupās vai saldajos. Ēd svaigas, ar saldējumu, kopā ar balzamiko pievieno augļu salātiem. Protams, neaizmirsti pagatavot zemeņu ievārījumu, saldējumu un kūku. Nebaidies pievienot arī salātiem, kombinējot ar arugulu, kazas sieru utt.

Zemeņu šķirnes Induka, Zefīrs, Tenīra ir vairāk piemērotas zemeņu zupām, saldajiem ar jogurtu vai saldējumu, bet nav labas diezgan ēšanai svaigā veidā. Svaigā veidā garšīgas ir Venta, Senga-Sengana, Pegasus, Polka un Rubīns.

_{Autore - Laura Grēviņa
FOTO - Armands Meirāns}