Par latviešu valodas stiprumu Latvijā

Viens no sabiedrības integrācijas pamatbalstiem ir valsts valoda. Par to, cik latviešu valoda Latvijā ir stipra, cik lielā mērā tā šodien spēj vienot sabiedrību, spriež Mariama Koberidze, Rihards Berugs un Matiass Knolls.

Mariama no Gruzijas uz Latviju pārcēlusies pirms trim gadiem. Norvēģijas pilsonis Rihards Berugs un Vācijas pilsonis Matiass Knolls Latvijā nu jau ir vairāk nekā desmit gadus.

Kā tūrists Latvijā…

— Matias, jūs teicāt, ka Latvijā valodas ziņā jūtaties diskriminēts. Parasti šādi paziņojumi skan no tiem, kas sevi dēvē par krievvalodīgajiem.

M. Knolls: — Jā, es jūtos diskriminēts.

Tomēr, runājot par latviešu valodu, es pat negribētu lietot tādus jēdzienus kā valsts valoda.

— Kāpēc ne? Latviešu valoda taču ir valsts valoda, un ne visi sabiedrībā to pietiekami labi apzinājušies.

M. Knolls: — Latviešu valoda — tā ir valoda, kurā jārunā Latvijā, un vairāk te neko nevajadzētu piebilst. Tas taču ir pilnīgi dabiski, ka Latvijā sabiedrības kopīgajai valodai ir jābūt latviešu, tāpat kā Vācijā — vācu, Norvēģijā — norvēģu…

Bet jūs uzsverat — «valsts valoda», un tas jau vien norāda, ka valodas jomā kaut kas nav kārtībā.

Latviešu valodu es iemācījos pašmācības ceļā, dzīvojot Latvijā. Tomēr katru dienu Rīgas ielās, veikalos vai iestādēs man nākas saskarties ar to, ka, runājot latviski, mani kāds nesaprot, ka atbild citā valodā, kas acīmredzot šim cilvēkam ir dzimtā. Tad arī es pāreju uz savu dzimto valodu — vācu. Mani sarunu biedri nedaudz apstulbst, un tā mēs šķiramies. Jo mēs nevaram saprasties — mēs abi neesam Latvijā.

— Kā jūs to izjūtat?

M. Knolls: — Piemēram, biju nolēmis iemācīties nirt ar akvalangu. Firmas priekšniekam, kurš piedāvā nodarbības, apvaicājos par nodarbību laiku un izmaksām. Viņš man kaut ko atbildēja krieviski.

Kad arī es pārgāju uz savu dzimto vācu valodu, viņš plātīja rokas: «Ņet, ņet!» («Nē, nē!» — krievu val.) Tad tulka lomu uzņēmās kāda firmas darbiniece. Bet kāda jēga tulkot, ja es šādam cilvēkam savus 170 latus negribu dot! Tad labāk braukšu desmit kilometrus tālāk un maksāšu tam, kas svin Jaungadu pēc Latvijas, nevis Maskavas laika.

Vēl viens piemērs. Lāčplēša ielā autostāvvietas apsargam es lūdzu paskaidrojumus par jauna tipa automātu un saņēmu atbildi krieviski. Tad savu jautājumu uzdevu vāciski. Bet redzu, ka nelīdz… Un nu angliski teicu: «O, jūs esat tūrists, laikam pirmo reizi Latvijā! No kurienes jūs esat?» Apsargs izskatījās visai apjucis…

Runāju es ar smaidu. Bet dziļi sirdī esmu ārkārtīgi sarūgtināts.

R. Berugs: — Krievu valodu es protu labi. Kad ierados Latvijā, es izvēlējos savu politiku, kā iemācīties latviešu valodu. Pats sev aizliedzu trīs mēnešus runāt krieviski. Neuzskatu, ka, runājot konsekventi latviski, būtu izjutis pret sevi kādu īpaši negatīvu attieksmi, taču valodas barjeras dēļ man bieži vien nevarēja kaut ko pārdot — preces, taksometra pakalpojumus —, ja mani neapkalpoja latviski. Ziniet, kopš šā laika es visai reti runāju krieviski. Pēdējos gados es jūtu nedaudz atvieglotu attieksmi pret jautājumu, kuru valodu izmantot saziņā. Tāpēc es vairs neizjūtu tik asu diskomfortu, ja kāds mani uzrunā krieviski. Atbildu latviski, un pavisam reti ir gadījumi, kad redzams: cilvēks latviešu valodu galīgi nesaprot. Ja situācija ir tāda vai ja mans sarunas biedrs ir krietni gados, tad man nav iekšēju grūtību pāriet uz krievu valodu.

