Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/12/8729292t1he0a3.jpg)
— Vai es pareizi sapratu? Tu gribēji teikt, ka man nav jāgriež pudele, bet vienkārši jāstāsta? — tiesu izpildītāja Adžika nopietni ieskatījās dakterim Penālim sejā. Daktera plaukstas veica sīku kustību, ko ķermeņa valodas skaidrotāji iztulkotu kā «manis pēc».
— Kamēr tu stāstīsi savējo, es izdomāšu superīgāko sekspiedzīvojumu, — Kumelīte uzplauka, un viņas strauji mainītā ķermeņa poza teica: «Pieņemu izaicinājumu.» — Pūt nu vaļā, Adžika!
— Tas bija ļoti sen, — Adžika pūta ar’. — Pieļauju, ka lielākā daļa no jums tad pat bučojušies vēl nebija. Vasarā pēc sestās vai septītās klases. Man laikam toreiz bija četrpadsmit. Nu jā, martā palika.
Pa vasarām mani sūtīja uz laukiem pie vecāsmammas. Tur kaimiņmājā dzīvoja liels puika. Kādus astoņus deviņus gadus vecāks. Sākumā viņš mani saukāja par sīko, bet tajā vasarā laikam beidzot ieraudzīja manī mazu sievieti.
Man katru dienu vajadzēja braukt ar riteni uz viņa mājām pēc piena. Dažreiz bija jāgaida, kamēr viņa mamma izslauc govi, tikmēr papļāpājām. Dažreiz uzspēlējām kārtis — durakus un ēzeļus. Kad spēlējām ēzeļus, zaudētājam bija vai nu jādara dažādas muļķības, vai jāatbild uz visādiem neķītriem jautājumiem, līdzīgi kā mums te… Kā vien mācēju tēloju baigo bezaizspriedumaino un pieredzējušo meiču. Ai! Nu, karsti mums tur gāja — vai tad visu var izstāstīt?
Katrā ziņā man jautājumu Piena puikam arvien bija ļoti daudz. Un viņš tik interesanti stāstīja! Jo vairāk stāstīja, jo vairāk gribēju zināt. Man tas likās tik satraucoši! Un uzbudinoši. Pirmo reizi jutu, ka vēderlejā tā kā kut, tā kā pulsē, tā kā slīd…
Sākām «kārtis spēlēt» arvien biežāk. Dažreiz aizrunājāmies līdz tumsai. Arvien biežāk līdz tumsai. Un tikai par vienu tēmu. Viņš mani bija pilnīgi izskolojis. Teorētiski. Tagad brīnos, kā neviens nepamanīja, kas notiek starp to mazo skuķi un pieaugušo vīrieti? Mana mamma dabūtu trieku, ja kaut minūti paklausītos tās sarunas. Es viņas vietā arī — manai meitai tagad ir trīspadsmit.
Tajā vakarā viņš pats atveda pienu uz mūsmājām. Vecāmamma vārīja zapti un neklapēja ar ausi, ko mēs darām un ka viņš vispār vēl ir te — pie manis. Ja arī zinātu, prom jau nedzītu — viss laikam izskatījās pietiekami nevainīgi.
Tupējām uz manas sauļošanās segas starp rabarberiem. Es biju peldkostīmā, jo savās mājās taču. Teikšu, kā ir, — es tam biju pilnīgi gatava, un man nez kāpēc likās, ka tam jābūt tieši viņam. Un tieši tagad. Viņš to juta.
— Saki godīgi, tu taču esi meitene, vai ne? — Piena puika bez ceremonijām paprasīja. Nodūru galvu.
— Es jau uzreiz sapratu. Tāpēc es tas nebūšu. Tikai nedomā, ka tu man nepatīc. Ļoti patīc. Kad būsi lielāka, mani sapratīsi un vēl paldies pateiksi.
Un tad viņš ļāva man izbaudīt to, par ko visu mēnesi bija stāstījis un no kā man bija metušies krampji vēderā. Viņš to darīja tikai ar rokām — neizsakāmi maigi un tehniski perfekti. Es ļāvos viņa pirkstiem pilnībā — ne mazākās kauna sajūtas, bet pašu gan neaiztiku — nezināju, kā. Ar savām rokām no baudas spaidīju rabarberu resnos kātus. Iztēlojos, protams, ko citu un domāju: «Moins! Kā tad būs, kad būs pa īstam? Vai pēc tādiem pārdzīvojumiem sievietes maz paliek dzīvas?» Jā, tas bija mans pirmais orgasms mūžā. Ar Piena puiku.
Tagad, kad dzirdu tik daudzu sieviešu stāstus, kurām bērni jau sadzimuši, bet īsta bauda tā arī nav piedzīvota, domāju: kaut kas traks! Mana pirmā pieredze bija tieši orgasms, un tajā pašā laikā paliku meitene vēl vismaz gadus trīs. Jāsaka gan, mans otrais vīrietis, kurš fizioloģiski bija pirmais, nebija ne uz pusi tik prasmīgs. Tomēr es zināju, pēc kā tiekties — kā jābūt tad, kad ir!
Nu man viss, — Adžika sakrustoja rokas virs klēpja. Zinātāji to sauc par aizlieguma zīmi. — Kumelīt, tagad tava kārta!