Čau, Inguci!
Man steidzami ar kādu jāpadalās, zinu, ar tevi drīkst.
Biju savas firmas jubilejas ballē. Viss kā jau parasti darba ballēs. Visi sapucējušies, kā mācējuši un pratuši, vīrus un sievas atstājuši mājās — kā nekā korporatīvs pasākums. Klāti galdi īrētās telpas. Oficiāli tosti, ēšana, dzeršana, nepiespiesta tērzēšana, dejas. Tie, kas nedejo, aprunā dejotājus.
Mūsu grāmatvedībā bābiešu vesels bars. Vīrieša neviena. Citu nodaļu veči nemaz tik nadzīgi uz dancošanu nav. Turklāt uz grāmatvedības dāmām skatās tā kā ar cieņu, tā kā ar nicinājumu. Tās jau allažiņ trenkā, likdamas pareizi noformēt papīrus. Ies tur tādas dancināt!
Es arī, neko ļaunu nedomādama, sēžu ar savām padotajām. Runājos. Gaidu, kad notecēs pieklājības stundas un varēšu doties mājās. Esmu sarunājusi, ka vīrs atbrauks pakaļ.
Ar acs kaktiņu manu, ka pāri zālei apņēmīgā solī dodas pazīstams stāvs. Valdiņš! Nu, es tev jau stāstīju par šoferīti, kas man iekritis sirsniņā. Man sirds salecas. Domāju: «Tikai nenāc man klāt! Tikai neaicini dejot! Ja uzaicināsi, visām grāmatvedības vecenēm būs ko klačoties veselu nedēļu.»
Bet atkal, no otras puses, ceru, ka viņš nāk tieši mani aicināt dejot. Tā arī, pretrunu plosīta, stīvi blenžu sev priekšā. Viss notiek kā palēninātā filmā. Valdiņš lēnām un svinīgi sper soļus manā virzienā. Mūzika un galda biedru tērgāšana skan kaut kur tālu, kā no mucas. Drīzāk jūtu nekā dzirdu, ka kāds mani uzrunā. Lēni ceļu acis uz augšu. Lēni aptveru. Tas tiešām ir Valdiņš, kas, viegli ieliecies, smaida un tā sirsnīgi saka: «Drīkst jūs, Aija, aicināt uz deju?»
Runas pie galda uzreiz pierimst. Visas manas padotās grāmatvedes ziņkārīgi lūr uz mani, ko es darīšu. Pirmais impulss — atteikt. Bet kāpēc? Cilvēks vienkārši grib mani uzaicināt dejot. Ne jau tūlīt pat zāles vidū notiks dzimumakts. Varbūt šoferītis Valdiņš grib iedibināt labas attiecības ar uzņēmuma galveno grāmatvedi. Tas, ka man viņš dikti patīk, zinu tikai es un neviens cits. Iešu gan dejot ar Valdiņu! Ceļos un eju.
Varbūt tomēr tā nevajadzēja darīt! Valdiņš TĀ aplika roku man ap vidu! Lēni un slīdoši… Jutu viņa karsto plaukstu cauri kleitai… Nezinu, vai nojautas vadīta vai netīšām, bet vīrieša plauksta apstājās tieši uz manas erogēnās zonas — krustos. Es laikam noelsos. Valdiņš paskatījās man acīs un, skatu nenovērsdams, pievilka sev ciešāk klāt.
Iedomājies, Ingu, tas viss notiek grāmatvedības acu priekšā. Es neredzu, ko viņas tur visas dara, jo stāvu ar muguru pret viņām. Toties skaidri jūtu viņu skatienu īlenus, kas urbjas mūsos abos. Speru pirmo deju soli, lai tikai kaut ko darītu. Lai iejuktu starp pārējiem dejotājiem. Lai, velns parāvis, izbaudītu deju ar vīrieti, kas man patīk.
Vai cik viegli ar Valdiņu dejojās! Tā it kā mēs jau ilgi pirms tam būtu sadejojušies. Mūsu kājas jau zināja, ko darīt, bet galvas ne visai. Tiklīdz sajutu mana dancinātāja elpu uz sava vaiga, tā man gribējās stiept pretī lūpas. Murgs! Tā mēs staipījām kaklu viens gar otru kā tādi gulbji. Parunāties nejaudājam. Viss notiek pārējo acu priekšā. Neko nevar izrādīt, iekšējā spriedze aug. Vecenes lūr un, acu no mums nenovērsušas, kaut ko cita citai komentē. Es to redzu pār Valdiņa plecu.
Jūtu, kā lēnītēm sāku zaudēt skaidrā saprāta pēdējās paliekas. Saņemos. Raisos vaļā no Valdiņa skavām un kā Pelnrušķīte laižos prom no balles. Nedzirdu, ko viņš saka. Traucos uz durvju pusi, pa ceļam somiņā histēriski meklēdama savu mobilo. Atrodu. Zvanu vīram: «Tūlīt brauc man pakaļ!»
Mans brēciens atbalsojas tukšajā kāpņu telpā. Vīrs vēl tielējas, ka par ātru, ka hokejs. Man gribas viņam kliegt: ja tūlīt nebrauki, zaudēsi mani pavisam. Savaldos. Šis negribīgi, tomēr solās pēc 20 minūtēm būt klāt un atzvanīt.
Izdomāju, ka pa to laiku iešmaukšu tualetē pie garderobes. Jau stūrēju uz to pusi. Pie pašām dāmu istabas durvīm mani pārtver pazīstamās rokas. Bezpalīdzīgi palūkojos apkārt. Nevienas dzīvas dvēseles, tikai deg vientuļa lampiņa gaiteņa galā un uz garderobes āķiem tusnī manu darbabiedru ziemas mēteļi, kurtkas un kažoki. Valdiņš spiež mani sev klāt un meklē lūpas, lai noskūpstītu. Es kā paraugpioniere cīnos pretī. Saprotu, ka stulbi, bet vēl ar pēdējiem spēkiem pūlos nosargāt savu tikumiņu.
Tā mēs pusi tā laika, kamēr mans vīrs brauca, nocīkstējāmies… Es zaudēju. Otru pusi laika — skūpstījāmies. Tā no sirds…
Iekāpu pie vīra mašīnā saburzīta un uzsvērti mierīga. Tikai neko neizrādīt! Bet šis jau ne redz, ne dzird! Viņam hokejs. Klausās pa radio.
Vai, vai, vai, Inguci, būs ziepes!