Talants un sociālais aspekts

Piedzimstam. Bet ja nu ļoti talantīgi? Ja nu dzejnieki, Dieva doti? Ja nu gleznotāji, komponisti? Ar milzīgu jušanu, dziļiem bezdibeņiem un augstām klintīm. Ko darīt ar mums doto ķermeni, «tik manu», kā rakstīja Mandelštams? «Degu!!!» viņš kliedza, ne­prazdams kurināt krāsni. Nedega, sabijās no dūmiem vai no izkritušas pagales. Arī nodzīvoja četrdesmit septiņus gadus, tāpat kā Māris Melgalvs. Kas tādiem sievas, ak nelaimīgās… Mammas vai žēlsirdīgās māsas drīzāk. Kāda tev, bērns, var būt bērnība, ja tava māte ir dze­jniece Cvetajeva?

Mocarta bēru dienā līdz kapa bedrei neaiz­gāja neviens, Melgalvam veicās labāk — kāds pusotrs simts vismaz bija. Līvija Akuratere pie kapa teica, ka mēs esam jūtīgi pret kapiem un arī pret dzeju, bet neesam pietiekami jūtīgi pret cilvēkiem. Taisnība, bet, diez vai ir iespējams ko mainīt.

1994. gada intervijā laikrakstam Labrīt Egīls Zirnis saka tā: «Man ir tāda sajūta — ja cilvēks grib nopietni rakstīt pantiņus, viņam ir jārēķinās, ka viņš var nomirt.» Melgalvs pus­gadu vēlāk, arī šajā laikrakstā, saka tā: «Mīlot paradoksus, varētu teikt: ja mani kādreiz pa­visam noskrandušu un nosalušu, un beigtu izvilks no kāda grāvja vai rensteles, manā uztve­rē tā tomēr būs goda pilna nāve Latvijas labā. Lai citi domā, kā viņi grib. Reāli…, jā, reāli mans ceļš patlaban ne pie kā cita nenovedīs, bet es zinu, ka man tas ir pareizs.»

Spriediet paši, vai tā ir sevis žēlošana, neprasme izzināt un iepa­zīt sevi, trūkumu uzdošana par priekšrocībām. Nav mazsvarīgs faktors, ka apkārtējā sabied­rība visbiežāk nevēlas mainīt savu jau izveido­jušos priekšstatu par talantīgu cilvēku, vairāk vai mazāk neapzināti cilvēks ir savu draugu un paziņu priekšstatu gūsteknis. Bet viņā ir kāda cita daļa, kura saka: «Es esmu vēl arī pavisam citāds.» Taču šī daļa paliek neizkopta.

Jūtu stihijas, pašnovērtējums, attiecības ar tuviniekiem un citiem, prasme rūpēties pašam par sevi ­– šajās četrās priedēs viegli apmaldās jebkurš, kur nu vēl radošs gars, kuram, ja vien viņš nav filozofs, tālu līdz dzīves mākslai.

Talants vienmēr ir uz kaut kā cita rēķina. Daudzus glābj darbs, taču darbs neatrisina visas problēmas. Maija Einfelde saka, ka pie psihoterapeita iet cilvēki, ku­riem nav ar ko padalīties pārdzīvojumos. Melgalvs runāja ar daudziem pa telefonu, palika uz brīdi vieglāk, bet sataustīt jaunu pamatu tā nevar.

Radošu garu nesaista ap­ziņas stāvoklis, kuru dēvē par nomoda miegu: darbs – mājas, darbs – mājas, «tam ti siģiš», kā dzied Visockis. Māksliniekam raksturīga transcendence, prob­lēmas rodas, ja viņš kaut kur iestrēgst. Biopsihosociāli. Šajā vārdā var atrast gan savu seksualitāti, gan ag­rīnās bērnības jūtu traumas, gan attiecības ar naudu vai partijas piederību.

Bet nav arī ko gausties. Melgalvs nenomira grāvī un noskrandis. Vienīgi tas, ka nojautām – vecumdienas nesagaidīs. Bēdīgāk ir tas, ka iz­paliek prognozes – kā būtu bijis? Par Veidenbaumu vai Klāvu Elsbergu mēs vismaz varam fantazēt – kas būtu, ja viņi būtu dzīvojusi ilgāk?

Mana versija par Māri ir sekojoša: viņš nedzīvo­ja savā laikā, un šajā aspektā Pērkona izpildīta­jām dziesmām nav izšķiroša nozīme. Svarīgāk ir, ka Māra dzeja kā neviena cita sasaista mūs­dienu dzeju ar veco Latvijas laiku dzeju.

Un es tomēr palīdzēšu Mārim ar savu fantāziju, gan uz pagātni vērstu. Proti, viņa dzimšanas gads varētu būt vienu cilvēkmūžu, septiņdesmit ga­dus agrāk, 1887. gadā. Piektajā gadā viņam būtu astoņpadsmit. Nomirtu viņš tāpat četrdesmit septiņu gadu vecumā, jau Kārļa Ulmaņa laikā, 1935. gadā. Būtu dzīvojis brīvvalstī tikpat ilgi kā tagad, gadus četrpadsmit. Man šķiet, Mārim tas būtu derējis.

Mēs jau katrs par sevi varam tā fantazēt. Un ja vēl tiekam līdz reinkarnācijai, tad pavisam labi. Un ja netiekam – vēl labāk, tad varam saņemties un nodzīvot šo mūžu tā, it kā tas būtu vienīgais. Bet ja varam ie­līksmoties par laiku, kad mūsu ķermenis vairs nebūs, bet kaut kas tomēr būs, tad jau pavisam labi, un mūsu trūkumi un slimī­bas ir ceļs. Nav jānoniecina arī nepārtraukta izvēle, kura rodas tad, ja neslinko. Kur beidzas kūt­rums un sākas Dieva griba – tāds ir jautājums.

Ja turpinātu klejot laikā, varētu teikt: «Sieva, padod man pāris Van Goga bildes, aizbāzīšu caurumus jumtā, ko vētra naktī iztaisīja!»