Piedzīvojumu meklējumos Altajā. 1.

Vai daudzi būs dzirdējuši par pasaules slavu iemantojušo ledus princesi no Piemongolijas kalnu stepēm? Latviešu indoeiropiskās saimes ciltstēvi, pēc mūsdienu antropologu pētījumiem, esot cēlušies no Dienvidkrievijas stepju kultūras aptuveni 2300 gadus priekš Kristus. Valdot ilgstošam sausumam, klejojošie nomadi — jātnieku tauta — bijuši spiesti emigrēt uz rietumiem un tieši no Altaja kalnu stepju reģiona… Paši altajieši apgalvo, ka viņu zeme ir daudz skaistāka par Šveici, pat ne reizi nebūdami tajā. Altajiešus gluži kā Romas dibinātājus senos laikos esot barojusi vilku māte, un ir pat zināma mītiskā ala, par kuru mutiskas liecības nodotas paaudzēm. Uz Altaju dodamies bagātināt dvēseli kalnos un iepazīt turienes bravūrīgos skitu pēctečus, izprast latviešu seno sakņu izcelsmes būtību. Vēlamies pārliecināties, cik ļoti mainījies gleznainais Dienvidsibīrijas apvidus, kur savulaik ceļu mēroja tūkstošiem kalnu tūristu arī no Padomju Latvijas. Braucam piedzīvojumu meklējumos — divi ģeogrāfi, kas miera dzīvi neatzīst! Turpinājumā sniegsim ieskatu no savas dienasgrāmatas, rakstītas šā fantastiskā ceļojuma laikā. Altajs no Latvijas ir tikpat tālu kā, DR virzienā dodoties, Atlasa kalni Ziemeļāfrikā — vairāk nekā 4500 km. Ceļojums ilgst divas nedēļas, un tieši tāpēc līdz Maskavai braucam ar vilcienu, jau tālāk izmantojot lidmašīnu. Lidojam ar IL-86 un skaidrojam kādam blakus sēdošajam amerikānim, kur atrodas Latvija. Viņš ir ceļā uz Novosibirsku strādāt ķīmijas nozarē, taču mūsu minētā valstiņa viņam šķiet kaut kas tikpat eksotisks kā «Aeroflot» apkalpojošais personāls glīti gludinātos baltos kreklos, kas runā nevainojamā angļu valodā. Vakariņās jau krietni pēc pusnakts stjuarts piedāvā djič iļi ribu (medījumu vai zivi). Amerikānis paņem tikai vienu pīrādziņu, vairoties riskēt, kamēr Zintis atbild: vse varianti! Stjuarts piemiedz ar aci, un amerikānim nākas vien nobrīnīties par mūsu labo apetīti un uzdrīkstēšanos tiesāt katram divas porcijas. Sibīrijas dzīves ritms un liktenīgā draudzība Novosibirskā ielidojam piecos no rīta pēc vietējā laika. Pavadījuši gaisā četras stundas, vēl trīs pagriežam uz priekšu. Nakts beigusies, tā arī nesākusies. Šajā lidostā nekontrolē pat pases, un bezmiega ārprātā Zintis nofotografē lidmašīnu. Jau nākamajā mirklī nākas skaidroties ar atlētisku apsargu un pēdējie kadri tiek piespiedu kārtā izgaismoti. Atkaujamies no taksometru šoferiem, kuri dziļā nopietnībā apgalvo, ka uz pilsētas centru sabiedriskais transports nekursē. Tikai pārdesmit metrus tālāk iekāpjam maršruta mikroautobusā un baudām braucienu vismaz desmit reizes lētāk. 1903. gadā radusies nelielā pilsētiņa līdz 1925. gadam dēvēta par Novonikolajevsku, taču pēc dzelzceļa mezgla un ostas uz Obas upes izveides attīstījās ļoti strauji, kļūstot par Sibīrijas lielāko pilsētu ar 1,4 miljoniem iedzīvotāju un ceturto lielāko visā Krievijā. Mūsdienās tā ir kongresu un zinātnes centrs. Lepni celtās bagātnieku mājas kontrastē ar paviršajām būdelēm. Viscaur pilsētas centrā slejas vērienīgās padomju arhitektūras celtnes. Ļeņina pieminekļi stāv tikpat moži kā agrāk. Kādam no tiem braucam garām ar pilsētas transportu — PAZ autobusu, kurš, šķiet, kopā turas, tikai pateicoties