Piedzīvojumu portāla «VX» ikgadējais konkurss «Labākais piedzīvojumu stāsts» noslēdzies. Stāsts «Kriking, nazivajetsja jeb Iesvētības maniaku kārtā» ieguva V vietu.
Ideja par optimālākajiem rudens ūdens izmantošanas scenārijiem dzima pirmdien, kad kolēģis Anrijs norādīja uz šalcošajām lietus straumēm, kas solīja ūdens kāpumu tais tērces un urgās, kuras tikai rudeņos un pavasaros pārvēršas par braucamām upēm.
Visu nedēļu norisinājās potenciālo braucēju apzināšana, spītējot skaidrajam laikam un bažām par ūdens kritumu. Tikai piektdien, kad atausa pelēks un slapjš rīts, atviegloti uzelpojām apziņā, ka kaut kāds ūdens tomēr būs.
Rudenīgajai laivošanai izredzētās upes — Vaive/Rauna; galvenokārt tāpēc, ka Vaive tek teju gar manām namdurvīm, līdz ar to garantējot atbalsta grupu un pirti vakarā. Savukārt laivotāji komplektējušies no dažādām draugu grupām un laivu klasēm, taču sestdienas priekšpusdienā Vaives upes krastā pie Cēsu-Veselavas ceļa tilta pulcējusies apņēmības pilna kompānija:
Mūsu laivošanas guru Stūrmanis ar Prijon Fly polietilēna kajaku; upju braucēju leģenda un mazu, kokiem aizgāztu straumju fans. Noekipējies no galvas līdz kājām kā no grāmatas — neoprēna hidra un veste ar milzumu kabatu, ķivere un neilons, pat glābšanas maisiņš (kuru, kā cerējām, izmantot nevajadzēs). Ar vareno balsi spēj izbaidīt bebrus vismaz kilometru pa straumi uz leju.
Pieredzējuši pūšļotāji Anrijs un Lorenco, kuri vakar jau nobraukuši Līgatni un vispār pārzina visas ar sabiedrisko transportu aizsniedzamās braucamās upes.
Paši mazliet uzjautrinās par saviem arhaiskajiem hidrotērpiem, bet stils te nevienu neinteresē, galvenais ir funkcionalitāte (iespējas atrasties līdz viduklim ūdenī, kā izrādās, noderēja).
- Tikpat aizrautīga meiteņu ekipāža ar pūsli — Finks un Iveta. Braukušas ne tādas vien upes un morāli nobriedušas pāriet uz kajakiem, taču kaut kā joprojām sanācis sēdēt pūslī.
- Pēteris, saukts Brūnais, ar Prijon LUV rodeo kajaku — līdz šim savu laivu izmantojis tās pamatfunkcijām, proti, sēdēšanai uz vietas kādā mucā vai krācē, taču, redzot kokiem aizgāztu upi, viegli iejūsminās. Visaskētiskāk apģērbtais — bez hidras un apaviem (laivā sēdēja zeķēs un treniņbiksēs ar strīpiņām gar sāniem), taču neizdvesa nevienu neapmierinātības pilnu vārdu visa brauciena laikā.
- Un, visbeidzot, es — «mājasmāte» ar Prijon Fly, kurā esmu sēdējusi vienu reizi un to pašu uztaisījusi overi vietā, kur tam nebūtu nekāda iemesla. Taču, kopš vasarā iesēdos kajakā, zināju, ka savas piemājas upes gribu izbraukt jau šoruden.
Stratēģiskajā apspriedē, izšķiroties starp Rauni un Vaivi, tika izvēlēta Vaive kā mazāk kokaina un pūšļiem piemērotāka. Pirmais iespaids par ūdeni pārspēja gaidīto — upe pakāpusies līdz pat gultnes malām un teju, teju pārpludinās apkārtni. Ar uzvaras saucieniem uz lūpām izbraucam zem šosejas tilta un — pirmais aizgāzums. Skats daudzsološs — krustu šķērsu sakrituši koki, kuriem ūdens traucas pāri tik strauji, ka Stūrmanis rekomendē apnesienu. Stājam malā, Brūnais velk tupeles kājās un velkam laivas pa mežu.
