Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/12/8732122t1h3c08.jpg)
Vai tu vari likt roku uz sirds un teikt: «Nē, es nekad nevienu neesmu apsmējis.» Ja vari, tad aplaudējam tev, ja nevari… Izlasi šo rakstu un padomā, vai kādreiz vēlētos būt šī jaunieša vietā? Vai tu maz nojaut, kā apsmietajiem sāp ļaunīgās piezīmes un mājieni?
Izstīdzējušais jampampiņš
Kaspars (16) dzīvo ar vecmammu. «Mana vecmamma ir tirāns, kurai riebjas jauniešu mode, tāpēc drēbes viņa iegādājas manā vietā…» saka puisis. Viņš ir izstīdzējis un bāls, jā, un galīgi nestilīgās drēbēs.
«Tas ir briesmīgi — apzināties, ka esmu klases izstumtais. Jā, es par to raudu, jo par šīm dzēlībām un smiekliem, ko saņemu es, tikai necilvēks varētu neraudāt. Viņi mani sākuši saukt par izstīdzējušo jampampiņu! Nav jau tā, ka katru dienu kāds man kaut ko pasaka, taču neviens jau ar mani nedraudzējas…
Daži puiši (sirsnīgākie) pāris vārdu ar mani pārmij. Jo īpaši tagad, kad esam izauguši.
Man radies iespaids, ka viens no stilīgākajiem zēniem pat cenšas ar mani runāties — gan jau žēl. Man arī būtu žēl. Iedomājies, kā gan jūtas cilvēks, ja no viņa nemitīgi izvairās vai klaji apsmej? Zini, tas man šķiet dīvaini, ka zēni pret mani izturas daudz labāk nekā meitenes. Viņas klaji ņirgājas par mani — vai tad tev savas bikses neizdodas uzstīvēt līdz padusēm, viņas ķiķina. Nu ko es varu darīt, ka man vecmamma tādas nopērk?! Viņa saka, ka nekad mūžā man nepirks bikses, kurām karājas stakle un redzas apakšbikses. Es esmu protestējis un teicis, ka tādas nevilkšu, bet… citādu jau man nav.
Šovasar es sākšu strādāt pie kaimiņa, kuram ir liela saimniecība, un tad es noteikti pats iešu iepirkties — kaut ko līdzīgu Eminema stiliņam,» viņš smaida.
«Esmu pārstājis raudāt, jo zinu, ka manām mokām būs gals — man būs sava nauda, un vecmamma lai kliedz, raud vai draud — es negrasos ilgāk paciest šo izsmieklu. Vai apģērbs ir vienīgais, par ko viņi smejas? Nē, man šķiet, ka esmu pārāk kārns, un tagad man uz sejas ir tās pusaudžu pumpas. Un mazas, smieklīgas ūsiņas man ir izdīgušas! Bet es par to vairs nepārdzīvoju — cilvēks jau laikam pie visa pierod. Turklāt es zinu, ka tas viss pāries. Savam mierinājumam mājās cilāju hanteles un žurnālos meklēju drēbes, kādas nākamruden man noteikti jau būs: )»