šofera entuziasmam un kasieres dziļajai vienaldzībai. Ik pa brīdim tas apstājas, lai kārtīgi izrūcinātu motoru, un ikreiz, atveroties durvīm, šķiet, ka tās nekad vairs neaizvērsies. Ar antikvāro skārda kustoni krietni kavējušies, pēdējā brīdī autoostā apturam mikroautobusu, kas brauc uz Bijsku. Šoferis brauc, tehniku netaupīdams, neskatoties uz ceļa seguma kvalitāti, un izpelnās pasažieru replikas par malkas vešanu vai lopu transportēšanu. Sēžot blakus kādai altajietei ar dēlu, pamazām saistošā saruna izraisa savstarpēju uzticēšanos un pēc ierašanās Bijskā jau kā draugi, atraidot kārtējos neatlaidīgo taksometru vadītāju piedāvājumus, turpinām ceļu autobusā uz Altaja Autonomās Republikas galvaspilsētu Gornoaltaisku. Vietējiem nepārtraukti ir interesanti, kas mēs tādi un no kurienes. Tā arī šoreiz jau atkal spēlējam prāta spēli un starp allaž piedāvātajiem četriem tautību variantiem visbiežāk esam čehi vai poļi. Pār altajiešu zemes slieksni Iebraucam Altaja Republikā, par ko liecina pabalējusi zīme, neskaitāmas plīvojošas lūgšanu lentītes lapegļu zaros un apskretis milicijas postenis. Altaja Republika kā autonomija pastāv jau kopš 1922. gada, sākotnēji saukta par Oiratu autonomo apgabalu (no 1922. līdz 1948. g. altajiešus krieviski sauca par oiratiem, pašnosaukums — altaikiži) un 1948. gadā pārdēvēta par Gornoaltajas autonomo apgabalu Altaja rajonā. Tikai pēc PSRS sabrukuma 1991. gadā tā iegūst autonomas republikas statusu ar savu parlamentu un prezidentu, protams, Krievijas Federācijas sastāvā. Altaja senvēsture ir ļoti interesanta, jo šeit civilizācija attīstījusies kopš agrā akmens laikmeta vairāk nekā pirms 1,5 miljoniem gadu. Atrazdamās Eirāzijas kontinenta pašā centrā, tā jau kopš 3. gs. iesaistīta aktīvos ģeopolitiskos notikumos. Sākotnēji šeit valdījuši huņņi-sarmatieši, ar 6. gs. no huņņu pēctečiem izveidojas tjurku tauta — altajiešu tiešie senči. Altajs ir visu pasaules daudzo tjurku tautu izcelsmes vieta, un jau 552. gadā tiek nodibināta tjurku valsts — kaganāts. Jau tad altajiešiem pastāv rakstība — līdzīga vikingu rūnu rakstiem. Čingishana impērijas formēšanās laikā arī Altajs izrādījās iekļauts tās sastāvā, un dažādu vēsturisko notikumu iespaidā 1756. gadā altajieši labprātīgi pievienojās Krievijas valstij. Taču tagad altajiešos mājo spēcīga doma par savu valstisko neatkarību. Ļuba, kā sauc mūsu jauno paziņu ar mongoliskiem vaibstiem, altajiešu sievietei raksturīgā tiešumā vēlreiz jautā: — Nu tad paliksiet pie mums jaunajā pirtiņā vai arī varu ieteikt labu nometnes vietu kādus divdesmit kilometrus no pilsētas pie Katuņas upes? Teju valdīdami sajūsmu, ar kautrīgu pārjautāšanu piekrītam, ka tajā pirtiņā jau varētu gan… Ļuba ir situēta altajiete, viņa galvaspilsētā upes Maimas krastā būvē nacionālo kafejnīcu un viesu māju. Turpat blakus jau pabeigta slejas koka pirtiņa un ails — tradicionālā altajiešu būve. Šo viesu namu būvē četru cilvēku brigāde, kurā visi ir altajieši. Ar viņiem tiekam oficiāli iepazīstināti kā draugi no Pribaltikas. Dzeram Ļubas no Sočiem atvesto vīnu un mielojamies ar melonēm. Pie reizes arī tiekam ielūgti vakariņās pie viņas draudzenes Margaritas — jaunas, tomēr ļoti pieredzējušas kalnu instruktores. Pēc īsas pilsētas apskates vakariņas tiešām