Ingucīti,
Tev tas zobārsts iekritis sirsniņā, bet man — mans darba šoferītis. Es sāku stulbi uzvesties. Kaut gan man nav ne mazāko nodomu ielaisties mīlas afērā. Man ir vīrs un trīs bērni. Viņus visus es mīlu. Arī Valdiņš (tā sauc šoferīti) ir precējies, ar bērniem. Turklāt es viņam tā kā priekšniece sanāku.
Ui! Bet kā man viņš patīk, kad satiksimies, es tev bildi parādīšu. Ikreiz, kad viņš mani kaut kur ved vai mēs nejauši satiekamies, es iekšēji mulstu. Pie sevis visu ko esmu izfantazējusies: gan domās no sirds izrunājusies, gan visādas erotiskas ainas iztēlojusies, gan pat domās izmīlējusies. Es gan drīzāk nomirtu nekā liktu viņam manīt savu aizraušanos vai savas fantāzijas.
Vakar pat, viņš mani ved uz banku. Sēžu viņam blakus, viņš tā jauki mēļo, bet es tvīkstu. Pūlos ar gribu apspiest to tvīkšanu. Bet liesma, kas iekšā deg, nevis plok, bet sāk plosīties vēl vairāk. Baidos pat muti vērt vaļā, ka tik liesmas nešaujas pa to ārā. Laikam jau tās liesmas atspoguļojas manās acīs un vaigos. Man kļūst mašīnas salonā par karstu, bet Valdiņš tā aši uz mani paskatās un saka: «Kas ar tevi, tu šodien tāda smuka!»
Neko neatbildu, tik iekšēji atkārtoju: «Tas tāpēc, ka esmu tevī iemīlējusies! Tas tāpēc, ka esmu tevī iemīlējusies! Tas tāpēc…»
Ārēji par atbildi ķiķinu caur sakostiem zobiem, lai mēle, nodevēja, nepasaka skaļi to, ko domāju. Tagad saprotu, ko vecos romānos sauca par saldām mokām!
Kad nonācām galā, burtiski izkritu no mašīnas. Neveikla, steidzīga, nosarkusi kā biete! Uzvedos kā pārmīlējusies ģimnāziste.
Vakarā savu kvēli mēģināju remdēt pie vīra. Katrā izdevīgā brīdī mīļoju un bučoju. Tas, nabags, neko nesaprot, kā pusaudzis gandrīz dusmojoties ķepurojas pretī. Nonāca tik tālu, ka es savā laulības gultā, guļot blakus vīram, klusiņām masturbēju. Masturbēju un sapņoju par Valdiņu.
Zinu, ka tam visam jāpāriet kā slimībai. Vienkārši jānogaida, kad temperatūra nokritīsies. Labākās zāles — laiks un manis pašas griba. Bet kā hormoni trako! Staigāju kā pa mākoņiem — apjukusi. Nevienam neko nedrīkst izrādīt, un tas prasa lielu saņemšanos. Drusku jau grūti. Kā smejies — ir tik labi, ka ir tik slikti!
Ingu, tikai nedod man nekādus savus padomus! Nemaz negribu tos lasīt! Zinu jau, ko tu man ieteiksi! Es sev esmu aizliegusi par to domāt! Lai tās manas izjūtas paliek tikai manās fantāzijās! Gluži vienkārši zinu — ja arī atļaušos realizēt kaut daļu no savām fantāzijām, zaudēšu galvu. Nezināšu, ko ar to visu darīt. Es negribu un nevaru darīt pāri bērniem un vīram.
Visnotaļ pagaidām pareizā
Aija