Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/12/8732721t1hdd71.jpg)
Vai tu vari likt roku uz sirds un teikt: «Nē, es nekad nevienu neesmu apsmējis.» Ja vari, tad aplaudējam tev, ja nevari… Izlasi šo rakstu un padomā, vai kādreiz vēlētos būt šīs meitenes vietā? Vai tu maz nojaut, kā apsmietajiem sāp ļaunīgās piezīmes un mājieni?
Daigai (15) ir brilles un, kā viņa pati atzīstas, — gaumes trūkums. «Agrāk es pat nenojautu, ka citu acīs izskatos smieklīga. Tagad par manu padomdevēju ir kļuvusi māsīca, kurai jau ir 21. Viņa man godīgi pateica: Mīļā, tu izskaties pēc klauna!»
«Cilvēki ir dažādi, un es esmu tāds, kuram trūkst stila izjūtas. Mana māsīca saka, ka es esmu ļoti jauka un mīļa, bet klasesbiedri varētu negribēt staigāt apkārt ar meiteni, kura ģērbjas tik spocīgi. Turklāt manas brilles ir drausmīgas. Tas tāpēc, ka lētas, bet, nu, naudas mūsu ģimenei nav. Es esmu izpētījusi, kādas brilles man gribētos, un tagad krāju naudu no pusdienu naudas — laikam lieki piebilst, ka neesmu vēl sakrājusi pat desmito daļu…
Mēs ar māsīcu esam izpētījušas manu drēbju skapi un no tā, kas ir, esam salikušas vairāk vai mazāk normālus komplektiņus. Nav nekas dižs, bet tomēr. Reizēm es savām bēdām neredzu galu, jo nav nekādu cerību, ka maniem vecākiem pēkšņi varētu kļūt vairāk naudas.
Smakojošās drēbes
Es piekrītu, ka apģērbam tevis apsmiešanā vai neapsmiešanā nav izšķirošā nozīme, tomēr tās drausmīgās brilles dara savu. Turklāt pavisam nesen es piefiksēju, ka varbūt kādreiz manas drēbes ir smirdējušas — mums ir kūts, un kādreiz tētis savu kūts jaku nejauši piekarina pie mana mēteļa. Bet tādas lietas ļaunie tīņi aizmirst lēnām. Es pati to smaku visticamāk vairs nejūtu.
Es pastāstīšu vienu gadījumu. Tas bija rudens, un kā pēdējā stunda mums bija sports.
Ģērbtuvē es iegāju viena no pēdējām — es vienmēr cenšos nogaidīt, jo man nepatīk tā drūzma. Kamēr es lēnām ģērbos, pārējās meitenes spiegdamas un smiedamās aizdrāzās prom. Un tad es sapratu, par ko viņas tā spurdza, — klasesbiedrenes bija noslēpušas manus apavus un bikses un atstājušas zīmīti: Meklē nu! Drēbes meklēju kādu stundu, līdz atradu tās gaiteņa miskastē…
Kas vēl tāds? Mums nav kabeļtelevīzijas, tāpēc es nevaru turēties līdzi savām stilīgajām klasesbiedrenēm ar zināšanām par aktuālākajiem dziedātājiem un aktieriem. Viena lieta, ka es žurnālā izlasu, kurš dziedātājs ir topā, taču es nezinu, kura dziesma ir viņējā, jo man nav MTV! Tāda losene es esmu. Jā, un to man ir palīdzējusi saprast mana māsīca. Paldies viņai, citādi par loseni es arī paliktu. Es vismaz lasu kaudzēm grāmatu. Ne jau tās lubenes, bet gudras grāmatas — vienīgais, ar ko es stundās varu izcelties. Bet es zinu, ka nākotnē būšu pievilcīga un gudra — pamazām es to sevī izkopju.»