teicamas — plovs ar jēra gaļu. Gaļas produkti ir pilnīgi neatņemama altajiešu virtuves sastāvdaļa. Visizplatītākais altajiešu ēdiens ir zupa kočo, kas ir gaļas buljonzupa ar grūbām. To kā pamatēdienu pasniedz gan visos lielajos svētkos, kāzās, arī draugu tikšanās reizēs. Īpaša greznība, ja šo pašu zupu pārkaisa ar smalku pulverī saberztu sieru, tādu zupu saucot jau par ārčī. Tikai tad varot uzskatīt, ka svētki ir labi nosvinēti, ja nav palicis pāri ne lāsītes no šīs zupas. Tas pilnībā tagad attiecas arī uz mums: ēdam visu, ko piedāvā, un brīžiem sasmaidāmies, pabrīnoties, cik labi jau esam iekārtojušies pirmajā dienā pilnīgi svešajā zemē… Sarunu gaitā Margarita ierunājas, ka, iespējams, viens glābējs dosies dežurēt uz Akemas ieleju. Viņa apsola to visu mūsu labā noskaidrot un dod mums cerību fantastiski īsā laikā nokļūt iespējami tuvu Sibīrijas augstākajai virsotnei — Beluhai. Nākamais rīts vēsta, ka ar vienīgo tās dienas sabiedrisko mikroautobusu «Gazeļ» tomēr nebrauksim kalnu virzienā, jo tas ir pilns. Mums arī nepieciešams piereģistrēt vīzas. Ierodoties iekšlietu iestādē, tomēr ir dokumentu ziepes. Vispār jau, atrodoties Krievijā, mūs tas nemaz neizbrīna, un, kamēr pilsētas pelmeņnīcā paēdam par 15 santīmiem pusdienas, izdomājam jau turpmākās rīcības variantus. Pelmeņus ar rokām čakli vīsta trīs tuklas krievu sievas, bet mēs tikmēr gaidām jaunu izsaukuma dokumentu no Maskavas pa faksu… Pa to laiku arī veiksmes turpinājumam saņemam ziņu, ka rīt mūs kalnu glābšanas darbinieks Golodnijs varot aizvest uz 450 km attālo Akemas ieleju ar MČS (Miņisterstvo čerezvičainih situacij — Ārkārtas situāciju ministrija) bobiku. Gaidot dokumentus, aizstaigājam līdz pilsētas lielākajam muzejam. Izrādās, ka tieši šajā dienā muzejs ir slēgts. Dežurante mums neko nevar līdzēt, tāpēc jautājam pēc muzeja direktores. Viņas kabinetā jau trīs cilvēki priekšā un katrs savā jautājumā. Mēs savu lietu klāstām kā nopratināšanā un ar apvārdošanu esam tikuši pat pie sava gida — Jurija. Viņš tagad ar milzu atslēgu saišķi rokā ved un slēdz mums diviem vaļā visu muzeja ekspozīciju, kas izvietota pa trīs stāviem, turklāt… par brīvu. Tieši no viņa uzzinām par zaisaniem — vēl joprojām pastāvošajiem patriarhāta kulta objektiem — tie ir dzimtas vecākie, gudrākie vīrieši, kuri ir kompetenti lemt pat par valstiski svarīgām lietām. Zaisanu nav pārāk daudz, tomēr viņus respektē visaugstākajā līmenī. Beidzot visi dokumenti ir sakārtoti. Pirms kalnu pārgājiena izmantojam brīdi treniņam, tāpēc bez somām dodamies uz attālo Ulaluškas ciematu, kas pēc divu stundu gājiena sagaida ar četrām mājām. Visur caur pagalmiem klīst govju bari. Sirreālu ainu uzbur kāda zema viensēta, kur pilnā skaļumā skan Frenka Sinatras dziesma un kāds nenosakāma vecuma jaunietis ar garu bārdu uz lieveņa tin visdrīzāk jau kaņepīti. Jau tumsā atgriežamies pilsētā, lai otro nakti pavadītu mums laipni atvēlētajā pirtiņā. Pieklājības vadīti, ejam atvadīties no laipnās saimnieces. Viņas dzīvoklī mūs jau gaida vakariņas, silta duša un gari stāsti līdz pat pusnaktij. Skatāmies video par Altaja dabu un noslēpumaino Altaja ledus princesi. Promejot Ļuba izstāsta, kur būs pirtiņas atslēga pēc nedēļas un ka gaida mūs uz karstu dušu, atgriežoties no kalniem…