Ar 3573 balsīm aptaujas «100 Latvijas personības» sarakstā 30. ir režisors Eduards Smiļģis. Pretrunīga personība. Kāda īsti? To atceras Dailes teātra aktrise Mudīte Šneidere.
«Viņa klātbūtne pati par sevi bija Dailes teātris, kurš beidzas ar priekškara aizvēršanos. Smiļģis nemīlēja «bezpriekškara» skatuvi. Viņš teica: «Prrriekškars atverras — sākas izrrrāde, aizverrr's, — izrrrād' beidz's» (viņš mīlēja burtu «r», laikam tāpēc, ka tas atgādināja lauvas vai tīģera rēcienu). Viņš mīlēja, viņš sagādāja sev prieku, uz dekorāciju metiem un kostīmu zīmējumiem ar sarkanu zīmuli vilkdams liela izmēra ES un DT, un vēl pusapli ap tiem. Un vēl kādā no pēdējiem viņa parakstītajiem zīmējumiem bija: «DT + ES= gulbja dziesma».
Viņu nav iespējams «turpināt», viņam «sekot», «glabāt tradīcijas», nav tādas «Smiļģa skolas». Jo kaislīgā, karstā degšana gadu desmitu garumā uz «vecās Dailes» skatuves bija viņa klātbūtnes radīta. Tāpat viņa klātbūtne pieprasīja un panāca augstāko spēku sasprindzinājumu un emocionālo saviļņojumu, kas atslāba, tikko viņa nebija klāt. Tie paši aktieri pie citiem režisoriem strādāja savu spēju robežās — kas arī bija spoži –, bet «pie Smiļģa» gandrīz katrs izdarīja to, uz ko viņš nemaz nebija spējīgs. To sauc palēkties augstāk par savu augumu.
Viņš, ES pats staigāja ar augstu izslietu galvu un «skatu h˙rrricontā» un viņa aktieri tāpat, — kā angļu tīrasiņu rikšotāji pirms sacīkstēm… Aizgāja «vecais» (tā aktieri viņu sauca, tāpat kā «Lāčplēsī» sauca Kauliņtēvu, bet igauņu vīru korī — Gustavu Ernesaksu), un visi sāka staigāt, kā pagadās, un vēl paskaidroja: «Ja jūs gribat zināt, tad tā ir mana īpatnība,« — un pareizi, kāpēc es nevaru staigāt ar līku muguru un nolaistiem pleciem? Ja man tā patīk?
Bet galvenais — bez viņa, bez ES beidzot var spēlēt teātri savu spēju robežās. Ne virs un ne ārpus, kas bija dabiskais stāvoklis ģeniāla vadītāja klātbūtnē.
Viņā, Eduardā Smiļģī, iemita itin visas jau kopš Bībeles laikiem zināmās un aprakstītās cilvēku īpašības, tikai gluži pārdabiskā salikumā. Kā kriminālromāns, kurš redaktora prombūtnē sajaukts ar Veco un Jauno Derību, lūgšanu grāmatu un laika prognozēm — greznā, bet nodriskātā iesējumā, ar daudziem komentāriem, piezīmēm un labojumiem.
Viņš ir gājis cauri laikmetam kā Rietumu — Austrumu ekspresis, ko tā iecienījuši detektīvžanra autori. Ātrgaitā cauri zemēm un valstīm, uz brīdi piestādams mezglu punktos. Tur, šajā ekspresī, ir viss: lokomotīves kurtuve, ogļu bunkuri, pasta vagons, restorāns, luksusa kupejas, prastie vagoni, tamburi, klabošas pārejas. Tur iekāpj un izkāpj. Tur brauc aristokrāti, laimes meklētāji, kāršu blēži un naudas viltotāji, detektīvi un viņu medījamie žuļiki. Tur notiek vētrainas mīlestības un pēkšņas nāves, tur zog briljantus un lec ārā pa mazmājiņu logiem… Tur pielīmē ūsas un nāk iekšā pa durvīm citā izskatā.
Tas viss ir vienā. Kur citkārt vajag vairākus romānus, vairākus autorus, ilustratorus, redaktorus, tur viens pats ES.
