Foto: «Apollo»

Vai izdosies mainīt Latvijas ārpolitikā pēdējos desmit gados konsekventi valdošo nacionālo interešu trūkumu? To redzēsim 9. maijā, kad Valsts prezidente uzaicināta uz Maskavu, lai parakstītu veco, vēl Birkava Ārlietu ministrijas parafēto Latvijas–Krievijas robežlīgumu, kurā nav atsauces uz 1920. gada 11. augustā noslēgto Latvijas un Padomju Krievijas miera līgumu, kas garantē Latvijas neatkarību un nosaka, kā risināmi būtiski Latvijas un Krievijas attiecību jautājumi.

Miera līguma 2. pants nosaka, ka «Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi, kā uz bijušās valsts tiesiskās iekārtas, tā arī uz starptautisko līgumu pamata». Savukārt līguma 3. pants sīki apraksta, kā «jāvelk dabā» Padomju Krievijas un Latvijas robeža ar visām kartēm pielikumā.

Pašreiz ļoti būtisks ir miera līguma 8. pants, kas nosaka, ka Latvijas pavalstniecību var iegūt un par Latvijas pilsoņiem atzīstamas tikai tās personas, kuras pašas vai kuru vecāki bijuši pierakstīti Latvijas teritorijā līdz 1914. gada 1. augustam. Starp citu, šis pants attiecas arī uz tiem, kas dzīvojuši Abrenes pilsētā un sešos pagastos, kuri patlaban atrodas Krievijas Federācijas kontrolē. Latvijai svarīgs ne tikai šā līguma burts, bet arī gars. Tas nosaka, kas var būt Latvijas pilsoņi un ko Krievija atzinusi uz «mūžīgiem laikiem». Līdz ar to nav vajadzīgas diskusijas par vēlēšanu tiesībām pārceļotājiem pēc Otrā pasaules kara un to, uz ko un no kura laika dzīvojošajiem Latvijas iedzīvotājiem attiecināma mazākumtautību konvencija.

1920. gada miera līguma 11. pants paredz, ka Krievija atdos Latvijai bibliotēkas, arhīvus, muzejus, mākslas ražojumus un citas kultūras vērtības, kas no Latvijas tika izvestas Pirmā pasaules kara laikā.

Ja Latvija stingrāk uzstātu uz miera līguma spēkā esamību, nevajadzētu sūdzēties par diskrimināciju attiecībā uz dažādiem kravu pārvadājumiem. Tā līguma 17. pants nosaka, ka tirdzniecībā un tranzītā valstu attiecībās jāvalda savstarpējai labvēlībai. Šis pants, piemēram, paredz, ka «frakts tarifi tranzīta precēm nedrīkst būt augstāki kā tarifi par tādām pašām precēm vietējos sūtījumos».

Bieži vien Krievijas politiķi, runājot par kompensācijām, saka, ka latviešu sarkanie strēlnieki esot nodarījuši zaudējumus Krievijas civiliedzīvotājiem. Šajā gadījumā būtiski pieminēt 1920. gada miera līguma 4. pantu, kurā teikts, ka «Latviešu Strēlnieku divīzijas» karaspēka daļām nevar būt attiecības ne uz latviešu tautu, ne uz Latvijas valsti un nosaukumam ir tikai vēsturiska nozīme.

Runājot par robežlīgumu, nevar apiet jautājumu par Latvijai piederošo Abrenes pilsētas un sešu pagastu teritoriju. Dr. hist. Elmārs Pelkaus 2004. gada martā strādāja Krievijas Federācijas valsts arhīvā, meklējot dokumentus par Abrenes nelikumīgo pievienošanu Krievijai. Dokumentu oriģinālos bija tikai visiem zināmais teksts, bet bez parakstiem. Tikai vienā eksemplārā ar zīmuli ir maza piezīmīte — jautājums risināms telefoniski. Viļa Lāča sekretāre atceras, ka1944. gada beigās Vilis Lācis, atgriežoties no Maskavas, stāstīja, kā Ždanovs ar Maļenkovu pie degvīna pudeles vilkuši Pleskavas apgabala jaunās robežas, ietverot tajā Abrenes pilsētu un sešus Latvijas pagastus.

Vissmieklīgākais, ka šajā gadījumā pat formāli nav ievērota PSRS Konstitūcija, jo nav nepieciešamā PSRS Augstākās padomes balsojuma par šādu lēmumu. Esmu palūdzis Krievijas vēstnieku iepazīstināt Saeimas Ārlietu komisiju ar dokumentiem, kas, ja tādi ir, apliecinātu minētās teritorijas piederību Krievijai.

