Absints — vēsture pudelē (1. daļa)

Lai gan daudz apspriestā dzēriena maģija (apsinthion grieķu valodā nozīmē — neizdzerams) ir plaši aprakstīta, tomēr zaļais dzēriens tā arī līdz galam nav īsti izprasts.

No 55% līdz 75% stiprais liķiera tipa alkoholiskais dzēriens ar anīsa garšu tika un vēl tiek pielīdzināts narkotiskajām vielām, jo tam ir graujoša ietekme uz cilvēka nervu sistēmu. Absinta iedarbības ietekmē savu sajūsmu par «zaļo feju» izteikušas tādas slavenas radošas personības kā Pablo Pikaso, Eduards Monē, Edgars Degā, Edgars Alans Po, Ernests Hemingvejs un citi. Tomēr par slavenāko absinta pielūdzēju un upuri uzskata Vincentu van Gogu, kurš zaļajā reibumā radījis ne vienu vien pasaulslavenu gleznu, kā arī šķīries no savas auss (lai gan vājprāta klātbūtne Van Gogu pagodinājusi arī pirms absinta lietošanas). Oskara Vailda citāts par Absintu apliecina zaļās fejas agrīno dīvaino iedarbību: «pēc pirmās glāzes tu redzi lietas tādas, kādas tu gribi tās redzēt, pēc otrās glāzes tu redzi lietas, kādas tās nav. Visbeidzot tu redzi lietas, kādas tās patiešām ir un tas ir pats briesmīgākais uz pasaules».

Pirmie stiprā dzēriena malki baudīti jau 18. gadsimta nogalē Šveicē, taču plašāka tā izplatība sākās 1840. gadā, kad franču karavīriem absints palīdzēja pārvarēt drudzi. Atgriezušies mājās, franču karavīri neslēpa sajūsmu par dzēriena iedarbību un pavisam drīz Francijas krodzinieki L’Heure Verte jeb zaļās stundas laikā cienāja savus viesus ar velnišķīgo dziru. Tā laika absinta sastāvā ietilpa vērmeles, romiešu vērmeles, fenhelis, citronu balzams un anīss. Receptēs atrodami arī tādi augi kā angelika, kadiķis, muskatrieksts, zvaigžņu anīss un citi. Galvenā absinta sastāvdaļa ir vērmeles, kas tiek lietotas kā antiseptisks, stimulējošs un sāpes remdējošs līdzeklis. Vērmeļu eļļas sastāvā esošās ķīmiskās vielas izraisa halucinācijas, miegainību un apātiju. Spilgts piemērs dzēriena nežēlīgajai ietekmei bija bēdīgi slavenā francūža Žana Lefreja vājprātībā, kurš nogalinājis savus bērnus un sievu. Liktenīgajā dienā Lefrejs bija ieņēmis pamatīgu dažādu alkoholisko dzērienu devu, tomēr necilvēcīgajā nodarījumā tika vainots tieši absints. Pēc šī gadījuma tika veikti vairāki pētījumi, lai noskaidrotu absinta kaitīgo ietekmi uz cilvēka psihi un dedzīgais absinta pretinieks Valentīns Magnans it kā pierādīja spēcīgo iedarbību uz centrālo nervu sistēmu, kas izraisa halucinācijas un pat vājprātu. Pateicoties tam, 19. gadsimta beigās radās jauns jēdziens — absintisms, tas atspoguļoja atkarību, ļoti augstu uzbudinājumu un halucinācijas.  

19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā norisinājās aktīvas anti absinta aģitācijas kampaņas, kurās spēkus apvienoja kristieši, atturībnieki, vīndari, zinātnieki un žurnālisti ar globālu mērķi — aizliegt absinta lietošanu. Visbeidzot to 1905. gadā aizliedza Beļģijā, tad Šveicē, ASV un Francijā. Zaļās fejas ražotāji bankrotēja, citi turpināja zaļo dziru ražot pagrīdē, apņēmīgākie ražoja un tirgoja absintu Spānijā, kur absints netika aizliegts. Arī Čehijā, Lielbritānijā, Portugālē un vēl vairākās valstīs absints nekad nav ticis aizliegts. 1987. gadā čehs Radomirs Hils savā nelielajā ražotnē nolēma turpināt vectēva iesākto absinta ražošanu. Mūsdienās čehi (Sebor Absinth, Hill’s Absinth) līdzās spāņiem (Segarra Absenta, Absinthe N.S., Absenta Serpis, Philippe Lasala Absinth), vāciešiem (Tabu Absinth, Mata Hari) un šveiciešiem (Suisse La Bleue, Kübler 57) ir aktīvākie absinta ražotāji Eiropā. Tomēr neviens nespēj pārspēt francūžus, kuriem absinta ražošana ir būtiska daļa no valsts vēstures. Tādi zaļā dzēriena nosaukumi kā Nouvelle-Orléans, Verte Suisse 65, Un Emilie, La Fée Absinthe, Pernod, Absinthe Blanche, Francois Guy, L’ Amesinthe veikala vai bāra plauktos ir droša kvalitātes garantija. Zinātnieki ir secinājuši, ka no kvalitatīvām izejvielām ražots absints neizraisa pēkšņas un dīvainas cilvēka garīgās pārvērtības un tas nav kaitīgāks par jebkuru alkoholisko dzērienu.