Pudeles klačiņas. 10. Pirmā un pēdējā reize

Lai arī Adžika savu stāstāmo beidza ar vārdiem «Kumelīt, tagad tava kārta», viņa tomēr iegrieza pudeli, un… neticami, bet, kā ar snaipera precizitāti notēmēta, tā apstājās tieši pret Kumelīti.

— Nu, tur vairs neko, — Adžika nosmēja. — Vai paguvi sacerēt savu superstāstiņu?

— Zini, — Kumelīte izskatījās domīga. — Neko es nesacerēju. Toties man neiziet no prāta viena reāla ainiņa iz dzīves. To varētu nosaukt par īsti nesākušos dienesta romānu. Bet… nez vai vispār ir vērts stāstīt, jo… nu, nebūs par seksu kā tādu. Pie tam… baidos, ka mūsu vīriešiem varētu nepatikt.

— Kolēģis izrādījās samērā impotents? — Garais it kā pajokoja, taču viņa balsī nez kāpēc drīzāk bija dzirdama tāda kā vīrišķa aizstāvība.

— Nē, nē, ar varēšanu viss bija vislabākajā kārtībā, bet mans stāsts laikam izklausīsies drīzāk kā morāle par to, cik nepareizi garlaicības māktie laulātie novirza savu enerģiju.

— Nu, ja tev nekā labāka nav… — novilka Garais.

— Būt jau ir, bet, ja mēs runājam par neaizmirstamāko seksu mūžā, tad man kaut kā aizķēries ir šis — ar morāli.

Par laimi, strādājām dažādās projektu grupās — vismaz nebija jāuzturas vienā kabinetā. Viss sākās tā, kā droši vien parasti sākas dienesta romāni: ar skatieniem, frāzēm, mājieniem, «nejaušām» tikšanās reizēm pie kopētāja, virtuvītē, pie plānošanas dēļa… Faktiski — nekā oriģināla.

Galu galā bija skaidrāks par skaidru, ka… nu… ka mēs gribam viens otru! Ne viens, ne otrs nelika manīt, ka notiks laušanās un stīvēšanās, — atlika vien nogaidīt piemērotu brīdi. Nujā — tāds sīkums — abi bijām precējušies. Un vēl… es pazinu viņa sievu, viņš — manu vīru.

Brīdis atradās. Bezgala banāls — darbavietas sporta svētki. Otrās puses līdzi ņemt nebija aizliegts, bet pat nesarunājot abi izkārtojām, ka braucam vieni. Manējais kaut ko paburkšķēja, ka solīdās darbavietās nemaz nedrīkstot piedāvāt darbiniekiem piedalīties nakts pasākumos bez otrām pusītēm. Kaut ko atrūcu, ka nebraucam jau uz «Mis Bikini», bet… kaut arī biju samelojusi, ka otrās puses līdzi ņemt nedrīkst, īpašus sirdsapziņas pārmetumus nejutu, jo vēl jau nebija par ko.

Jāatzīst, drīzāk jutu tādu kā gandarījumu, ka beidzot atļaujos izplest spārnus un ka varbūt mani gaida tā-ā-ā-das izjūtas, ko tu, vecīt, sen neesi sagādājis. Vismaz man ne. Laulības gulta bija noriebusies kā grūbu biezputra, un, lai ko tai biezputrai liktu klāt — sviestu, ievārījumu, krējumu vai medu — grūbas paliek grūbas. Un nelīdz apziņa, ka tā ir veselīga barība.

Nožēlojama ironija, ka naktī pēc lielās sportošanas, atpūtas bāzes lapenītē divatā sūcot vīnu, kaut ko līdzīgu par savām izjūtām ģimenē teica arī kolēģis. Smejoties nospriedām, ka, ja ne darbā, tad vismaz privāti mēs abi esam no vienas projektu grupas — «Nabaga garlaicības māktie laulātie».

Dzenot jokus, ķērāmies pie projekta realizācijas izstrādes, kas, protams, beidzās vienā gultā. Stulbākais, ka citi kolēģi to nevarēja nepamanīt, bet vēl šobaltdien neviens ne ar pušplēstu vārdu nav pieminējis mūsu dēciņu.

Bija labi — patiešām. Sapratāmies apbrīnojami dabiski: lieki nesaspringām un jau pirmajās minūtēs tikām līdz sešdesmit deviņi, tad opā viens, tad otrs — visvisādi! Tāds jautrs un neierobežots seksiņš. Es pat domāju, ka mēs varētu būt ideāls pāris gultā, — laikam jau tāpēc tas primitīvais pievilkšanas spēks darbojās.

Īstās pēcsajūtas bija no rīta. Vēl vārtījāmies gultā, kad man piezvanīja vīrs un es, protams, spēlēju teātri: klārēju, cik šie sporta svētki bijis stulbs pasākums, ka viņš neko nav zaudējis, palikdams Rīgā, ka drīz būšu mājās, ka, jā, šovakar brauksim pie viņa omītes… Fui!

Tikko biju beigusi ar «tev arī bučas», zvanīja mana «projekta biedra» sieva. Viņa monologs bija līdzīgs; arī viņš, nabadziņš, bija nonīcis brīvprātīgi obligātajā pasākumā, no sportošanas vai stīvs esot, ļoti noilgojies pēc sieviņas un dega nepacietībā nomainīt viņas mašīnai eļļu.

Sūdīgi sametās, es jums teikšu! Visvairāk no tā, ka, bļāviens, abi zvanītāji mums neko nepārmeta, pat jokojot nevaicāja: «Nu, kā naksniņa? Vai kāds kolēģis nemēģināja šo vai to? Vai ragus man neuzliki?» Vēl sūdīgāk kļuva, kad iedomājos, kā viņi abi justos, ja ieraudzītu mūs — garlaicības māktos — tagad kopā.

Esmu pārliecināta, ja nebūtu šo telefona zvanu, mums izveidotos romāns «ar šlepi». Nolēmām, ka nevajag. Par iemeslu minējām sirdsapziņas pārmetumus pret… nevis savu, bet tavu otru pusīti. It kā vakar nebūtu pat nojautuši, ka visi četri esam pazīstami.

Pirmdienā atkal tikāmies pie plānošanas dēļa. Mīļi un nevainīgi, tomēr ar nolaistām acīm. Mūsu koķetērija turpinās joprojām, tikai nu jau bez piemērota brīža gaidīšanas svētkiem.

Es dažreiz iedomāju: vai arī šis skaitījās gadījuma sekss? Partneris taču pazīstams, jau divus gadus strādājam vienā darbavietā, tomēr vairāk tā kā velk uz gadījumu… Ja arī tā, man tā bija pirmā un pēdējā reize — nepatīk man tā pēcsajūta — vainas apziņa viņa sievas priekšā, kura man neko sliktu nav nodarījusi.

— Mjāāā, — Melnais kasīja zodu. — Es ar’ par šito esmu domājis. Viss, ko mums reizi pa reizei vajag, taču ir piedzīvojums, vai ne? Tad kāpēc tā vietā, lai izkustētos no mājas ar savu, darām to ar svešu sievu? Vai vīru. Lai nu kam, bet kreisam solim laiks vienmēr atrodas. Kāpēc to pašu karsto randiņu nevarētu sabīdīt ar savējo, ja jau visi gribam vienu un to pašu?

— Klau! Nelienam dziļāk šai tēmā, labi? — Kumelīte pārtrauca un iegrieza pudeli. Tā virpuļoja neparasti ilgi…