Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/12/8732726t1h7222.jpg)
Vai tu vari likt roku uz sirds un teikt: «Nē, es nekad nevienu neesmu apsmējis.» Ja vari, tad aplaudējam tev, ja nevari… Izlasi šo rakstu un padomā, vai kādreiz vēlētos būt šīs meitenes vietā? Vai tu maz nojaut, kā apsmietajiem sāp ļaunīgās piezīmes un mājieni?
Liene (17) vienmēr ir bijusi patukla meitene, un tas arī ir galvenais iemesls, kāpēc skolasbiedriem Liene ir apceļamais objekts. Viņas problēma ir svīšana un sporta nodarbības. Lienei ir gaiši, zīdaini mati un bāla āda. «Kad es piesarkstu, izskatos pēc kaujama sivēna,» sarunas laikā viņa iesmejoties saka. Tad apklust un pēc brīža sparīgi piebilst: «Tāda es BIJU!» (Par rozā drēbēm!)
«Skolā es vienmēr esmu bijusi stumdītā un grūstītā: «Resnā, paej malā!», «Resnā, nesēdies uz tā krēsla, tas domāts uz pusi vieglākām!» — un tā tālāk, un tā tālāk. Kā jums šķiet, kā es reaģēju? Ne jau ar kādu asprātību, ne jau ar ironiju no sērijas: priecājies, ka tu tāds neesi. Nē. Es pamatīgi nosarku un patiešām pavācos malā. Ielīdu kādā stūrī norīt asaras.
Pusaudži jau nedomā par to, ka kādam viņu tizlie vārdi varētu arī sāpēt. Viņiem tikai gribas izcelties uz kāda neveiksminieku fona, lai iekarotu apkārtējo sajūsmu.
Tā nu, iedomājies, pagājuši sešpadsmit gadi (janvārī man palika 17), līdz esmu sapratusi, kas man jādara, lai sevi glābtu no vispārēja sabrukuma.»
Mammas palīdzība
«Lasot problēmrakstus žurnālos, es pēkšņi sapratu, ka man pēc palīdzības jāiet pie savas mammas! It kā pavisam elementāra doma, taču tas katrai meitenei un bērnam ir jāsaprot — mamma ir tā, kura VAR palīdzēt. Ir tikai jāmāk viņai izstāstīt savu bēdu. Visus iepriekšējos gadus es mammai esmu bijusi mazā, mīļā meitiņai, un viņai vienmēr ir šķitis, ka mazi, mīļi bērniņi ir apaļīgi bērniņi, tādi sārtvaidzīši, kāda es arī biju.
Tāpēc, ja agrāk es arī centos mammai lūgt kādu padomu savu apaļumu likvidēšanā, viņa tiem nepievērsa uzmanību, sakot, ka mazām meitenēm diētas ir šausmīgi kaitīgas. Bet tagad es jau esmu sieviete! Man gribas, lai kāds zēns man pievērš uzmanību, man gribas ģērbties skaistās drēbēs, nevis kaunēties, ka seksīgās maiciņas uz manām vēdera krokām izskatās vairāk nekā atbaidoši.
Tā nu kādā rāmā vakarā es aizgāju pie mammas uz virtuvi, kur viņa vienatnē lasīja kādu žurnālu, un sāku sarunu. Savu stāstu es sāku ar to, ka esmu liela meitene un man gribas būt skaistai. Es teicu, ka skolā visi vienmēr par mani ir smējušies un vienmēr es esmu jutusies briesmīgi. Es runāju un runāju, raudāju un lūdzu palīdzēt. Bez mammas atbalsta diētas taču nav iespējamas! Kā var ieturēt diētu, ja tev, atnākot mājās izsalkušam no skolas, vienīgais ēdamais ir trekni cepti kartupeļi?
Tā nu mēs kopā ar mammu devāmies pie diētas ārsta — arī mamma pati bija nolēmusi tikt vaļā no saviem liekajiem kilogramiem. Izrādījās, ka daļa vainas par manu apaļumu jāuzņemas mammai — nepareizs uzturs bērnībā. Mēs mācāmies gatavot veselīgu pārtiku — abas esam sākušas lielo cīņu. Es vēl ne tuvu neesmu tieva, taču esmu apņēmības pilna un zinu, ka pavasarī jau varēšu uzšūt kādu skaistu kleitu!»
Rozā sivēns
«Mēs ar mammu esam sākušas sportot. Nē, mums nav tādas naudas, lai regulāri ietu uz sporta klubu, taču mēs mājās taisām presītes — un es pat pumpējos!!! Sākumā es to galīgu nemācēju, bet tagad gan! Starp citu, pumpēšanās lieliski trenē visu organismu. Šīs vingrošanas dēļ arī sporta nodarbībās man uzlabojušies rezultāti — ja vienmēr biju resna un tūļīga, tad tagad esmu tikai resna : ) Nē, nav tā, ka tagad pēkšņi man viss izdodas, bet es nekautrējos censties un šogad pirmo reizi jūtu, ka sporta nodarbībās mani ciena un neviens nesmejas.
Man ir cēlusies pašapziņa, un es jūtu, kā tas ietekmē apkārtējo izturēšanos. Viņi, šie ļaunie runātāji, ir pieklusuši, jo redz, ka mani viņu runas vairs nedzen sarkanumā un asarās. Un pašapziņa ir cēlusies tikai tāpēc, ka es zinu, kāda es būšu — es būšu skaista! Es jau tagad esmu kļuvusi skaistāka — mamma rūpīgi man palīdz izvēlēties apģērbu un godīgi pasaka, ja kaut kas man galīgi nepiestāv.
Piemēram, rozā krāsa. Neviens resns cilvēks, turklāt tāds, kuram ir bāli sārta āda, nedrīkst vilkt rozā drēbes — gribot negribot apkārtējiem tu asociēsies ar sivēnu. Tā nu tas ir. Zini, kā vienreiz bija? Puisis, kurš man ļoti patika, reiz izsaucās: «Tu taču izskaties pēc sivēnmātes!» Nē, es neļaunojos uz viņu — man mugurā bija rozā blūzīte…»