Tālāk redzams vēl viena nebraucama vieta, kur divi koki pārlieku tuvu viens otram nolikušies šķērsām, taču Stūrmanis nolemj demonstrēt, kas ir krīkings, un laivā dodas izspraukties cauri kaut kam, kas attāli atgādina adatas aci. Diemžēl šīs aktivitātes laikā laivas kante paliek neuzmanīta un, 15 minūtes pēc starta — pirmais overis, kas tiek pavadīts ar līdzbiedru sajūsmas saucieniem.
Nevienu šis starpgadījums gan nenoskaņo pesimistiski, un brauciens tiek turpināts. Pamazām mēģinu iejusties laivā un apgūt krīkinga pamatus. Teorētiskā bāze — Jāņa R. raksts par koku pārvarēšanas teoriju un praksi; paraugdemonstrējumi — Stūrmanis. Abi ar Brūno iemācāmies lēcienu pāri zemu iegrimušiem kokiem, tad piestājam un pavērojam, kā pūšļi lēnām pāršļūc pāri, un airējam tālāk.
Otra lieta, kas jāiemācās — airi augstu celt šeit nebūs lemts, jo zari nekavējoties ļaunprātīgi satver airi, nobremzējot un gāžot riņķī laivu. Par laimi, straume nav pārāk ātra un ir laiks iejusties, izvairoties no fatālas apgāšanās (Stūrmanis gan stāsta, ka ūdens esot tikai vidēji vēss, bet šie vārdi mierinājumu nesniedz). Pūšļotāji tikmēr spraucas cauri tiem pašiem zariem, biezā slānī piebirdinot laivu ar gružiem un sūnām.
Upe, mēreni līkumojot, plūst uz priekšu, aiz katra līkumu sagaidot ar jaunu zaru un stumbru kombināciju, kas jāpārvar. Stūrmanis rāda piemēru un laipni atbild uz maniem histēriskajiem bļāvieniem: «Stūrman, Stūrman, pa kuru pusi šito!?», pats ik pa brīdim padauzot pa laivas bortu un milzīgā apmierinājumā saucot: «Eta vam ņe slalom, eta kriking!» (par balss iespējām skat. augstāk).
Stūrmaņa sajūsma ir tik liela, ka, mēģinot pārlēkt koku, kurš ir pilnībā virs ūdens, gandrīz sanāk apgāšanās atmuguriski svecē, bet pieredze un roku spēks dara savu, un atkārtotā mēģinājuma koks tiek šturmēts veiksmīgi. Pa brīdim nākas arī uzlēkt uz kokiem no lejas puses, lai tos pagremdētu pūšļu un manai ērtībai. Vislielāko prieku visiem braucējiem dāvā bebra dambis ar nelielu pārgāzi, un dažās vietās līdzīgi straumes veidojumi pie nogrimušiem kokiem. Tiem, kuri izbraukuši Līgatni, protams, viss šeit atrodamais liekas tāda bērnu spēle, bet iesācējam — gana nervus kutinoši.
Ar laiku pat iemācos veikli nolikt airi paralēli laivai un izšauties cauri zaru mudžeklim, neatdodot airi, taču neķerties pie kokiem un zariem tā arī neiemācos, jo vairumā vietu tā ir ērtāk un straumes ātrums šādus trikus atļauj. Starp diviem paralēliem aizgāzumiem gan gandrīz aplaužos, jo, kamēr grābstos ap kokiem, straume laivu sagriež perpendikulāri tecējumam un, atbilstoši teorijai, tas ir brīdis, kad tiks norakta virsstraumes kante un situāciju varēs raksturot vienīgi ar necenzētiem vārdiem. Tomēr kanti izdodas noturēt un pēc pailgas bakstīšanās pāršļūkt pāri kokam cienījamā izskatā. Pārējiem, šķiet, pasākums neliekas tik stresains, un Stūrmanis un Brūnais pat paspēj padzert tēju, sēžot uz kokiem upes vidū.
