«Dead Can Dance» — aizraujoši atdzīvinot mirušos

Šis ir viens no nozīmīgākajiem panākumiem Latvijas koncertu rīkotāju praksē — ekskluzīvā atkalapvienošanās tūrē pie mums ieradīsies kulta grupa «Dead Can Dance».

Atslēgas vārds

Tas tiešām nav aprīļa joks. Lai arī «Dead Can Dance» koncerts Rīgā, Latvijas Nacionālajā operā, notiks 1. aprīlī, nav jāšaubās, ka Liza Džerarda un Brendans Perijs kopā ar pavadošajiem mūziķiem pie mums ieradīsies. To apliecina arī grupas oficiālā interneta lapa un pasaules fanu kopas forums, kurā pie vārda Latvija tūres grafikā gan pielikta jautājumzīme. Tātad nav pārsteigums tikai mums…

Prieks, ka latvieši spējuši uz to godam reaģēt un jau decembra vidū izpirkt visas koncerta biļetes internetā. Nākamajās dienās tika pārdotas arī papildu biļetes orķestra vietās, bet janvāra vidū tika izmantota pēdējā koncertorganizētāju dotā iespēja tikt uz šo koncertu, jo grupas cienītāji burtiski izķēra arī stāvvietu ieejas kartes.

Kas tad liek cilvēkiem tā reaģēt uz faktu, ka Rīgā uzstāsies «Dead Can Dance» — grupa, kas nav dzirdama nedz ikdienas radio, nedz redzama popmūzikas TV kanālos? Izskaidrojums meklējams tajā, ka angļu–īru izcelsmes mūziķu Džerardas un Perija apvienība guvusi grandiozus panākumus, spēlējot tikai to, kas pašiem patīk, darot to unikāli un spējot ar savu nodarbi likt aizrauties elpai ne vienam vien mūzikas mīlim visā pasaulē.

«Pasaule» šajā gadījumā ir atslēgas vārds. «Dead Can Dance» tik tiešām savā daiļradē nekautrējas izmantot jebkādas pasaules tautas mūziku. Tiesa, nevis to kopējot, bet no tās ietekmējoties un radot savus oriģinālskaņdarbus, kas pārsvarā sanāk izteikti mistiski un kā radīti, lai tos klausītos ne pārāk izgaismotās telpās. Mēģinot tomēr iedalīt «Dead Can Dance» mūziku kādās kategorijās, var teikt, ka viņi spēlē eiropiešu renesanses un viduslaiku folkmūziku, sajauktu ar afrikāņu un arābu ietekmēm, balstoties uz ambient pop un worldbeat bāzes. Tikai nesakiet to pašiem mūziķiem, Perijs ir īpašs jebkāda mūzikas stilu dalījuma nīdējs…

Sākums pankrokā

Viena no mistiskākajām pasaules grupām radās bez īpašām ambīcijām. 1981. gadā Austrālijas lielpilsētā Melburnā satikās četri domubiedri ar atšķirīgu muzikālo pieredzi: jau pieminētie Džerarda un Perijs, kā arī Pols Ēriksons un Saimons Monro.

Par pastāvīgiem grupas dalībniekiem gan sen pieņemts uzskatīt tikai pirmos divus, jo citi mūziķi nākuši un gājuši. Ēriksons un Monro no «Dead Can Dance» šķīrās jau gadu pēc grupas izveidošanas, jo nevēlējās pārcelties uz dzīvi Londonā, kā to nolēma darīt Liza un Brendans.

Perijam šāds solis gan nozīmēja ne tik daudz emigrēšanu, cik atgriešanos dzimtenē, jo viņš pirms 45 gadiem dzimis tieši Londonā. Pēcāk Periju ģimene pārcēlās uz Jaunzēlandi labāku dzīves apstākļu meklējumos. Neieguvis primāro muzikālo izglītību, Brendans, polinēziešu mūziķu ietekmēts, sāka apgūt ģitārspēli katoļu skolā. Nesekmīgi mēģinājis kļūt par pamatskolas skolotāju, viņš 18 gadu vecumā pievienojās… pankroka grupai «Scavengers», iesākumā kā ģitārists, vēlāk kļūdams arī par vokālistu.

Jūtot jaunzēlandiešu neizprotošo attieksmi pret pankiem, jaunieši devās meklēt laimi uz Melburnu, kur grupa mainīja nosaukumu uz «Marching Girls». Taču Perijs vēlējās doties aizvien nopietnākos muzikālajos meklējumos un 1980. gadā grupu pameta, sākot eksperimentēt ar dažādām ritma cilpām. Tad viņš arī satika savu divus gadus jaunāko muzikālo kompanjoni turpmākajai daiļradei Lizu Džerardu un radās «Dead Can Dance».

Ēteriski, bet spēcīgi dziedošā vokāliste bija tieši tas, kā pietrūka Perija radītajā mūzikā. To pēc abu ierašanās Anglijā saprata arī ierakstu kompānijas 4AD darbinieki, parakstot līgumu ar jaunajiem censoņiem. Tad gan izdevēji vēl nevarēja iedomāties, ka «Dead Can Dance» kļūs par viņu galvenajiem māksliniekiem un ar savu slavu padarīs populāru arī pašu izdevniecību.

