Ar 610 balsīm aptaujas «100 Latvijas personības» sarakstā 239. ir valsts darbinieks Marģers Skujenieks. Viens no nedaudzajiem zinātniekiem, kurš paliekošas pēdas atstājis arī politiskajā vēsturē. Dzimis dzejnieka Vensku Edvarda un skatuves mākslas teorētiķes Luīzes Skujenieces ģimenē 1886. gadā. Viņa māsa bija pazīstamā aktrise un dzejniece Biruta Skujeniece.

Skujenieka kā politiķa karjera ir tipiska savam laikam — kā daudzi citi cariskās Krievijas laika latviešu inteliģenti 20. gadsimta sākumā viņš politiķa gaitas sāk sociāldemokrātu rindās (no 1903. gada). Vidējo izglītību ir ieguvis Rīgā un reālskolā Jelgavā, bet pēc tam — atkal kā daudzi sava laika latvieši — mācības turpina Krievijā Maskavas Komercinstitūta ekonomikas nodaļā.

Arī turpmākā notikumu attīstība Skujenieka dzīvē ir tikpat tipiska — jau nākamajā gadā viņu apcietina par piedalīšanos demonstrācijā. Pēc 1905. gada revolūcijas Skujenieks ir spiests doties politiskajā emigrācijā uz Londonu, bet pēc dažiem gadiem atgriežas Krievijā.

Atšķirībā no daudziem latviešu sociāldemokrātiem Skujenieks nepieslienas lieliniecismam. 1918. gada 17. novembra vēsturiskajā Tautas padomes sēdē viņš vēl pārstāv Latvijas Sociāldemokrātisko strādnieku partiju, bet jau 1921. gadā ir atsevišķās sociāldemokrātu — mazinieku partijas līderis.

Tā kā sociāldemokrātu frakcija Satversmes sapulcē atsakās piedalīties koalīcijā ar labējām partijām, 17 tās biedri izstājas no partijas. 1930. gadā Skujenieks kļūst par līderi Progresīvajā apvienībā, kas izveidojas, apvienojoties sociāldemokrātiem maziniekiem un Latvijas Jaunzemnieku savienībai. 4. Saeimā no šī saraksta iekļūst trīs deputāti, viņu vidū Skujenieks.

Šāda uzskatu evolūcija Latvijas politiķiem nav neparasta. 20. gadsimta sākumā gandrīz visi latvieši, kurus var dēvēt par politiķiem, ir vairāk vai mazāk kreisi. Pēc 1905. gada revolūcijas viņu uzskati sāk atšķirties. Daļa kļūst par kreisajiem radikāļiem, daļa cenšas uzturēt mēreno sociālistu līniju, bet daži ideoloģiski evolucionē uz politiskā spektra labējo pusi.

Balss ir skaļa

Neraugoties uz piederību latviešu sociāldemokrātijai, līdz ar to internacionālajam marksismam, jau no paša sākuma Skujenieks pārstāv sociāldemokrātijas mēreno spārnu, kurā sava nozīme ir nacionālismam. Daudziem šā spārna latviešu sociāldemokrātiem nav svešas nacionālisma jūtas — nav lieki atgādināt, ka tieši Sociāldemokrātu savienības biedrs Miķelis Valters jau 1904. gadā pirmais izvirza Latvijas suverenitātes ideju.

Pēc atgriešanās no emigrācijas Anglijā Skujenieku izraida no Baltijas guberņām, jo pie viņa atrod rakstu, kurā prasīta autonomija Latvijai. Vēlāk viņam ne reizi vien nāksies sēdēt cara cietumos.

20. gados Skujenieks kļūst par vienu no aktīvākajiem politiķiem Latvijas parlamentā. Neraugoties uz savas partijas nelielo pārstāvniecību, viņa balss ir skaļa. 30. gadu sākumā Skujenieks ir kļuvis par vienu no ievērojamākajiem nacionālisma politikas aizstāvjiem Saeimā.

Viņa uzskatus raksturo utopiski centieni noliegt partijiskās, šķiru un lokālās intereses, vienojoties kopīgā valsts politikā. Šajā laikā tieši dažādās centra grupās arvien skaļāk sevi sāk pieteikt ne tikai krass, radikāls nacionālisms, bet arī parlamentārisma kritika. Līdzās aicinājumiem stiprināt latvietību Skujenieks principiāli kritizēja parlamentārās demokrātijas trūkumus.

