Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/12/8738189t1h1292.jpg)
Piedzīvojumu portāla «VX» ikgadējais konkurss «Labākais piedzīvojumu stāsts» noslēdzies. Stāsts «Elbruss '2004: Virsotnes diena» ieguva III vietu.
Virs Pastuhova klintīm kalns kļūst manāmi stāvāks, kāpt paliek krietni grūtāk. Sākotnēji steidzos augšup pēc iespējas ātrāk, nevis kopā ar mūsu grupas lielāko daļu, kas kāpj rāmi un vienmērīgi. Par to saņemu aizrādījumu no vadītāja, ka ik pa laikam aizelsusies apstājos. Atrunājos, ka es apskatu skaisto kalnu skatu aiz sevis. Tomēr drīz saprotu, ka šāda kāpiena taktika nekur neder un pievienojos grupai. Uz kādu laiku ērti iekārtojos mūsu rindiņas beigās, jo tur ejot varu ik pa laikam apstāties un priecāties, kā virs kalniem aust rīts.
Pēc laika stāvā taka aiziet ieslīpi zem Austrumu virsotnes. Šajā vietā uz īsu brīdi apstājamies, pagaidām atpalikušos savējos. Izmantoju mirkli, lai apēstu kādu no enerģijas batoniņiem. Pirms kāpšanas atsākšanas atjaunoju higiēniskās lūpkrāsas kārtu. Nejauši nokrīt tās korķītis (krievu variantam tāds knibucītis vien bija), to noķert nepaspēju. Kādu laiku noskatos, kā ar pieaugošu ātrumu tas palēkdamies ripo lejup, līdz pazūd skatienam. Brr, negribētos būt tā vietā..
Tuvojoties sedlienei, augstums liek sevi respektēt. Gribas ik pa laikam apsēsties un atpūsties. Vadītājs šādā vājuma mirklī mums parāda uz grupu, kas jau laiciņu nekustīgi sēž un nepavisam neizskatās atpūtušies. Šādā augstumā nav iespējams pietiekami atelpoties skābekli, lai atkal justos spirgts.
Izlasīju ceļabiedres radīto mūsu brauciena aprakstu un man sagribējās to papildināt ar stāstu par kāpienu uz virsotni. Tā taču bija brauciena kulminācija, kārotais mērķis. Ilgi, ar nepacietību un pat bažām gaidītā diena. Mans pirmais Kalns!
Protams, varu paust tikai savas emocijas. Un mana «čaiņika» Virsotnes diena bija šāda.
***
Visu nakti mokos ar stiprām zobu sāpēm. Augstuma dēļ sāka sāpēt daļa no žokļa. Kad uz mirkli iemiegu, rādās murgi. Pat tik reāli, ka esmu saņēmusies un aizgājusi līdz blakus teltij pēc pretsāpju zālēm.
Nepacietīgi gaidu, kad pienāks celšanās laiks. Beidzot — ir apmēram pulksten trīs no rīta. Grūta un lēna pošanās, nevaru pat sakarīgi padomāt. Tieku pie kārotās «atpestīšanas» tabeles. Dusmojos uz sevi, ka līdz šim kalnā esmu pat pārāk labi jutusies, par apetīti vispār nesūdzējos. Un nu tāds nieks kā sāpoši zobi visu draud izjaukt!
Protams, kad pussaģērbusies beidzot izlienu no telts, pārējie jau ir gatavībā un lēnām uzsāk kāpienu. Steidzīgi šņorēju klāt dzelkšņus, īsti neatceros, kā tas bija pareizi jādara. Labi, ka grupas vadītājs palīdz.
Drīz panākam pārējos. Tālumā virs Pastuhova klintīm saskaitu 49 punktiņus. Tie ir citi kalnā kāpēji, kas tur uzbraukuši ar retraku. Garā cilvēku rinda uz takas man neizsauc nepatiku par piedalīšanos masveida pasākumā. Tieši pretēji — rodas lielāka drošības sajūta.
Top pirmie foto. Esmu aizmirsusi visu, kas iepriekš šķita svarīgs un obligāti izdarāms Virsotnes dienā. Tā gandrīz palaižu garām vienu no skaistākajiem skatiem — Elbrusa ēnu, kas paliek «karājoties» gaisā un veido brīnumainu piramīdu.
Esmu priecīga, ka žoklis vairs nesāp. Bet augstuma dēļ nu sākas spiedoša sajūta deniņos.