Viss vienā. Fausts un Mefistofelis, un pat — Grietiņa. Teātrī ap viņu plandījās sarkanas un zilas liesmas, kūpēja dūmi un oda pēc sēra — kā ap Mefistofeli –, bet vēsture smalkjūtīgi liecina, ka mājās latviešu teātra ģēnijs kļuvis mazs un godbijīgs (kā Grietiņa) savas mātes Hedvigas Smiļģes priekšā…
To izcilas mākslinieces gaišredzībā bija uztvērusi Lea Davidova-Medene, kura strādāja pie Eduarda Smiļģa skulpturālā portreta: «Es nevaru atrast viņam veidu; viņš ir kā dēle — kur pieskaras, tur kļūst plāns, bet sabiezē otrā galā.» Viņai uz grīdas, apsegts ar polietilēna plēvēm, stāvēja aizsāktais portrets. Tiem, kuri to redzēja, likās tikpat ģeniāls kā pats Korifejs: garš, it kā plecs (dēle), un no tā izaug Ģēnija galva ar raksturīgo zoda piecirtienu. L. Davidova-Medene teica: «Tam noteikti vajadzīgs melns granīts…» Viņa nepabeidza šo portretu, kaut arī tas likās izcili, gaišredzīgi uzminēts.
Ar Gētes «Faustu» Eduardam Smiļģim bija savas, īpašas, attiecības. Viņa garās runas — monologi –, kas reizēm turpinājās trīs stundas, reizēm visu nakti, kādreiz saīsinājās līdz diviem vārdiem: «Gēte». «Fausts». «Gggēt' — Ffffausssts». Un pēc brīža vēl vienkāršāk: «Ffffausssts».
«Nesavācams» ģēnijs
Viņš bija nesavācams ģēnijs. Viņu nevarēja pieradināt, piesaistīt, sakopt. Nomazgāt, sasukāt, paēdināt. Visi — it sevišķi visas –, kas to mēģināja, cieta pilnīgu sagrāvi. Viena lieta šim ģeniālajam cilvēkam nebija dota — turpretī pārējās vislielākajā mērā — sadzīvisks «kārtīgums». Šo robu tagad aizpilda vēsture, un vienīgi tagad ir kārtība gan viņa biogrāfijā, arhīvā, gan viņa fantastiskajā mājā. Mājā, kura spoži iecerēta, ar fantastiskiem parādiem celta un tā arī nekad nepabeigta. Kļuvusi grausts, vēl nebijusi māja, kurā viņš tomēr pamanījās dzīvot, drīzāk gan mitināties.
Aktieru vidē gadu desmitus un vēl joprojām klejo jautri un ironiski, bet patiesībā traģiski nostāsti par Meistaru un viņa pompozo māju, par bezizmēra parādiem, kurus Ulmaņa valdība dzēsusi kādā no jubilejām. Bet cits nekas tur arī nebija darāms, jo tādus parādus nevarēja samaksāt i ne simt gados. No tā redzams, ka ģēnijs, kaut arī ir nācijas bagātība, no otras puses, ir arī izšķērdība. Liels talants ir dārga manta, bet ģēnijs — nesamaksājama.
Eduards Smiļģis, tas ir virsmērs, virs — talanta. Bet tas nozīmē, ka turpat līdzās ir citu, ikdienišķu īpašību iztrūkums, drīzāk pamazināts daudzums. No šejienes bezizmēra māksla, no šejienes viņa vientuļā, traģiskā dzīve, kaut arī viņam bijušas mīļotās (drīzāk iemīlējušās) sievietes, gan — pat! — ģimene un bērni. Draugu nav bijis. Gaiss ap viņu, spriegums bijis tik stiprs, ka neviens to ilgi nav izturējis.