Tiesa, ievērojami maigāk, nekā to darīja cits šā laika ievērojams politiķis Arveds Bergs. To spilgti apliecina daudzi Skujenieka raksti Progresīvās apvienības laikrakstā «Latviešu Balss». Viņš uzskata, ka demokrātiskās metodes šajos «grūtajos laikos» — 30. gadu sākuma tautsaimnieciskā krīze — ir nederīgas.

Statistiķa autoritāte

Jau pēc atgriešanās no emigrācijas Skujenieks sāk strādāt profesora Fortunatova statistikas seminārā Maskavā. Tieši statistikā viņa zinātnieka talants izpaužas visspožāk. Pielietojot statistiku bēgļu organizāciju darbā, Skujenieks kļūst par atzītu autoritāti, taču viņu interesē arī nacionālo attiecību problēmas. 1913. gadā klajā laiž viņa grāmatu «Nacionālais jautājums Latvijā" — Skujenieks ir zinātnieks, kurš pirmoreiz apkopo ziņas par visu Latvijas iedzīvotāju (arī minoritāšu) skaitu, izglītību un tautsaimniecību.

Nākamajā darbā — «Vietējā pašvaldība Baltijā» (1916) — Skujenieks jau runā par politiskas autonomijas nepieciešamību latviešu apdzīvotajām zemēm. Ir pilnīgi saprotams, ka 1919. gadā, kad jaunajā Latvijas valstī sāk veidot valsts iestādes, Skujenieks piedalās Statistikas pārvaldes izveidošanā un faktiski vada to līdz pat Latvijas okupācijai 1940. gadā — pārvaldes direktora darbu atstājot tikai laikā, kad ir ministrs vai Ministru prezidents.

Slavenākais no viņa darbiem ir «Latvija, zeme un iedzīvotāji» (1931). Vēl padomju okupācijas laikā daudzās ģimenēs glabā šo fundamentālo izdevumu, kas vēl šobaltdien ir autoritatīvs zinātniskais avots, pieredzējis vairākus izdevumus. 1938. gadā veselības problēmu dēļ Skujenieks atlūdzas no Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa biedra pienākumiem un atgriežas statistikā, pievēršot īpašu uzmanību nacionālajam aspektam.

Top vēl viens monumentāls darbs «Latvieši svešumā un citas tautas Latvijā» (1938). Turklāt tieši Skujenieks ir Latvijas tautas skaitīšanu rezultātu izdevumu teksta autors un redaktors.

Ik gadus avīžu lasītāju uzmanībai viņš piedāvā rakstus, kuros runā ne tikai par statistiku, bet arī vēsturi, nacionālajām attiecībām, pilsonības lietām, dažādiem politikas jautājumiem. Viņa stils ir saistošs — žurnālistikā Skujenieks roku ir iesitis, no 1913. līdz 1915. gadam rediģējot laikrakstu «Dzīve» Liepājā.

Tā rūdījās politiķis

Pirmais pasaules karš no Latvijas iztriec simtiem tūkstošu latviešu — bēgļi apmetas daudzviet Iekškrievijā. Tautieši lūko viņiem palīdzēt un dibina Bēgļu apgādāšanas centrālo organizāciju. Tajā pieredzi iegūst daudzi nākamie latviešu politiķi. Skujenieks, kurš izveido organizācijas statistikas nodaļu, ir viens no viņiem.

1917. gada februāra revolūcija Krievijas impērijā izraisa haosu un vienlaikus rada apstākļus lielām izmaiņām. Krievijas pilsoņi sāk piedalīties politisko jautājumu izlemšanā. Jau martā Skujenieka vadībā sasauc strādnieku organizāciju apvienības sapulci, kurā apspriež viņa, Miķeļa Valtera un Friča Mendera izstrādāto Latvijas autonomijas projektu. Vēlāk Skujenieks ir Vidzemes zemes padomes loceklis, bet vācu okupācijas laikā 1918. gadā — «Demokrātiskā bloka» sēžu vadītājs. Starp citu, tieši no Demokrātiskā bloka nāk neatkarīgās valsts proklamētāji. Atšķirībā no 1917. gada tagad, 1918. gadā, apstākļi ir būtiski mainījušies — lielinieki ir sagrābuši varu Krievijā, bet Latviju okupējuši vācieši.