Ņemot vērā to, kas vēsturiski noticis Latvijā, ne visi jūtas gaidīti un vēlami šajā valstī. Lai palīdzētu latviešu valodai nostiprināties, manuprāt, svarīgi ir cilvēkos veidot pozitīvu attieksmi pret latviešu valodu. Tas ir daudz efektīvāk nekā piespiest cilvēkus runāt latviski.

M. Koberidze: — Es nāku no jauktās ģimenes: mans tēvs ir gruzīns, māte — latviete. Mūsu ģimene uz Gruziju pārcēlās, kad man bija seši gadi. Pirms tam mēs dzīvojām Latvijā, es runāju latviski. Taču Gruzijā latviski sarunājos tikai mājās, ar māti. Pārsvarā gan ģimenē runājām gruzīniski. Tā latviešu valoda pamazām aizmirsās.

Var teikt, latviešu valodu atkal sāku apgūt vietējās latviešu biedrības svētdienas skolā. Interesanti, ka daudzi latviešu vārdi it kā paši atausa atmiņā. Tomēr mana latviešu valoda vēl nebija tik spēcīga, kā es būtu vēlējusies.

Pirms trim gadiem atbraucām uz Latviju un bija jāsāk runāt latviski. Lai noliktu valodas atestācijas eksāmenu un iegūtu atbilstošu latviešu valodas kategoriju darbam, mācījos latviešu valodas kursos, uz kuriem mani nosūtīja Repatriācijas centrs. Daudz mācībās palīdzēja arī mamma.

Nevar teikt, ka latviešu valodas mācīšanās man būtu sagādājusi lielas grūtības. Manam brālim, kuram tagad ir 16 gadi, valodas ziņā gāja grūtāk: kad pārcēlāmies uz Latviju, viņš latviski praktiski nerunāja.

Latvijas lielākajās pilsētās krievu valoda skan visai plaši. Krievu valodu skolā mācījos no pirmās klases un sapratu, ko man saka, bet man nebija tik liela vārdu krājuma, lai krieviski brīvi sarunātos.

Krievu valodu es iemācījos Latvijā… Es strādāju kafejnīcā un darbā apkārt pārsvarā ir krievi, klientu vidū daudzi ir krievi un — gribi negribi — jārunā krieviski.

Ir daudz krievu, kuri demonstratīvi nevēlas runāt latviski. Piemēram, pārdevējs principa pēc neatbildēs latviski: «Es nesaprotu.»

Bet man, latvietei, darbā ar klientiem, kas «nesaprot» latviešu valodu, jārunā krieviski! Ja atbildu latviski, viņi taisa skandālu. Viņi «nesaprot» vai negrib saprast: kāpēc man, latvietei, kas pirms pāris gadiem pārcēlusies uz Latviju, jāprot krieviski, bet viņi, kas dzīvo te visu mūžu, var atļauties nesaprast latviski?

M. Knolls: — Es krievu valodu tiešām neprotu. Jā, apkārt tā skan, man ir gaiša galva, un es to pavisam ātri varētu apgūt. Bet es negribu. Es to uzskatu par kaitīgu šajā situācijā šajā valstī.

Man ir svarīgi uzsvērt, ka es tiešām nerunāju krieviski. Man var visādas riebeklības pateikt tieši sejā, bet man kā pīlei ūdens: es no tā visa neko nesaprotu. Es tikai smaidu. Tāda ir mana pozīcija.