Aktieri to zina vislabāk. Jo teātris bija viņa dzīve, bet dzīves mūsu izpratnē īstenībā gandrīz nebija. Viņš klīda pa teātri arī vasaras atvaļinājumu laikā, kad aktieri bija vai nu Parīzē, Vīnē, vai «savos laukos» — Inčukalnā, Ikšķilē, Piebalgā. Vientuļais lauva klīda pa savu teātri un aiz nekā nedarīšanas pavēlēja kādu priekšmetu pārkrāsot sarkanu, kaut vai.
Tad no ārzemēm un iekšzemēm atgriežas «Smiļģa aktieri» ar saviem franču, Vīnes un vienkārši makšķernieku stāstiem. Meistars klausījās, savā «brīnumkatlā» visu momentā pārstrādāja un jau nākamajā vakarā to stāstīja, it kā būtu darījis pats, pie tam ar galvu reibinošiem izpušķojumiem. Tā Felicita Ertnere viņam, ES, izstāstījusi, kā Vīnē tramvaja konduktore apturējusi tramvaju, lai pavadītu viņu, svešinieci, līdz strūklakai kādā grūtāk atrodamā laukumā. Tajā pašā vakarā viņa, F. Ertnere, ielūgta kādā mājā, priekšnamā, vēl nenovilkusi virsdrēbes, dzird, ka Eduards Smiļģis stāsta: «… un tad viņa apturrēj' tramvaju…», un tālāk lielisks stāsts, cik spožas pogas Vīnē ir vagonu konduktorēm, kāda bijusi iela, pa kuru viņš vadīts līdz «strrrūklakai»… Felicita Ertnere slepšus zagusies mājup, jo, ja Korifejs būtu viņu pamanījis, «… viņš man to nepiedotu».
Dižajam Smiļģim pat nejauši dzirdēts pusteikums kļuva par ierosmi varenam bangojumam, un viņam patiešām nebija vairs iespējams atcerēties, kā tas sākās un kurš ko teica.
Viņš ņēma visu tūlīt un lielos daudzumos un tūlīt padarīja par savu. Ja viena no izcilības (es jau tā pārāk bieži šeit lietoju vārdu «ģenialitāte») pazīmēm ir viegla ierosinātība, — tad te tā ir: vienalga, kāds troksnis, saules zaķītis prožektora starā vai kāda čukstus pateikta pusfrāze, un Dailes teātra zālē atskanēja: «Stoppp! Tagad es taisīšu tā!"
Viņam klausīja un savu talantu labprātīgi atdeva aktieri, dekoratori, literāti dramaturgi, mūziķi, butafori un rekvizitori. Viņš to visu ņēma un padarīja par savu: «Stoppp! Tagad klausss'ties!" — un tam, kurš nupat bija viņam iečukstējis savu ideju: «Pierrr'kstiet!».
Ar sesto prātu
Tagad, ar gadu atstarpi, kļūst skaidrs, ka ES gandrīz neatšķīra, kas nāk «no āra», kas radies viņā pašā… Starp citu, Gēte saka: «Viss, ko cilvēce radījusi pirms manis, pieder man» (citēts pēc atmiņas). Bet viens un galvenais gan: Eduards Smiļģis «ņēma sev» tikai izcilo, tur viņam bija sestais prāts.
Dailes teātrī vienmēr bijušas izcilas dekorācijas, izcila Marģera Zariņa, Sosāra, arī Induļa Kalniņa mūzika, lielajiem «Annas Kareņinas», «Gēstas Berlinga», «Šveika» uzvedumiem — spēcīgi Valda Grēviņa dramatizējumi — tas viss saucās «Ed. Smiļģa skatuves variants», un Ed. Smiļģis par to saņēma naudu. Kad skaistajai dekorācijai daudzkrāsaini noslēpumainā Dailes teātra spožo gaismas meistaru izgaismojumā atskanēja aplausi, Ed. Smiļģis izgāza savu vareno krūti un atmeta vareno galvu: «Mana izrrāde!». «Kavalieru gadu» — slavenāko no teātra dziesmām — uzrakstīja Valdis Grēviņš, bet mūziku Burhards Sosārs, bet tautā tā iegājusi vienkārši kā dziesma no «Gēstas Berlinga», no «Smiļģa skatuves varianta».
