Foto: Foto:www.lambcutlet.org

Šodien, 19. janvārī, Saeimas Ārlietu komisija, ievērojot, ka ir spēkā virkne Latvijas Republikas Augstākās padomes un Saeimas likumu un lēmumu, nolēma, ka turpmāk Miera līgums uzskatāms par pamatdokumentu jebkurām politiskajām deklarācijām un turpmākajām Latvijas un Krievijas attiecībām, interneta portālu «Apollo» informēja komisija.

Saeimas Ārlietu komisija, noraidot iespēju atteikties no atsaukšanās uz 1920. gada Miera līgumu, uzskata, ka jebkāda deklarācija par starpvalstu attiecībām ar Krieviju, nepieminot Miera līgumu, Saeimā nevar tikt ratificēta.

Tāpat Ārlietu komisija nosūtīs vēstules Latvijas Valsts prezidentei, Ārlietu ministrijai un Eiropas Savienības Ārlietu komisijai, lai informētu par šo 19. janvāra komisijas lēmumu.

1) Miera līguma 2. pants nosaka, ka

[..] Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi kā uz bijušās valsts tiesiskās iekārtas, tā arī uz starptautisko līgumu pamata, kuri še aprādītā nozīmē zaudē savu spēku uz nākošiem laikiem. No agrākās piederības pie Krievijas Latvijas tautai un zemei neizceļas nekādas saistības attiecībā uz Krieviju.

2) Jebkādas Krievijas pretenzijas pret bijušo PSRS pilsoņu statusu Latvijā ir noraidāmas, jo Miera līguma 8. pants skaidri definē to personu loku, kam pienākas Latvijas pilsonība:

Personas, kuras šī līguma ratifikācijas dienā dzīvo Latvijas robežās, kā arī Krievijā dzīvojošie bēgļi, kuri paši vai kuru vecāki līdz 1914. g. 1. augustam bijuši pierakstīti pie pilsētu, lauku vai kārtu sabiedrībām uz teritorijas, kura tagad iztaisa Latvijas valsti, top atzīti par Latvijas pilsoņiem. […]

3) Situācija tranzīta jomā jārisina, balstoties uz Miera līguma 17. pantu, kas nosaka:

[..] 2) Līdz tirdzniecības un tranzīta līguma noslēgšanai līdzējas puses vienojas, ka viņu savstarpējās ekonomiskās attiecības nokārtojamas pēc sekojošiem principiem:

a) abas puses piešķir viena otrai vislielāko labvēlību baudošas nācijas tiesības;

b) preces, kuras iet tranzīta ceļā caur līdzēju valstu teritorijām, netop apliktas ne ar kādiem nodokļiem vai pošļinām;

c) frakts tarifi par tranzīta precēm nedrīkst būt augstāki kā frakts tarifi par tādām pat precēm vietējos sūtījumos.

4) Provokatoriski ir Krievijas paziņojumi, ka Latvijai nav tiesības prasīt no Krievijas atbildību par tās okupāciju, jo vispirms tai jāuzņemas atbildība par Latviešu strēlnieku darbību Krievijā. Saskaņā ar Miera līguma 4. pantu Krievija atzīst, ka Latvijas strēlniekiem ir tikai vēsturiska nozīme:

[..] Piezīme. Krievijas armijā šimbrīžam pastāvošos nosaukumus atsevišķām karaspēka daļām, kuras ietilpst «Latvijas Strēlnieku divīzijas» sastāvā, abas puses atzīst kā tādus, kam ir tikai vēsturiska nozīme. Šais daļās nav un nebūs pārsvarā nacionāli latvisks sastāvs, un, neraugoties uz nosaukumiem, viņām nevar būt attiecības ne uz latviešu tautu, ne uz Latvijas valsti.

5) Īpašuma tiesību, Latvijas kultūras vērtību atgūšanas no Krievijas jautājumi jārisina, balstoties uz Miera līguma 11., 12., 13. un 14. pantu, kur, piemēram, noteikts, ka Krievijas valdība uz sava rēķina atved atpakaļ uz Latviju un nodod Latvijas valdībai bibliotēkas, arhīvus, muzejus, mākslas raksturojumus, mācības līdzekļus, dokumentus un citu tamlīdzīgu mācību, mācību, valstu, reliģisku, sabiedrisku un kārtu iestāžu īpašumu [..].

6) 1920. gada Miera līgumā definēta Latvijas–Krievijas robeža, kuru Krievija 1944. gadā vienpusēji mainīja, pēc it kā iedzīvotāju pieprasījuma nosakot, ka Abrenes pilsēta un seši pagasti nonāk KPFSR, kuras mantiniece šodien ir Krievijas Federācija, īpašumā. Gatavojot jaunu Latvijas–Krievijas robežlīgumu, obligāti jābūt atrunai, kā risināms jautājums par šīs teritorijas turpmāko piederību. Šobrīd iespējami vairāki risinājumi:

a) vienošanās, ka Latvija patur tiesības atgriezties pie šā jautājuma pēc 20–50 gadiem;

b) Krievija samaksā kompensāciju par šīs teritorijas iegūšanu, kā tas paredzēts 1992. gada līguma projektā;

c) Latvijas puse deklarē, ka Abrenes pilsēta un seši Abrenes pagasti Krievijas īpašumā nonākuši nelikumīgi — PSRS okupācijas rezultātā;

d) 1920. gada Miera līguma nepieminēšanas gadījumā Latvija atsakās no turpmākām diskusijām par okupāciju un tās radīto seku novēršanu. (Ārlietu komisija kategoriski noraidīja šo variantu.)

KomentāriCopyTelegram Draugiem X Whatsapp