Likumsakarīgi, ka pēc Latvijas valsts pasludināšanas Skujenieks iegūst jaunizveidotās Tautas padomes priekšsēdētāja pirmā biedra posteni. Viņu deleģē uz Parīzi kā Latvijas delegācijas locekli miera konferencē. Skujenieks kļūst par rūdītu politiķi — ne tikai par visu starpkaru Latvijas parlamentu deputātu, bet vairākkārt darbojas valdībās. 1926. gada decembrī viņš kļūst par Ministru prezidentu, vienlaikus iekšlietu ministru. Vēsturnieks Edgars Dunsdorfs norāda, ka, meklējot savam kabinetam mazo grupu atbalstu parlamentā, Skujeniekam izdodas pārsolīt, proti, izkonkurēt citu pretendentu uz valdības vadītāja amatu — Kārli Ulmani. Šī ir pirmā un vienīgā tā dēvētā kreisā valdība starpkaru periodā, kurā izšķiroša nozīme ir sociāldemokrātiem. 1928. gadā Skujenieka kabinets krīt. No 1931. līdz 1933. gadam — 4. Saeimas laikā — viņš atkal vada Ministru kabinetu, vairākkārt ir iekšlietu un finanšu ministrs. Atgādināsim, ka Skujenieks šajā Saeimā ir viens no trijiem Progresīvās apvienības deputātiem, tādēļ viņa spēja bez vērā ņemamas partijas aizmugures ilglaicīgi vadīt valdību liecina par augstu politiskās mākslas prasmi.

Starp citu, Skujenieku nemīl komunistiskā PSRS — viņš strikti aizstāv Baltijas valstu sadarbību. 1930. gadā padomju sūtnis Aleksejs Sviderskis saņem rīkojumu brīdināt Kārli Ulmani nenosaukt Skujenieku par ārlietu ministra kandidātu, tas būšot solis «nepareizā virzienā», negatīvi ietekmēšot Latvijas un padomju attiecības.

Apvērsuma vilinājums

30. gadu sākumā Latvijā politikā iesaistītie ļaudis aktīvi kritizē pastāvošo parlamentāro demokrātiju. Vairākas sabiedriskas organizācijas, daudzi politiķi prasa politiskās sistēmas reorganizāciju. Rīgas Latviešu biedrībā sapulcē ierosina uz pusi samazināt deputātu skaitu un piešķirt Valsts prezidentam papildu pilnvaras. Nav pārsteigums, ka sabiedrībā sāk cirkulēt baumas par iespējamu valsts apvērsumu un tā potenciālajiem rīkotājiem. Politiskā gaisotne ir sakarsusi — izvirza vairākus pretendentus uz apvērsuma rīkotāju «godu». Paši nemierīgākie un skaļākie ir tā laika ekstrēmisti — pulkveža Voldemāra Ozola leģionāri, kuru ideoloģija ir grūti nosakāma, un radikālie pērkonkrustieši. Tomēr šaurākās aprindās cirkulē baumas, ka apvērsumu gatavo Skujenieks, sociāldemokrāts Fēlikss Cielēns un ģenerālis Jānis Balodis — par to atmiņās raksta baņķieris un politiķis Ādolfs Klīve. Tieši Baloža aicināts, Skujenieks piekritīs pievienoties 15. maija valdībai. Spriežot pēc laikabiedru atmiņām, abi bijuši tuvi draugi.

Vēsturnieks Indulis Ronis čekas dokumentos atklājis, ka vēlākais ārlietu ministrs Vilhelms Munters stāstījis, ka Skujenieks iecerējis apvērsumu, kas Baloža pretestības dēļ nav izdevies. Lai kā arī būtu, 15. maija notikumos Skujenieks piedalās. Viņš nav sazvērnieku grupā, bet ir cieši saistīts ar Balodi. Vēl aprīlī Skujenieks par apvērsuma draudiem brīdina sūtni Francijā Cielēnu, bet 3. maijā arī Saeimas priekšsēdētāju Paulu Kalniņu. Vēlāk padomju apcietinājumā Skujenieks liecina, ka pučā nav piedalījies, taču piekritis dažiem pasākumiem, ko «Ulmanis izvirzīja apvērsuma sakarā».

