Melno berešu vīri Preses namā kaitējās jau no vēla rudens. Likdami kājas platā gaitā, atšāvuši beretes tālu pakausī, «kalašņikovus» nevērīgi pārmetuši plecam, viņi dīžājās kā neiebraucami zirgi, varoņi un Preses nama īstenie saimnieki — un ja ne tie, tad vismaz kā bocmaņi uz sava «kapteiņa» Rubika kuģa klāja. Necik omulīgi vis nebija, kad rindā pie pusdienām tevi bada ar OMON automāta stobru.
Vēlāk abas puses aprada viena ar otru. OMON vīri pārliecinājās, ka viņiem, tā saucamā Latvijas Komunistiskās partijas īpašuma cerberiem, neviens žurnālists ar spalvu nazīti netaisās pārgriezt kakla dzīslas, bet žurnālisti saprata, ka šie ienācēji paši jūtas neērti, ne- omulīgi — kā jau nelūgti viesi. Melnberetaiņi vēlējās pārvarēt šo sajūtu. Atstellēja automātus, kur un kā pagadās, vēlāk paaicināja meičas uz savām dežūrām «postenī nr. 1», sanesa video ar Rembo filmām. Viņi tomēr nebija dzīves saimnieki uz šīs pasaules, tikai pavēļu izpildītāji.
Pavēļu devēji sagaidīja sava triumfa stundu 1991. gada 2. janvārī. Omoniešiem iecirta piešus sānos — pārņemt Preses namu savā varā! Pilnīgi, uz visiem laikiem! Saspīlējums kaut kur ārpus Preses nama tuvojās savai augstākajai pakāpei un vēlākam atrisinājumam.
Omonieši pavēli Preses namā «atreferēja» punktīgi soldafoniski ar — stoj! —, ar roku atlaušanu uz muguras. Toreizējam «Lauku Avīzes» atbildīgajam sekretāram Alfrēdam Kundziņam vēlāk «slavenais» omonietis Kuzmins tā arī piedraudēja, ka nošaus, ja virinās muti, un viņa vīri izsvieda Alfrēdu ārā sniegā. «Lauku Avīzes» atbilde bija tikpat secīga un punktīga, jo, kad sit pa purnu, var sist arī pretī. Radio pusdienlaikā šo atbildi izziņoja: kategoriski atsakāmies strādāt zem automātu stobriem un draudu atmosfērā…
Tā nu bija cīņa par mūsu pašu Brīvību. Tā bija milzīga neizpratne iesākumā — kā mums var atņemt mūsu Mājas, Preses namu, kurš taču uzcelts par žurnālistu sapelnīto naudu! Automātu stobru sargāta komunistu ieceltā Preses nama «fīrera» Vrubļevska atbilde bija — vai nu jūs klausīsiet mani un strādāsiet, vai šeit vairs nestrādāsiet.
Tādam diktātam vienmēr ļoti gribas pretoties — nu kā lai vienkārši nolaiž rokas? Bet tad nāca rūgtākā sapratne, ka Preses nams vairs nav «mūsu», ka komunistu raustītā ķēdē, kuru reizēm viņi vēl laipni un dāsni pasolīja «tikai kā važiņu», mēs neriesim. Raugi, Vrubļevskis pavisam dumjš nebija. Viņš tak redzēja, ka viens aiz otra aiziet tie laikraksti, kuri dēj Preses namam zelta olas, — un «Lauku Avīze» ar savu 300 tūkstošu eksemplāru metienu kā pati ienesīgākā.
Tāpēc automātu stobru kratīšana mijās ar vairāk vai mazāk tīstīšanu kā cukurvatē. VIŅI vēl domāja — kur tad šie liksies… Redakcijā notika smaga saruna. Beigās visi bija vienisprātis — no šejienes jātiek prom. Zemkopības ministrijā mums solīja vietu, Ministru prezidents Godmanis — savu atbalstu. Tātad, kā toreiz bij modē saukt — kaut pastalās, bet brīvi — mēs par tādiem arī kļuvām. Drukājāmies arī Valmierā un Daugavpilī. Uz raupja papīra, bet iznācām. Uzticīgie lasītāji mūs nepameta grūtā brīdī.
Pāris dienās no Preses nama «evakuēja» redakciju. Fotoaparatūru iznesa pa detaļām, manuskriptus, redakcijas dokumentus zem kastēm ar puķupodiem, zīmogus drēbēs, rakstāmmašīnas maisos zem drazām. To visu — omoniešiem taisni deguna priekšā, bet Bulgakovs jau pirms manis izsaucies, ka manuskripti nedeg!
Toreiz omoniešu apsēstajā Preses namā ārā esošie man bieži prasīja par sajūtām. Nu jā, nebija nekāda omulīgā jušana, taču reizē ar to man bija arī pilnīgi pārliecinoša sajūta, ka šeit ievākušies vienas dienas saimnieki, vienas dienas varoņi, šie «stoj!» brēcēji, «pa purnu» dāsni solītāji.
Viss tā arī notika, ka nepagāja necik ilgs laiks un pēc pusgada Preses nams vairs nesmirdēja pēc zābaku trāna, Alfrēdu Rubiku iesvieda aiz restēm, bet, kur palika dižmanīgais Preses nama «kalifs uz stundu» Arkādijs Vrubļevskis, tiešām nezinu. Un par pārējiem notikumiem šīs barikāžu desmitgades atceres laikā dzirdēsiet daudz un bieži. Daudzi no jums tos nav aizmirsuši paši. Neaizmirsīsim, ka bija tie, kuri no komunistu pārņemtā Preses nama aizgāja, un bija tie, kuri palika. Režīmam uzticīgā «Cīņa» un «Sovetskaja Latvija», bet palika arī «Sovetskaja molodjož», no kuras toreizējo darbinieku rindām cēlušies visi tagad rosīgie dažādo krievu preses izdevumu vadošie darboņi. Jā, uzticību var glabāt ilgi…
Un bija, ziniet, vēl trešie ar — tie, kuri Preses namā 1991. gada 2. janvārī nemaz nebija. Kā toreizējais valdības oficiozs «Diena». Kazimirs Dundurs tur bija, bet Sarmīte Ēlerte gan ne, tādēļ varbūt nav īsti labi viņai televīzijā izteikties šo ne jau nu tik tālo notikumu sakarā.
Kad tūlīt pēc puča izgāšanās «Lauku Avīzes» vairāki darbinieki steidzās apraudzīt, kas notiek mūsu vecajās mājās Preses namā, «Diena» par to nekavējās rakstīt kā par atgriešanos «zem sarkanajiem karogiem». Nu, ne velti vēlāk attiecīgais korespondents kļuva par Muļķu partijas vadoni.
Njā, tāds savāds laiciņš bija. Kas taisījās par varoni, beigās palika par noziedznieku, kas likās gudrs, beigās sanāca muļķis, kas solīja vest pret gaismu, ieveda tumšā mežā. Un tikai manuskripti nesadega. Un kļūdījās tie, kas turēja latviešus par dumjiem esam.
Barikādes izmainīja daudz ko. Preses namā patiesībā bija pirmā noliktā barikāde — ar ko tu esi un ar ko paliec.
Raksts publicēts 2001. gada janvārī.