Tā līkumojot (pāri zemes strēlēm redzami it kā krūmājā ziboši pūšļotāju airi) upe pienāk redzamības attālumā manai mājai un sākam gaidīt Vaives dzirnavu aizsprosta tuvošanos. Man gan ir pamatotas aizdomas, ka tik drīz tas nebūs, un tā arī izrādās — vēl pa starpu ir noplosījušies bebri un Stūrmanis atkārto triku ar adatas aci; šoreiz bez overa tāpēc, ka līšana notiek praktiski jau uz sauszemes, un Brūnais vispār, neizkāpjot no kajaka, izstumjas krastā. Kriking, nazivajetsja. Gadās arī saliņa, kurai abās pusēs koku tāda bagātība, ka meitenes pieber vai pusi laivas ar berza tāsīm un sūnām, kas noberžas, spraucoties tiem cauri. Taču tas netraucē cēli ieairēt dzirnavu dīķī un pārsteigto svētdienas ekskursantu acu priekšā piestāt pie aizsprosta, lai tūlīt skrietu skatīties, vai tas gadījumā nav lecams.
Pats aizsprosts, diemžēl, ir pārāk mazām atstarpēm starp spraišļiem, kā arī uz gludā betona neveidojas nekas rodeo vajadzībām izmantojams, taču otrais betona pakāpiens izskatās vilinošs, neskatoties uz to, ka vairums ūdens tiek novadīts pa caurteku. Stūrmanis ilgi nevilcinās un dodas izmantot plāno ūdens kārtiņu, kas pa betona virsu plūst līdz ap 1 m augstajai pakāpei. Diemžēl pašā procesa karstumā nāk aplauziens — ūdens ir tik maz, ka laiva cieši uzsēžas uz betona un par ātruma uzņemšanu nav ko domāt. Taču līdzbiedri kūda lekt tāpat, un Stūrmanis aizstumjas līdz malai, no kuras arī dodas mutuļojošajā ūdenī.
Lēciens ir veiksmīgs, un kajakā sēžas arī Brūnais. Viņam no astes norakšanas un apgāšanās svecē ir jābaidās mazāk, toties pirms lēciena uz betona virsmas straume kajaku sanes sāniski. Kājas notirpst arī līdzjutējiem, bet viss beidzas labi, lēciens notiek pareizajā leņķī ar uzvaras pilnu bļāvienu.
Tikmēr ir ieradusies atbalsta grupa un piebraucis divstāvīgais tūristu autobuss, no kura tūristi gan nekāpj ārā, acīmredzot, baidoties no trakajiem, kuri šādā laika ņemas pa ūdeni. Tā kā laiks sliecas uz tumsas pusi, nolemjam Raunu atstāt citai reizei un nobraukt tikai atlikušo posmiņu līdz Vaives grīvai. Finks un Iveta savas organisma prasības pēc ūdens ir apmierinājušas un braucienu beidz. Tikmēr Brūnais sataisījies uz atkārtotu lēcienu, pēc kura tūristi neiztur un sabirst skatīties šitos brīnumus.
Viņiem par prieku nolec arī Stūrmanis, un tad jau dodamies pakaļ Anrijam un Lorenco, kuri, apzinoties upē attīstāmā ātruma diferences starp kajaku un pūsli, ir devušies straumē ātrāk. Es no pārgalvīgiem trikiem atturos, apzinoties savas iespējas un prasmes, taču atlikušais upes posms ir pietiekami atraktīvs, lai dabūtu iekšās arī es — un pavisam negribot. Te nu ir tas, no kā priekā notrīc katra laivotāja sirds — strauji līkumi ar stāvviļņiem un iespējamām piespiedēm pie klintīm, liels kritums un minimāls laiks lēmumu pieņemšanai. Viens tāds lēmumu pieņemšanas brīdis ir rezultējies skatā, kurā atainojas Brūnais un Stūrmanis, iesprūduši koku mudžeklī, un Stūrmaņa kajaks jau paspējis panirt zem Brūnā laivas. Seko atdalīšanās no laivas, un Stūrmanis mūs ar Brūno pārvelk mierīgākos ūdeņos.
