Intervija. «Double Faced Eels»

Pirms pāris nedēļām «Radio SWH» ēterā tika prezentēta jauno talantu «Double Faced Eels» jeb latviskajā tulkojumā «Divkosīgo zušu» jaunā dziesma ar nosaukumu «Prasīt aizmirsto». Puiši cer, ka arī šim gabalam priekšā tikpat liela atsaucība kā nu jau par grupas himnu kļuvušajai dziesmai «To Take Breathe», kas «Radio SWH» Latvijas mūzikas gada topā izcīnīja 8. vietu.

Puiši gan neaizraujas ar sevis slavēšanu, ļaujot to darīt saviem atbalstītājiem un faniem, kuri plašā pulkā rosās pa viņu mājas lapu, čekojot pēc karstākajām ziņām un sarakstoties ar grupas dalībniekiem.

Ar zušiem tikāmies grupas mēģinājumu telpā, kas patiesībā ir solista Markas garāžas piebūve, pašu mīļvārdiņā iedēvēta par Šlagu.

— Kad meklējami jūsu blices pirmsākumi?

Jims: — Mūsu grupa radās gadā divi tūkstošajā. Pa šo laiku ir mainījies grupas sastāvs — daži aizgāja, dažus atradām, citi atkal aizgāja… Nu, tagad mums šķiet, ka esam tādā sastāvā, kāds arī būs un paliks. 14. aprīlī grupa svinēs piecu gadu jubileju, ir doma tam par godu kādu tusu saorganizēt. Droši vien Studentu klubā, mēs ļoti esam iecienījuši šo iestādi.

— Un kā radās doma par grupas dibināšanu?

Jims: — Viņš (norāda uz Marku) bija savas skolas lielākais dzērājs, bet es biju… Ak jā, atceros, biju baigi godīgais tipiņš. Biju hokejists. Pamanīju, ka spēles laikā esmu sācis dziedāt, pienāca pie manis treneris un teica: «Vecīt, tu dūdo man austiņā!» (Visi smejas.) Ja nopietni, tad hokeju spēlēju piecus gadus, ar asintiņām smērējos… Tad izdomāju, ka man labāk patiktos uz meitenēm skatīties, pirmajās rindās.

Marka: — Vienkārši satikāmies, sākām spēlēt, spēlēt. Izdzīvojām vairākkārtējas kadru maiņas un tagad te nu esam!

— No kurienes esat visi salasījušies? Visi esat rīdzinieki?

Reinis: — Mēs nākam no saliņas, kas agrāk bija Kaspijas jūrā, bet tagad ir nogrimusi!

Chikys: — Nē, nē, visi esam rīdzinieki. Mēs ar Marku esam no Purvciema, bet Jims un Reinis dzīvo centrā.

Reinis: — Starp citu, šajā sastāvā vēl gadu pat neesam nospēlējuši kopā, savācāmies kaut kad pagājušā gada martā.

Marka: — Jā, un tad arī reāli sāka tapt viss tas, ko varat redzēt uz šīs tāfeles.

Jims: — Tur mēs uzrakstām koncertu programmu, parasti pēc šā saraksta spēlējam arī mēģinājumos. Tie ir dziesmu nosaukumi mūsu interpretācijā. «Suns», un tā tālāk…

— Kas ir «Suns»?

Marka: — Sākumā, kad top dziesmas, loģiski, ka tām nav nosaukuma. Nosaukums rodas tikai pēc vārdiem. Pirms tam izdomājam visādus saīsinātus nosaukumus, lai mēģinot varam vienoties, ko nu tagad spēlēsim. Lai nebūtu tā, ka tagad spēlēsim pirmo dziesmu, tagad trešo, tad divpadsmito. Nu, tā nav ērti! Par «Suni» mēs saucam dziesmu «To Take Breathe».

Chikys: — Tas ir par godu Markas sunim Boksim, par to, ka viņš kopā ar kolēģīti maiņās mēģinājumu laikā mūs sargā!

Reinis: — Jā, Šlaga ir drošībā!

Jims: — Jauno dziesmu «Prasīt aizmirsto» mēs paši saucam par «Kalmāru». Nu tā.

— Kā tikāt pie tik interesanta grupas nosaukuma?

Marka: — Agrāk manu draugu kompāniju sauca par Zušiem. Kad vienreiz, pārpratuma pēc, viena meitene mani nosauca par divkosīgo čūsku, sapratām, ka mūsu grupa sauksies «Divkosīgie zuši». Pārtulkojot angļu valodā, sanāca «Double Faced Eels».

— Cik dziesmu šobrīd jau ir jūsu repertuārā?

Reinis: — Pašlaik divdesmit trīs, ar visām kaverversijām. Eu, džeki, pastāstām, kā mums tās dziesmas top! Patiesībā jau visas šeit.

Marka: — Šeit, tas ir, mūsu mēģinājumu būcenī, kas saucas Šlaga. Šlagā mēs cepinām dziesmas! Ieliņa, kas ved uz šejieni, saucas Šlagas bulvāris.

Jims: — Ar laiku mēs to tiešām oficiāli pārdēvēsim par Šlagas bulvāri.

— Kāpēc tieši Šlaga?

Marka: — Kad mēs šajā pleķī ievācāmies, te bija pilns ar izdedžiem, ko slengā sauc par šlagu. Tā arī radās šīs iestādes nosaukums.

Jims: — Man ir ideja — pirmo disku nosauksim «Made in Šlaga»! Savā gigantiskajā portatīvajā studijā, ko sauc par maģi (norāda uz kasešu atskaņotāju), veicam arī ierakstus.