Pie tās esmu nonācis ne tikai latviešu, bet arī ārzemju latviešu dēļ, kas pārcēlušies uz dzīvi savā dzimtenē, kā arī ārzemnieku dēļ, kas atbraukuši uz Latviju. Ar latviešu valodu šajā valstī ir jāpietiek! Ja dzīvošu Igaunijā, tad runāšu igauniski, ja nonākšu džungļos, tad arī iemācīšos vietējo valodu. Ja kādā zemē paliec ilgāk par mēnesi, tad tās valoda vienkārši ir jāiemācās.

Štāba sakāve?

— Protesti pret skolu reformu vērsti arī pret valsts valodu.

R. Berugs: — Paldies Dievam, krievvalodīgā sabiedrība nav vienota šajā jautājumā!

Lasot krievu avīzes — «Čas», «Telegraf», «Vesti segodņa» —, man radies iespaids, ka tie, kuri visvairāk strādāja, lai štāba aktivitātes izdotos, tagad atzīst, ka cietuši sakāvi. Viņi neieguva tik lielu krievu jauniešu un viņu vecāku atsaucību, uz kādu bija cerējuši. Viņi neieguva tautas mandātu, ko varētu izmantot savās politiskajās spēlēs.

Pietiekami daudzi krievvalodīgie saprot, ka noteiktas organizācijas ar viņiem manipulē, un nevar teikt, ka krieviskā sabiedrība kopumā pakļautos štāba spiedienam.

Arī šodien Krievijas Federācija turpina veidot politiku, kas neveicina, lai krievvalodīgie, kas dzīvo Latvijā, iemācītos latviešu valodu un veidotu pozitīvu attieksmi pret latviešu valodu un Latviju. Gluži otrādi, turpinās manipulācijas ar zināmu Latvijas krievu daļu, kuri pat īsti nesaprot, kā un kas šajā valstī notiek.

Aptuveni pirms pusgada norvēģu grupa, kas dzīvo Spānijā, bija izrādījusi visai negatīvu attieksmi pret spāņu valodu, tāpat spāņu skolās bija problēmas ar norvēģu bērnu integrāciju. Tad Norvēģijas valdības nostāja bija ļoti kategoriska un skaidra: norvēģiem ir labāk jāintegrējas, labāk jāiemācās spāņu valoda un nav ko nākt ar šādām sūdzībām pie Norvēģijas valdības!

Man šķiet, līdzīgi signāli un attieksme no Krievijas Federācijas valdības puses daudz vairāk palīdzētu krieviem Latvijā kļūt par pilntiesīgu Latvijas sabiedrības sastāvdaļu.

Bet, manuprāt, jāpaiet vismaz desmit gadiem, lai uz līdzīgu Krievijas valdības attieksmi varētu sākt cerēt.

Izvērtēt pagātni

M. Knolls: — Nesen dzirdēju stāstu no universitātes dzīves. Sešas studentes — trīs latvietes un trīs krievietes — kopīgi gatavojušas referātu par valodas situāciju Latvijā. Darbā bijis jāpieskaras arī Latvijas okupācijai. Un tās trīs Latvijas krievietes, deviņpadsmitgadīgas meitenes, kas visu mūžu dzīvojušas Latvijā un tekoši runā latviešu valodā, pret vārdu «okupācija» iebildušas. Jo viņas, lūk, vēstures stundās «iemācījušās», ka Latvija bijusi nevis okupēta, bet anektēta. Meitenes tikko kā beigušas vidusskolu… Tātad neatkarīgās Latvijas skolās bērniem joprojām iepotē nievājošu attieksmi pret Latvijas valsti!

R. Berugs: — Tik bagātīgi kā Latvijā arī Skandināvijā valsts nefinansē skolas mazākumtautību valodā. Bet, piemēram, Norvēģijā izveidota sistēma, kas mazākumtautību skolēniem valsts skolās ļauj individuāli vai grupās apgūt dzimto valodu. Piemēram, skolēnam no Latvijas ir tiesības skolas vadībai lūgt iespēju dažas stundas nedēļā apgūt latviešu valodu.