Smiļģa teātrī bija mīlami aktieri vīrieši un dievināmas aktrises. Smiļģis kārtējo reizi piepūta krūtis un izslēja galvu: «Mani aktierrri!" — un pareizi, teātra ļaudis zina, ko nozīmē strādāt «Lielā» vadībā un ko nozīmē strādāt pie pārējiem režisoriem.
Meistara klātbūtnē aktieri pat kļuva itin kā lielāki augumā…
Kādreiz, kad tika mēģināta ierindas luga «ierindas» režisora vadībā, pa zāles aizmugurējām durvīm ieslīdēja aktieriem tik pazīstamais Ģēnija siluets… Aktieri saslējās un tos pašus tekstus sāka izrunāt kaislīgi, interesanti, un visa diezgan bāli uzrakstītās ainas darbība sāka risināties spilgti un aizraujoši. Ierindas režisors: «Nu redz! Tas ir tas, ko es no jums visu laiku prasu!" — bet viņš vienīgais nemana, ka viņam aiz muguras pustumsā stāv — Smiļģis!
To var salīdzināt ar augšupceļošām gaisa strāvām ap debesskrāpjiem, baznīcu torņiem un klinšu smailēm.
Pēc «Lielā» nāk mazāks, un — nav. Nav augšupceļošās strāvas, un mēs sakām: laikam Lielais aiznesa sev līdzi.
Par ES to var teikt pavisam droši. Viņš bija greizsirdīgs ģēnijs, kurš, kā saka Gēte, «grib būt nevis pirmais, bet — vienīgais» — Eduards Smiļģis citu iespēju nekad nav pazinis. Viņš aiznesa Dailes teātri sev līdzi.
Kad viņš, Eduards Smiļģis vēl pats spēlēja galvenās lomas savos uzvedumos, viņš nācis uz teātri agri pirms pārējiem, lai ar «Felicitu» samēģinātu svarīgākās ainas un lai aktieri nebūtu liecinieki, ka — viņam! — kaut ko aizrāda… Bet aktieri, jūsu un mūsu zināšanai, — ir acīgi un vispār stipri apdāvināti ļaudis. Viņi redz un var liecināt, ka «aktieris — Eduards Smiļģis» bijis visai pompozs un pārspīlēts. Bet tāds viņš bija — vispār. Ārkārtas personība, kuras spēks ir nevis meistarībā, bet parādībā. Lauvu tēviņa pievilcība un smagā grācija.
Prof. Kārlis Kundziņš kādā no lekcijām latviešu teātra vēsturē stāstīja par «… kādu Hamleta lomas tēlotāju, kura lomas plastisko zīmējumu atceros vēl šodien, bet no teksta nesapratu neviena vārda»… — bija skaidrs, kas tas ir par «tēlotāju», kaut arī smalkjūtīgais profesors izvairījās saukt vārdā.
Laikam gan mākslinieka nojauta liedza Smiļģim turpināt pašam spēlēt savos uzvedumos. Nojauta viņam bija dota tikpat lielās devās un mērā kā kaislība un fantāzija. Viņam atlika vienīgi ienākt zālē, lai redzētu, kas attiecīgajā uzvedumā vajadzīgs un kā trūkst. Bet it sevišķi viņš izjuta, kas vajadzīgs Mākslai un Viņas Augstībai Publikai.
Kā Ibsena «Pērā Gintā», ko Smiļģis citēja jebkurā dzīves gadījumā:
Pogu lējējs: «Tas ir: vajag tev gribēt un spēt,
Ka ar Meistara domām tu saskaņojams.»
Pērs Gints: «Bet ja nu kāds zinājis nava nekad,
Ko Meistars īsti domā?»
Pogu lējējs: «Tad vajag nojautas.»
Nojauta šim ugunsputnam ar lauvas galvu ir bijusi gandrīz vai mistiska. Viņš pat apgalvojis, ka atceras pats savu piedzimšanu… un pareizi! Mākslinieka «atmiņa ir tūkstoš gadus veca» (R. Dobrovenskis). Tas nozīmē, ka viņš, mākslinieks, spēj ieslēgties jebkurā laikmetā, vietā, zvērā, cilvēkā. Viņš zina, kā ir ellē… (ja vajag), var izdīgt kopā ar zāli, var izkūpēt ugunskura dūmos. Ne uzreiz, tur vajadzīga iedziļināšanās, nakts stundas, reizēm nedēļas, mēneši.