Marka: — Savā «Šlaga records» studijā vienmēr iebliežam savas pirmās idejas. Piemēram, pamostos divos naktī, kad man galvā skan kaut kāds totāli truls zirga bazārs, es, hop, noskrienu lejā un ierakstu.

Jims: — Krekliņā, bet bez apenēm…

Marka: — Iedziedu, ja man kādi vārdi ir, un pēc tam no rīta džekiem parādu. Viņi saka: «Kārtējais sūds no tavas puses». Un es saku: «Labi, OK.» Tad katrs sēžas pie sava štruma (instrumenta — aut.) un bliežam. Dziesmas top katram pie sava instrumenta.

Reinis: — It kā dziesmas radām kopā, taču pamatā visi palīdzam realizēt Markas visperversākās muzikālās fantāzijas, cik no viņa var izspiest caur savu…

Jims: — Caur savu… Pie tā arī paliksim!

— Kur ņemat līdzekļus šo fantāziju īstenošanai?

Reinis: — Līdz šim mums nekas cits neatlika, kā vien tukšot Markas cūciņu (krājkasīti — aut.), taču pēdējā laikā mums sāk pavērties vairākas perspektīvas sadarbības iespējas. Tā kā vēl līdz galam nav skaidrs, kā tās izvērtīsies, neko plašāk stāstīt nevēlos, taču varu teikt, ka briest iespējama sadarbība ar cilvēkiem, kas nodarbojas ar studijas uzturēšanu un ierakstīšanu. Ir arī dažādi cita veida piedāvājumi, kurus, cik nu iespējams, centīsimies izmantot. Dziesmu, ko «Bildēm» kopā ar Olgu Rajecku gatavojām, taisāmies arī ierakstīt.

Marka: — Būs mums dziesma ar Olgačku kopā. Daudz iespēju mums paver sadarbība ar «Radio SWH», viņi mums ir liels atbalsts.

Chikys: — Nūja, ja skanam radio, tad esam kruti, ja esam kruti, tad aicina uz koncertiem. Un par koncertiem kādu naudiņu saņemam, ko atkal varam izmantot jaunas dziesmas ierakstīšanai. Visu nopelnīto naudu rūpīgi krājam un ieguldām grupas attīstībā.

Marka: — Ja neņem vērā mūsu neprātīgo aizraušanos ar suņiem, citādi ar mums viss ir kārtībā!

Chikys: — Beidz, vēl ņems un uzliks uz vāka, ka mums patīk nodarboties ar suņiem! Tā kā vienreiz, kaut kā, joka pēc, izspļāvu, ka esam muzikālie geji, un žurnālisti no šā viena teikuma mūs pataisīja par gejiem! Ar viņiem kā ar bitēm — neko nevar zināt, jāuzmanās.

Marka: — Nē, naudu mēs nenotriecam. Ir tā, ka bargais es pēc koncertiem savācu visu naudu un saberu savā cūkā.

Reinis: — Kamēr nebūs apmierinātas visas grupas vajadzības, kas diez vai kādreiz notiks, jo ir idejas Šlagu ar vairākām piebūvēm apbūvēt, ir vajadzības arī pēc nopietna transportlīdzekļa…

Marka: — Atceros, ka pirms pusgada Reinis vai viņa senči taisījās pirkt mašīnu un Reinis teica, ka gribētu tādu mazu, smuku, seksīgu dūdiņu, ar ko varētu beibes copēt. Vēlāk viņš ieminējās, ka varbūt viņam nopirkt busu, uz kā sāniem varētu uzspiest grupas nosaukumu. Un mēs viņam teicām: «Nu, nevajag tev tās beibes…» Kā tad ir, Reini, ar to lietu? Vai tas bija tikai tā?

Reinis: — Es negribu par to runāt…

Marka: — Runājot par naudu, mēs šeit esam, spēlējam un varam turēties pie statīva tikai viena iemesla pēc — mūs izglāba «Liepājas Dzintara» pasāciens, kurā norāvām astoņsimt latu. Par šo naudu esam nopirkuši pulti, ierakstījuši dziesmas, kuras bijušas dzirdamas «Radio SWH».

Reinis: — Grupas vajadzības — tas ir ļoti plašs jēdziens. Ir nepieciešama arī reklāma, internets, kur savā mājas lapā cenšamies sniegt pēc iespējas plašāku informāciju par mūsu darbību, bildes un tā tālāk. Varat paskatīties: [s:5146]. 

Jims: — Varētu jau labi nopelnīt, ja mēs pielāgotos publikai, staigātu pa ballītēm un, kur vajadzētu, spēlētu
šlāgerus… Taču mums ir savs pašlepnums, un mēs noteikti nebūsim tie, kas pumpēs šlāgerus! Nu, katrā ziņā gan jau kaut kā tiksim galā ar savu mārketingu, kā nekā mums grupā divi ekonomisti — Marka un arī Chikys gatavojas pieslēgties, turklāt Reinis studē jurisprudenci. Jūs pat iedomāties nevarat, kur viņš strādā…

Chikys: — Viņš mums Tieslietu ministriju pārstāv. Bet Jims mācās par latviešu valodas skolotāju, tekstus varēs labot.

— Esat radījuši par sevi tādu draisku puišeļu tēlu, bet izrādās, visi studējat, esat inteliģenti jaunieši… Vai mēdzat par tiem draiskajiem vien izlikties?

Marka: — Mēs jau jauni esam. Tas dullums galvā ir, un neko netēlojam. Mācības ir kas cits, bez izglītības jau nekur tālu tikt nevar.

Chikys: — Ja man prasa: «Tu esi stulbs vai izliecies?», es atbildu, ka neesmu izliecies!