Monotoni kāpjam augšup. Uz vienu soļa ieelpa, uz otra — izelpa. Un ne jau tādēļ, ka ātri elpotu.. Saņemu zelta vērtu padomu ik pēc noteikta soļu skaita veikt papildus ieelpu/izelpu bez soļa, tādejādi iegūstot kripatiņu papildus skābekļa. Arī psiholoģiski kļūst daudz vieglāk. Labi iejūtos ritmā un pat sāku mīt uz papēžiem priekšā ejošajam. Tomēr apdzīt negrasos, jo zinu, ka virsotnes tuvumu jūtot, sākšu iet sev par ātru.
Sedlienē visiem mums garāks pārtraukums. Laiks ir ideāls, saule spīd, vēja nav. Viena no jakām pievienojas somā uz palikšanu ieliktajiem biezajiem dūraiņiem. Nopētu sedlienes vidū ieputināto neuzceltā prijut karkasu. Pēcāk Elbrusa apkārtnes kartē izpētu, ka kartē iezīmētas divas dzīvē neesošas nometnes — pie Pastuhova klintīm un sedlienē. Vienam no grupas biedriem vakar sācies drudzis, zāļu un augstuma ietekmē rādījušies «gļuki» — suņi rejot, gaiļi dziedot. Smejamies un nokristam sedlieni par Halucigēno ieleju. Jokojam, ka nevajag pīpēt zālīti, ja kalnā kāpjot efekts lielāks. Runā, ka Elbruss vēl aizvien izdala sēra izgarojumus. Mēs tam neticam.
Pēdējā stāvajā kāpienā pa Rietumu virsotnes sienu eju uzreiz aiz vadītāja. Mans iešanas ritms sarūk līdz papildus ieelpai pēc katriem četriem soļiem. Par spīti grūtībām priecē doma — ar katriem četriem soļiem esmu kaut vai drusku, tomēr jau tuvāk virsotnei! Kā nūju atbalstam pret diezgan stāvo sienu izmantoju ledus cirtni. Galu galā — vai es par velti nesu līdz lieku smagumu! Vienubrīd grupas vadītājs aiziet pa taciņu uz augšu tik raitā solī, ka es varu tikai noskatīties atvērtu muti. Loģiski, kur mēs jau sen stenam un pūšam, tur viņam tā ir tikai viegla pastaiga pa sniegu.
Sienas pusceļā ir apledojums. Pirmie šodienas kāpēji tur ir novilkuši un atstājuši virves margu. Vadītājs mani pieāķē pie margas un palaiž turpināt ceļu līdz virsotnei, kas esot jau tuvu. Pats viņš grib sagaidīt tos, kam šobrīd iet vēl grūtāk. Uzmanīgi veicu šo posmu, ar nelielām šausmām domājot par to, ka te būs arī jākāpj lejā. Es neuzticos dzelkšņiem, tie man ir kaut kas jauns. Pēcāk, salīdzinot kāpiena izjūtas, pārsteigta uzzinu, ka dažiem augstuma iespaidā viss bija kļuvis vienaldzīgs un par briesmām vairs nav domājuši. No vienas puses — laimīgie..
Lai nu kā, bet apledojumam veiksmīgi tieku pāri un turpinu savu ik-pēc-četri-papildus-ieelpa soļu skaitīšanu. Tikai tagad attopos, ka īsti pat nezinu, kurā pusē ir pats augstākais punkts, virsotne. Aptveru tikai to, ka vulkāniskam kalnam augšpusei jābūt plakanai. Iespējams, ka tur vairs nav tik skaidri iemīta taka. Labi, ka vadītājs devis padomu — iet pāri sniega laukam, pašā galā virsotni redzēšot. Smagi elsdama, izeju uz līdzenuma, kur mani jau gaida pie margas pa priekšu palaistais grupas biedrs. Mums pretī nāk kāda grupiņa, kas uzmundrinoši uzsauc: «It’s close! Only 15 minutes!» OK, bet arī tas šobrīd liekas daudz. Tikai jau Latvijā aizdomājos, ka mēs taču gājām pāri mūžvecam vulkāna krāterim! Tur augšā tas bija vienalga. Tik daudz kas tad bija vienaldzīgs. Tikai katrs solis tuvāk virsotnei ir svarīgs. Pārējais neeksistē.