Bet, manuprāt, Eduards Smiļģis spēja — uzreiz.
Tas trakais kavalieru gads
Viņš darīja visu, ko nedrīkst, viņš nekad nav bijis «kārtīgs». «Kavalieru dziesmas» teksti visi attiecas uz viņu, it īpaši tie panti, kur «bij' pie vīna mucām talkas» un «kas par to, ka nāca briesmas, kad klāt bij' sausums, posts un bads…» Viņam, pavisam vienkārši, nekad nebija naudas — kā visiem kārtīgiem ģēnijiem. Kaut arī honorāri, prēmijas, liela alga, kaut arī ikvakara ienākumi no skatītāju pilnajām zālēm, piebildīsim, par «E. Smiļģa skatuves variantu» (kas patiesībā pienāktos Valdim Grēviņam…).
Ar saviem melnajiem matiem (kas vēlāk tika krāsoti), balto šalli un «tauriņu» pie baltā krekla viņš arī ārēji izskatījās pēc ģēnija… Kas par to, ka kreklam trūka podziņu. Bet reizēm krekla nemaz nebija, tikai stērķelēta «krūteža», ko ģēnijam no kostīmu noliktavas izsniedza ģērbēja Ancīte. Lielums jau ir cilvēkā, nevis gaiši zilajā kokvilnas apakškreklā zem smokinga.
Lepna stāja plus apskranduši bikšu gali — «tas trakais kavalieru gads».
Pasaku meistars. Viņa iztēlei bija vairāk taisnības nekā zinātnieku zināšanai. Dzīves patiesība ir pamats, impulss Mākslas patiesībai. Mākslā Svētā Žanna d'Arka var pacelties debesīs, turpretī dzīvē viņa palika ugunskura pelnos netālu no Ruānas katedrāles izejas.
Mistēriju meistars. Tas taurenītis, kurš nolaidās viņam (E. S.) uz pieres 1967. gada 19. aprīlī Raiņa kapos, parādījās ik pa laikam viņa mājā muzejā nozīmīgos brīžos un kad Dailes teātrī sākām iestudēt Pētera Pētersona Smiļģa simtgadei veltīto darbu «Zeltmirdzošais un tumši zilais», uz skatuves prožektora starā parādījās taurenītis. Bet tajā dienā, kad ar Lidijas Freimanes veiksmīgo, talantīgo roku tika atklāta Smiļģa māja — Teātra muzejs, aizsaulē esošais Saimnieks uzziedināja savā dārzā ābeli — bet tas bija rudenī!
Viņu mīlēt nebija iespējams.
Ar viņu draudzēties arī ne.
Ar viņu kopā dzīvot nebija iespējams. Teātrī — jā. Bet teātris nav kopā dzīvošana, tā ir nolaišanās dzīvības un nāves noslēpumos… ja tev, aktieri, ir tik daudz talanta. Ar noteikumu, ka tas, kurš vada tavu darbu, zina vairāk un «tur» pabijis pirms tevis un ilgāk par tevi. Tas ir vairāk nekā mīlestība un draudzība.
«Talants visu iemācās, ģēnijs — zina visu» (Gēte) — man šķiet, Eduards Smiļģis nojauta visu.
Es mēģināju uzzīmēt cilvēku, kurš bijis ilgi mūsu priekšā, diezgan labi caurredzams un tomēr no troļļu cilts. Es neko nepārspīlēju un nepiefantazēju, un tomēr iznāk tāds kā pasaku tēls.
Bet tur jau tā lieta, ka atšķirībā no Lielā Meistara es runāju patiesību un tikai to.
Atgriežoties pie «E. Smiļģa skatuves varianta»:
«… Un tādēļ lādēts lai un slavēts
Tas trakais kavalieru gads.»