Bet Norvēģijā nav, protams, tā kā Latvijā, kur valsts uztur sākotnējo izglītību daudzās valodās. Tas, manuprāt, arī var kavēt un bremzēt integrāciju. Neesmu pārliecināts, ka vienmēr ir tik gudri uzturēt spēkā sistēmu, kurā jau ar pirmo klasi bērnus dala pēc valodas pazīmes. Manuprāt, visa izglītības sistēma jāveido latviešu valodā un, lai ļautu bērniem labāk apgūt dzimto valodu, jāpiedāvā papildus dažas stundas nedēļā viņu mātes valodas apguvei. Tas no valsts puses būtu labvēlīgs žests. Varbūt tas vairāk veicinātu integrāciju.

— Pār izglītības ministri Inu Druviete gāzās krievu avīzēs nievu straume par to, ka viņa uzdrošinās kā amatpersona runāt tikai latviski. Vai, jūsuprāt, tas nav skaidrs signāls par valodas situāciju Latvijā?

R. Berugs: — Manuprāt, Druvietes kundzes pozīcija ir pareiza. Daži uzskata, ka viņa reizēm atstāj nedaudz augstprātīgu iespaidu. Ir svarīgi, lai ministrs būtu ar mugurkaulu. Un Ina Druviete tāda ir, viņa savā jomā ir kompetenta.

Helēna Demakova Kultūras ministriju pārveidoja par spēka ministriju, jācer, ka Ina Druviete par spēka iestādi spēs pārvērst Izglītības ministriju. Un tieši spēka valodu labāk nekā citu saprot tie, kas pakļaujas manipulācijām no Krievijas valdības puses.

M. Knolls: — Runājot par skolu streikiem, mums uz brīdi jāiedomājas, kā tas izskatās no «tās otras puses».

Kāpēc pret latviešu valodu protestē ne tikai vadoņi un fīreri tajā štābā, bet arī noteikti krievu skolēni un viņu vecāki? Kā viņi izjūt Latviju un latviešu valodu?

M. Koberidze: — Tas taču ir pašsaprotami: ja tu dzīvo Latvijā, tad vismaz labā sarunvalodas līmenī latviešu valoda ir jāzina!

M. Knolls: — Tur jau ir tas āķis — šie cilvēki nedzīvo Latvijā! Viņi ar savu izjūtu dzīvo kādā citā valstī, kurai nav pat nosaukuma. Viņiem acīmredzot šķiet, ka latvieši nākuši pie teikšanas kādas kļūdas vai nodevības dēļ.

R. Berugs: — Tomēr cilvēku, kas tā domā, kļūst arvien mazāk. Naturalizācijas temps pieaug, tas liecina, ka cilvēki kopumā grib baudīt tās priekšrocības, ko dod Latvijas un Eiropas Savienības pilsonība. Tā ka pamazām viss nostājas savās vietās.

Krievijas Federācija ir Padomju Savienības juridiskā mantiniece un tās valdībai jāuzņemas atbildība par to, kas vēsturiski Latvijā noticis. Kamēr Krievija neatzīs okupācijas faktu, nedomāju, ka Latvijā jelkad pilnīgi normalizēsies attiecības starp latviešiem un krieviem.

Es nāku no Norvēģijas, Matiass nāk no Vācijas. Vācija savulaik okupēja Norvēģiju, bet man nav nekādu nelabvēlīgu izjūtas pret Matiasu. Bet ja pēckara Vācijā nebūtu noticis morālas šķīstīšanās process? Tad es nevaru prognozēt, vai starp mums abiem šodien būtu tik labas attiecības. Varbūt attiecības būtu līdzīgas tām, kādas bija starp mūsu vecākiem pēckara laikā.

M. Knolls: — Gan nacisms, gan boļševisms bija noziedzīgi režīmi. Vācija savu vainu atzinusi. Krievija klusē. Un tas pilnībā sašķībē pasaules kopainu!

Es negaidītu no Krievijas Federācijas atvainošanos tieši Latvijai, bet gan atziņu, ka Padomju Savienībā pastāvēja cilvēku nicinošs režīms, kurā cieta pirmām kārtām krievu tauta un visas pakļautās tautas. Ka valsts tika būvēta uz cilvēku ekspluatēšanas, paverdzināšanas un masveida nonāvēšanas pamata, ka pastāvēja vergu nometņu ekonomika.

Sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda atbalstu. Fonds nav atbildīgs par raksta saturu, viedokļiem un priekšlikumiem.