Antīkā elpa

Grupas beznosaukuma debijas disks nāca klajā 1984. gadā. Tajā tika apkopoti abu galveno mūziķu četros gados sarakstītie skaņdarbi. Albums gan krietni atšķīrās no tā, ko grupa radīja vēlākos gados, lai arī jau iezīmēja «Dead Can Dance» tumšo, atmosfērisko noskaņu. Tomēr agrīnajā darbības posmā Perijs un Džerarda drīzāk līdzinājās «Cure», kuru ierakstā sazin kādēļ dzied nevis gaudulīgi izmisušais Roberts Smits, bet gan viens bagātas un baritoniski siltas balss īpašnieks un kāda noteikti ne šīs planētas būtne, kas savu balsi spēj locīt neskaitāmās oktāvās. Taču arī muzikāli ierastajiem rokgrupas instrumentiem šeit jau pievienotas neparastas perkusijas un zvaniņi.

Gadu vēlāk dienasgaismu ieraudzīja otrais grupas veikums «Spleen And Ideal», kas jau padarīja «Dead Can Dance» par kulta grupu Eiropā. Jaunie skaņdarbi daudz vairāk izcēlās ar muzikālu fantāzijas lidojumu, radot iespaidu, ka šo albumu ierakstījuši kādā lielā katedrālē sapulcējušies spoki, kuri veiksmīgi sapludinājuši kopā visu, ko laika gaitā tajā dzirdējuši. Turklāt viņiem veiksmīgi izdevies antīko katedrāles elpu pasniegt modernā veidā.

Nākamā grupas plate prasīja pāris gadu pauzi, toties «Within The Realm Of A Dying Sun» skaidri pierādīja, ka Perijs un Džerarda ir vienlīdz spēcīgi komponisti un mūziķi, kuri viens otru ārkārtīgi veiksmīgi papildina. Diskā piedalās arī krietni liels skaits viesmūziķu, ieskaitot stīgu kvartetu, pūtējus un perkusionistus.

1988. gadā nāca klajā grupas ceturtais disks «Serpent’s Egg», kā arī tika sarakstīts muzikālais materiāls lentei «El Nino De La Luna», kurā Džerarda debitēja kā aktrise. Pēc vēl diviem gadiem sekoja plate «Aion» un «Dead Can Dance» devās savā pirmajā ASV tūrē, kļūstot par kulta grupu arī tur.

Amerikas tirgum tika laista klajā grupas labāko dziesmu izlase «Passage In Time» ar diviem jauniem skaņdarbiem tajā, bet par pirmo arī ASV iznākušo «Dead Can Dance» studijas disku kļuva 1993. gadā izdotais «Into The Labyrinth». Tajā grupa atkal atgriezās pie maksimāli maza mūziķu sastāva, pierādot, ka tā viņi tomēr spēj izklausīties visefektīgāk.

Šķelšanās

Amerikas un Eiropas tūre 1994. gadā tika iemūžināta gan koncertdiskā «Toward The Within», gan tāda paša nosaukuma filmā, kuros «Dead Can Dance» eklektika parādās visspilgtāk. Dziesmā «American Dreaming» Perijs pat izklausās pēc «REM».

Šī tūre tad arī bija grupas kalngals, un pēc tās sākās skaidri redzama šķelšanās tās dalībnieku vidū, vēloties radīt ko savu, vēl atšķirīgāku.

Jau 1995. gadā Džerarda laida klajā pirmo soloplati «Mirror Pool», piesaistot ierakstam pat Austrālijas Viktorijas filharmonisko orķestri un izpildot gan Hendeli, gan irāniešu tradicionālo mūziku. Gadu vēlāk «Dead Can Dance» radīja savu pēdējo albumu «Spiritchaser», kas tiešām izklausās kā loģisks 15 gadu kopdarba nobeigums.

Džerarda 1998. gadā izdeva albumu «Duality» ar ilggadējo kolēģi Pīteru Bērku, bet Perijs piedalījās drauga Hektora Zazū diska «Lights In The Dark» ierakstā. Paša pirmais solodisks «Eye Of The Hunter» nāca klajā 1999. gadā, pierādot, ka Perija tagadējās intereses mūzikā ir krietni minimālistiskākas, balstītas uz akustisko ģitāru un viņa fantastisko balsi.

Džerarda tikmēr turpināja darboties aizvien vērienīgākos projektos, kuru lielākā daļa saistīta ar filmmūziku. Viņas balss dzirdama kaut vai Hansa Cimmera radītajā «Gladiatora» mūzikas albumā, bet pagājušogad nāca klajā Lizas un īru komponista Patrika Kesidija līdzīga tipa kopdarbs «Immortal Memory».

Taču pārsteigumi neizpaliek, un šogad «Dead Can Dance» pēkšņi paziņoja par 31 koncerta atkalapvienošanās tūri, kas sākās 10. martā Dublinā Īrijā un beigsies 10. oktobrī Čikāgā ASV. Tiesa, grupa tūrē atradīsies tikai četrus mēnešus — marts un aprīlis atvēlēts Eiropai, bet septembris un oktobris — Amerikai. Rīgā «Dead Can Dance» ieradīsies pēc iepriekšējās dienas koncerta Varšavā, lai jau 3. aprīlī kāptu uz skatuves Sanktpēterburgā Krievijā.

Interesanti, ka gandrīz visus Eiropas tūres koncertus paredzēts arī izdot limitētā tirāžā — 500 kopiju no viena koncerta — un pārdot turpat tiem, kas šo uzstāšanos redzēja. Diemžēl Rīgas koncerts nav izdodamo skaitā, bet tas noteikti nemazinās tā klausīšanās prieku operā.