Un.. Te nu tā ir — virsotne! Mērķa parādīšanās redzeslokā dod papildus spēkus. Grupas biedrs džentlmeniski ļauj man aiziet garām. Laikam tiešām esmu vareni saņēmusies, jo pie virsotnes «pumpas» sēdošie pāris svešinieki man sauc: «You are very strong! In good physical condition!» Brīnums, man ir pat spēks uzsmaidīt un kaut ko atbildēt. Pašā virsotnē teju skriešu uzskrienu. Un tad varu laist vaļā prieka gaviles — es esmu to izdarījusi! Esmu varējusi! Uzkāpusi! Izrēķinu, ka augšā tiku 11:22 pēc Krievijas laika. Nedaudz vairāk kā sešas stundas ceļā.
Virsotnē standarta un nestandarta izdarības. Apskāvieni un bučošanās. Fotografēšanās gan tāpat kādi nu esam, gan arī fotosesija ar puišu uznesto FHM plakātu (pēcāk kādā no žurnāliem tika pamanīts, ka šis pats plakāts kāpis arī citos kalnos). Bija plāns uzcelt vēl vienu igauņiem veltītu sniegavīru (kaimiņi kāpa uz virsotni nākamajā dienā), bet kaut kā nebija vairs patikas.
Kaut gan no rīta izgājām kā pēdējie, esam trešā līdz virsotnei nonākusī grupa. Kamēr gaidām pēdējo savējo, piesēžam uz akmeņiem pie virsotnes. Un atkal kaut ko svarīgu aizmirstu — paņemt nelielu akmeni līdz, mana draudzene tos kolekcionē. Bet nav ļaunums bez labuma — Elbruss palika tik pat augsts, bet draudzenei uzdāvināju akmentiņu, kas somas kabatā slepeni izceļojās man līdzi uz virsotni.
Kāri skatos uz Austrumu virsotni, ai kā gribētos arī tajā tikt.. Taču pie kalna loloto utopisko domu pierunāt vadītāju un mēģināt to izdarīt, esmu sen jau kā atmetusi. Nereāli. Spēka un pieredzes trūkst. Tikai nepabeigta darba sajūta nepamet.
Apmēram stundu uzkavējamies 5642,7m augstajā Rietumu virsotnē. Vienubrīd liekas, ka tur jau nāk mūsu septītais grupas dalībnieks, tomēr tā arī viņu nesagaidām. Pie sedlienes viņš redzējis mūs jau krietnā gabalā un griezies atpakaļ.
Virsotnē apēdu pēdējo Snikeru. Priecājos, ka apetīte nemainīgi laba, jo pirms brauciena bažījos, ka tieši sliktas dūšas dēļ varu arī kalnā netikt. Arī galvas sāpes īpaši nav pieaugušas. Domas daudzreiz skaidrākas nekā uzsākot ceļojumu Rīgā, jo tad biju totāli neizgulējusies pēc dalības piedzīvojumu sacīkstēs Slovēnijā. Tur arī radās bažas par iespējamām vemšanas problēmām, jo, vairākreiz uzkāpjot Slovēnijas Alpos virs 1500 m, man vēderā viss sagriezās.
Kāpjot lejā sadalāmies mazās grupiņās. Man vairs negribas smērēt pret-saules aizsarkrēmu, bet ļoti baidos no stiprās saulītes. Pārāk labi palikuši atmiņā pie Elbrusa satiktie jaunieši ar apdegušu un čūlainu sejas ādu. Lai nepiebiedroties viņiem, kā sejas masku izmantojot Buff-u. Tēloju «bandito»!
Pirms dodamies lejup, kāds no grupas biedriem informē, ka pēc statistikas lielākā daļa negadījumu notiekot tieši nokāpjot. To tik man vajadzēja dzirdēt! Tagad esmu pati uzmanība un kāpju ļoti, ļoti prātīgi. Sedlienē ir karsts kā peklē. Piekrītu kādas vietējās sievietes izteicienam, ka sedliene esot «Vorota v ad».
Man dzeramais ūdens ir beidzies, nežēlīgi slāpst, bet sniegu grauzt negribas. Pukojos, ka iepriekšējā dienā ļāvos pierunāties ņemt līdz tikai puslitru ūdens. Baltās sienas sedlieni pārvērš par milzīgu superjaudas solāriju. Karstuma un bezgaisa dēļ man paliek slikti. Tomēr saņemos ar domu, ka nedrīkstu sākt vemt. Tas atņemtu spēkus. Cenšos pēc iespējas ātrāk pamest šo pārkarsēto, bet brīnumskaisto vietu. Vēl pamanu, ka šādā augstumā plivinās raibs taurenis. Kur tāds te iemaldījies sniegā un augstumā?