Ir arī neizbēgams apnesiens ap egli un vilkšanās ar rokām pār sagāzumu, kuru es apnesu (vispārīgi daudzās vietās ātrāk būtu apnest, bet neba nu tālab braucām, lai ietu pa krastu, un tāpēc spītīgi spraucamies pa stumbriem). Kādā vietā, cenšoties panākt parējos, beidzot saņemu mācību par to, kā nevajag ķerties pie kokiem. Piebraucu pie resna baļķa vietā, kur tas ir zemāks, nekā man gribētos, tāpēc pieķeros un cenšos aizbīdīties līdz ērtākai vietai.
Taču te straume ir pietiekami ātra, lai laivu sagrieztu šķērsām, un nepaspēju pat piedomāt pie kantes uzcelšanas, kad tā jau ir norakta un es vēl paspēju saskatīt situācijas bezcerību, pirms gluži klasiski apgāžos. Auksts ūdens aiztek aiz apkakles, bet upe ir pietiekami sekla, lai bez problēmām nostātos uz kājām un saķertu laivu (jo mācēt eskimosu apgriezienu — tas ir tāls sapnis, ko ceru realizēt uz pavasara pusi). Atbrīvojos no liekās ūdens masas laivā un braucu tālāk, uz nākamo aizgāzumu, kuru Stūrmanis pārvar bez problēmām, toties Brūnais pamanās ietriekt laivas purnu egles saknēs un realizēt tikpat klasisku overi kā manējais.
Ar tādiem sīkumiem kā laivas izliešana viņš neaizraujas, tāpat upes vidū iesēžas kā vannā un brauc tālāk, jo daudz jau nav atlicis. Lielisks līkums ar krācēm, gandrīz piespiede pie klints — un klāt ir Rauna. Ūdens tajā vēl brūnāks kā Vaivē, un straumes spēku var pārvarēt vienīgi Stūrmanis, kurš arī uzairē augšup līdz evakuācijas vietai. Mēs, pārējie, velkam un nesam laivas pa krastu. Lai bez krīkinga realizētu vēl kādu no ekstrēmlaivošanas terminiem, atļaujamies atrakcijas, ko nosaucam par kanjoningu, proti, nest laivu pa šauru, šauru taciņu, kad starp smago laivu un upes stāvo krastu esi, cilvēk, tu pats slīdošās neoprēna čībiņās.
Arī pie Rauņa grīvas ir pārsteigti svētdienas atpūtnieki, kuru ģimenisko idilli un desiņu cepšanu uz dūmojoša ugunskura iztraucē bīstama izskata elementi ar airiem rokās, slapji un novārtījušies, bet nenormāli apmierināti ar dzīvi. Šķiet, kronis visam varētu būt Stūrmaņa bodyraftings Raunī — domādams, ka upe sniegsies vismaz līdz viduklim, viņš ar skaļu bļāvienu no krasta lec straumē, kas izrādās labi ja līdz ceļgaliem. Toties peldēšanas tieksmes apmierina gana dziļā Rauna.
Skumju sirdi šķiramies no Raunas, svēti soloties pēc iespējas ātrāk nobraukt arī to. Dodamies mājup, kur gaida pirts un karsta zupa, un vēl kavējamies atmiņās par brauciena labākajiem brīžiem. Mazgāju un tīru laivu no gružiem un smiltīm, un jūtos iesvētīta laivotāju-maniaku kārtā. Un priecē apziņa, ka tepat netālu plūst vēl tik daudzas braucamas upes