Pēc apvērsuma Skujenieks vēlas iekšlietu vai vismaz finanšu ministra portfeli, taču saņem otršķirīgo Ministru prezidenta biedra posteni, kas neparedz konkrētas nozares kontroli. Šādi Ulmanis apmierina politiķa godkāri, bet tautai rada priekšstatu, ka augstākajos valsts varas ešelonos pārstāvēti dažādas politiskās pārliecības cilvēki, arī sociālisti. Tādējādi Ulmanim izdevies potenciālo opozicionāru atstāt bez vērā ņemamām varas svirām.

Kā Ministru prezidenta biedrs Skujenieks pilda dažādus uzdevumus — no 1935. līdz 1938. gadam kā Nacionālās celtniecības komitejas priekšsēdētājs pārrauga monumentālo būvju celtniecību. Vada Latvijas Sporta organizāciju apvienību un Olimpisko komiteju — pārrauga latviešu olimpiskās komandas sastādīšanu, risina citus ar sportu saistītus jautājumus. Interesanti pieminēt, ka Skujenieks iesaistās Latvijas un Lietuvas konfliktā, kas rodas pēc 1937. gada Eiropas čempionāta basketbolā Rīgā, — neraugoties uz latviešu līdzjutēju un sportistu neapmierinātību, preses konferencē paziņojot, ka lietuviešu komanda uzvaru ir godam nopelnījusi. Okupantu cietumā

Pēc padomju okupācijas 1940. gada augustā Skujenieku apcietina čeka. Par viņa gaitām ieslodzījumā raksta vēsturnieks Indulis Ronis. Maskavā Skujeniekam izvirza apsūdzību — pēc «PSRS Iekšlietu tautas komisariātā esošajām ziņām, Skujenieks tiek atmaskots arī par to, ka ar paša savervētu aģentūru PSRS organizēja diversiju un sacelšanās gatavošanas darbu». Ronis pareizi atzīmē, ka šīs «ziņas» safabricējuši čekisti, izmantojot 30. gadu nogalē apcietināto un nošauto latviešu komunistu «atzīšanos». Absurdā apsūdzība, protams, nav patiesa, šādas un līdzīgas apsūdzības tika sacerētas par desmitiem tūkstošiem Latvijas pilsoņu. Bet 1941. gada 12. jūlijā Skujenieku nošāva.

Par viņa pēdējām dienām padomju apcietinājumā atrodamas liecības Polijā publicētajās laikabiedru atmiņās, kuras atklājis vēsturnieks Ēriks Jēkabsons. Poļu rakstnieks Juzefs Čapskis memuāros stāsta par ieslodzījuma biedru poli Antonu Zeļicki, kurš atradies vienā kamerā kopā ar Skujenieku. Sākumā abi bijuši ieslodzīti Butirkos, bet tos, kam piesprieda nāvessodu, nosūtīja uz Ļubjanku. 12. jūlijā viņus pārveda uz nelielām kamerām, kur bijusi vieta tikai apsēsties. Polis apraksta Skujenieku kā vecu, mīļu, kulturālu cilvēku, kurš bijis liels Polijas draugs un vienmēr uzsvēris Latvijas piederību civilizētajai pasaulei. Skujenieks stāstījis, ka viņam pirms apcietināšanas piedāvāts doties uz Zviedriju, taču viņš atteicies. Kad abi ievesti kamerās, Zeļickim nav bijis auklas, lai sasietu sausiņu maisiņu. Pēc neilgām pārdomām Skujenieks izvilcis kabatlakatiņu, pārplēsis un iedevis polim to pusi, uz kuras nav bijusi sievas monogramma. Šajās nelielajās kamerās — boksos ieslodzītie atradās apmēram vienu stundu. Pēc tam pa vienam viņus izsauca un veda nošaut. Zeļicki pēdējā brīdī apžēloja, bet Skujenieku nonāvēja čekistu lode.