Kāds varētu būt šīs problēmas risinājums? Krievijas nostāja ir skaidri formulēta — Latvija kā jaunizveidota valsts pēc PSRS sabrukuma ir mantojusi jaunas robežas un jaunus pilsoņus. Tādēļ, parakstot robežlīgumu ar Krieviju bez atsauces uz 1920. gada miera līgumu, Latvija faktiski brīvprātīgi apliecinās, ka minētais līgums nav spēkā un ka nekāda Latvijas okupācija nav bijusi.

Kaut arī Krievija kā PSRS mantiniece neapšaubīja Austrijas tiesības pēc anšlusa atjaunot savu valstiskumu ar savu pilsoņu kopumu, maz ticams, ka Latvijas gadījumā, kur Krievijas intereses ir daudz izteiktākas, tā rīkosies līdzīgi.

Pašreiz ir iespējams tikai Abrenes jautājuma politiskais, nevis juridiskais risinājums. Uz šāda politiskā risinājuma veidiem norādīja arī Vācijā dzīvojošais starptautisko tiesību zinātnieks profesors Dītrihs Augusts Lēbers.

Ideāli būtu, ja Krievija un Latvija deklarētu, ka Abrene Krievijas īpašumā nonākusi PSRS okupācijas dēļ. Ja Krievija nepiekrīt 1920. gada miera līguma pieminēšanai, var rīkoties līdzīgi kā 1971. gada līgumā par Berlīnes statusu, ko parakstīja PSRS, ASV, Lielbritānija un Francija. Toreiz neatrisinātie jautājumi tika apieti ar formulu, ka valstis saglabā savu juridisko pozīciju attiecībā uz citiem līgumā neregulētajiem jautājumiem, nekaitējot viņu tiesiskajām pozīcijām.

Ja Latvijas–Krievijas robežlīgumā parādītos līdzīga atruna, tas ļautu atgriezties pie šīs problēmas nākotnē. Visbeidzot Latvija var vienpusīgi iesniegt Krievijai notu ar savas pozīcijas izklāstu, norādot, ka Abrenes jautājums skar arī trešo valstu pilsoņus, kuri tagad dzīvo ASV, Vācijā, Izraēlā un kuriem pieder īpašumi, kas bija ierakstīti Zemesgrāmatā.

Kas notiek, ja Krievija atsakās risināt esošo situāciju? Nekas — saglabājas 1920. gada miera līgumā noteiktā un Tautu Savienībā deponētā robeža. Šāda nostāja ļautu atgriezties pie šā jautājuma vēlāk, kad Latvijas saimnieciskā un politiskā ietekme būs daudz ievērojamāka. 1920. gada miera līgumā noteikto robežu atzina arī visas tās valstis, kas okupācijas laikā de iure atzina Latviju kā neatkarīgu valsti.

Protams, pastāv iespēja realizēt savā laikā Birkava vadītās Ārlietu ministrijas izstrādāto plānu — klusi atdot Abreni Krievijai, kaut gan 1992. gada 22. janvāra LR Augstākās padomes lēmuma «Par Abrenes pilsētas un sešu Abrenes apriņķa pagastu aneksijas neatzīšanu» 5. punkts paredz «uzdot Latvijas Republikas delegācijai starpvalstu sarunās ar Krievijas Federāciju risināt Abrenes jautājumu, ietverot tajā arī Abrenes pilsētā un sešos Abrenes apriņķa pagastos esošajam Latvijas valsts un Latvijas Republikas pilsoņu īpašumam nodarītā mantiskā kaitējuma apjoma noteikšanas un šā kaitējuma atlīdzināšanas kārtību».

Diemžēl vēlreiz jāatgādina Dītriha Augusta Lēbera teiktais, ka neviena no agresorvalstīm nav centusies rast risinājumu, kas būtu saistīts ar restitūciju un kompensāciju. Molotova–Ribentropa pakta līgumslēdzējas puses neveica nekādus pasākumus valstu līmenī, lai novērstu 1939. gada pakta radītās pārmaiņas. Tas pats attiecas uz šo valstu pēctecēm un pārmantotājvalstīm. Arī starptautiskā sabiedrība nav centusies panākt, lai jautājums tiktu kārtots taisnīgi attiecībā uz Baltijas valstīm. 1990. gadā Baltijas valstu padome veltīgi pieprasīja, lai neatkarības «atjaunošana pilnībā» kļūtu par objektu «starptautiska mēroga sarunām par Otrā pasaules kara seku likvidāciju».

Suverenitātes pārkāpšana, ko divas agresorvalstis izdarīja uz triju mazu tautu rēķina, tā arī nav izlabota.

Tādā gadījumā atliek vienīgi žēli nopūsties, aizbraukt uz Maskavu un 9. maijā uzsaukt tostu uz agresora veselību.

KomentāriCopyTelegram Draugiem X Whatsapp