Izejot no sedlienes, taka nedaudz virzās augšup pa Austrumu virsotnes sienu. Zinu, ka šī ir liktenīga vieta sliktas redzamības apstākļos. Ja taka vēl tiek aizputināta, tad pavisam viegli ir aiziet pa taisno lejup, kur gaida plaisu lauki. «Truposbors».
Puiši jau aizskrējuši tālu priekšā, kāpjam lejup divatā. Ceļš ir tik ļoti garš un stāvs, ka sāku domāt, vai tiešām tā esmu es, kas te tikusi augšā. Beidzot varam saskatīt tālu lejā mūsu dzeltenās teltis. Te mūs panāk grupas vadītājs, kurš noorganizējis kāda poļa glābšanas darbus. Vēlāk uzzinām, ka polis ieradies kalnā iepriekšējā dienā un bez aklimatizācijas kāpis uzreiz augšā. Un vietā, kur «only 15 minutes», palicis viens pats nemaņā guļam. Iekšēji nokaunos, ka arī es esmu vienaldzīgi pagājusi nelaimīgajam garām. Mierinu sevi ar apziņu, ka neko viņam nevarētu palīdzēt. Labi, ka spēju pati sevi novest no kalna lejā. Tagad polis kā šunelis ir iesiets virvē, kuru tura svešs vīrs. Mūsu vadītājs regulē nokāpšanas ātrumu, turot aiz pleca nemaņā lejup krītošo. Nu uz priekšu daudz ātrāk tiekam dzītas arī mēs, jo vadītājs nevēlas aiz sevis atstāt kādu no grupas, kur nu vēl pašas «zaļākās», bet slimnieks ir jānogādā pēc iespējas ātrāk lejā.
Īsi pirms Pastuhova klintīm mūs pagaida trešā grupas dāma. Šķērsojot klinšu apledojumu, es atpalieku. Esmu jau no paša rīta domājusi par iešanu lejup pa šo ledus posmu, baidos izslīdēt. Kamēr es uzmanīgi traversēju, mana ceļabiedrene drošā solī aiziet lejā pa taisno. Bet tūlīt arī sāku viņu «uzvaktēt». Ir agra pēcpusdiena, Elbruss sāk tīties mākoņos. Pēkšņi skaidrā apkārtne pārvēršas pelēkdzeltenā miglā, mūsu nometne nav saskatāma. Uzreiz aiz Pastuhova klintīm draudzenes solis sametas, un tad viņa pagriežas no ceļa pa labi. Iešot uz nometni. Labi zinu, ka līdz nometnei vēl gabals lejā pa mākoni jākāpj, te pa labi tikai plaisu lauks. Saprotu arī, ka viņa ir nogurusi, ka ūdens pietrūcis ne tikai man. Varbūt vajadzētu drusku atpūsties un tad pa ceļu kāpt lejup. Bet par mūsu atstāšanu grupas vadītājs negrib ne dzirdēt. Esošā situācija atkal man dod papildus spēkus. Visas trīs saķeramies cieši kopā un straujā solī nokāpjam lejā, kur beidzot varam atpūsties un padzerties — nometnē rūpīgi savārīts daudz tējas.
Vienlaicīgi jūtos iztukšota un emociju pārpilna. Zinu tikai to, ka nesmērēšu vairs pret-saules krēmu, nenēsāšu lielās saulesbrilles, un ka nepavisam vairs nekārojas sausās pārtikas ēdiens. Slēpjoties no saules, ielienu teltī un klausos, ko ārpusē runā pārējā grupa, kā tālāk risinās lieta ar poli (viņam šis kāpiens beidzās laimīgi). Starp citu, šī ir īsta Poļu diena — vakarpusē pēc palīdzības nāk kāds cits vīrs, kurš uztraucas par diviem poļiem. Viņus var tālumā virs Pastuhova klintīm saskatīt. Tā kā strauji paliek aukstāks un drīz būs tumšs, viņš saņem padomu meklēt palīdzību lejā Garabaši mucu nometnē. Pēcāk glābšanas misijā uz augšu garām aizbrauc retraks.
***
Es gribēju zināt, kā tas ir — uzkāpt kalnā. Nu es zinu. Grūti. Smagi. Un briesmas var kaut kur klusu slēpties un gaidīt savu izdevību. Pat tādā šķietami vienkāršā kalnā kā Elbruss.