Piedzīvojumu meklējumos Altajā. 2.

Ledus princeses noslēpums Cilvēces vēsture ir sarežģīta un daudzveidīga. Lielie ģeogrāfiskie atklājumi, asprātīgi tehniskie izgudrojumi, varonīgas kara cīņas. Taču šajā kaleidoskopā ir vēl viena ļoti būtiska šķautne — radošā māksla un kultūra. Neierobežota fantāzija, formas pilnība, dziļākās domas par pasaules un lietu izcelšanos. Tieši tā varētu raksturot seno skitu kultūru. Liecības par to kopš akmens laikmeta nokļuvušas līdz mūsdienām kalnu apledojuma dēļ. Ilggadīgajā sasalumā kalnu stepēs tika atklāti vairāki kurgāni — seno skitu virsaišu apbedījumi. Viņiem bija pieņemts pēc nāves virsaiti, guldītu dobtā resnā lapegles stumbrā, apglabāt ne tikai kopā ar dažādiem ieročiem un praktiskiem sadzīves priekšmetiem, bet līdzi apbedīt arī viņam piederošos zirgus. Jo bagātāks un varenāks virsaitis, jo vairāk zirgu atradās viņa apbedījumā. Par hierarhiju liecināja arī tetovējumu daudzums, ko atrada uz mumificētajiem ķermeņiem. Ārkārtīgi daudzveidīgi un izdomas bagāti, galvenokārt zvēru pasaules zīmējumi bija atrodami arī kokgriezumu veidā uz dobtā lapegles stumbra un arī daudzajiem sadzīves priekšmetiem. Tomēr kāds zinātnieku atradums izraisīja sensāciju pasaules mērogā. 1993. gada vasarā īsi pēc slavenā Alpu ledus cilvēka atrašanas Altajā Ukokas plakankalnē 2500 m virs jūras līmeņa tika atklāts kāds apbedījuma uzkalns. Tas notika, pateicoties robežsargiem, kuri, pa daļai izpostot apbedījumu, bija ņēmuši no tā akmeņus, lai celtu drošu «pieliekamo» zāļu kastēm. Tūlīt pēc paziņojuma izskanēšanas notikumu vietā ieradās helikopters ar arheologiem un žurnālistiem no Šveices, Beļģijas, Japānas, ASV un Vācijas. Tradicionāli pierastā cilšu virsaiša vietā kurgāna centrā tika atrasta jaunas sievietes mūmija. Līdztekus viņai bija guldīti seši apsegloti zirgi iemauktos. Apbedījuma koka rāmis bija stiprināts ar bronzas naglām, un ledus princese bija tērpta zīda kreklā. Ledus sasaluma dēļ pilnībā viss — gan zirgi, gan pati jaunā sieviete — bija saglabājušies pilnīgi neskarti, kā tikko apbedīti. Viņu vecums tika noteikts — 2500 gadi! Tātad zīds jau ir bijis zināms Altaja reģionā vēl pirms slavenā zīda ceļa pirmsākumiem. Sievietes ķermeni klāja daudzi simpātiski tetovējumi ar zvēru motīviem, un sensacionāls likās fakts, ka atrasta sieviete, kas ieņēmusi augstu sabiedrisko statusu agrajā dzelzs laikmetā. Par princesi viņu ātri nodēvēja ārzemju žurnālisti, lai arī piederību šādam rangam zinātnieki jau uzreiz noliedza. Taču vēl vairāk misticisma radīja atklājums pēc DNS testa rezultātiem un sejas rekonstrukcijas — viņa bija nevis aziātiskas, bet gan eiropeiskas izcelsmes sieviete. Turpmākie pētījumi radīja pamatu versijai par iespējamo piederību ņencu tautai, kas mūsdienās apdzīvo Krievijas Eiropas daļas ziemeļu teritorijas. Mumifikācijas speciālistu, kurš šobrīd atbildīgs par Ļeņina ķermeņa uzturēšanu, lūdza iesaistīties ledus princeses ķermeņa izpētē un saglabāšanā. Ledus princesi nogādāja uz Novosibirskas etnogrāfijas institūtu tālākai izpētei, un vēl tagad daudzi atklājumi, iespējams, ir priekšā. Tomēr Altaja tauta ar oficiāli noformētu vēstuli Altaja Republikas parlamentam lūdz sūtīt ledus princesi atpakaļ un veikt viņas pārapbedīšanu. Altajā vēl joprojām dziļi tautas tradīcijās izplatīts šamanisms, un tieši ar virszemē izlaisto princeses garu altajiešu šamaņi saista spēcīgās zemestrīces. Pēdējā vairāk nekā 1800 cilvēku atstāja bez mājokļiem. Zinātnes un tautas tradīciju cīņa vēl turpināsies, un Altaja ledus princeses liktenis nodarbinās visu iesaistīto pušu prātus. Rallijreids kalnu stilā Piķa melnā rītā satiekamies ar kalnu glābēju Golodniju un viņa šoferi Vasiliju. Iekārtojamies UAZ (sauktā par bobiku) un braucam vismaz 450 km. Vēl pilsētā iepildām degvielu abās auto bākās, līdzi ņemot arī rezerves kannas, jo visā posmā neviena benzīntanka nebūs! Pēc ilgas kratīšanās un putekļu elpošanas esam jau pirmajā kalnu pārejā. Tur iesienam katrs pa baltai lentītei lapegļu zaros blakus simtiem pārējo. Altajiešiem ir ticējums, ka tas nesīšot laimi un sējējs pats sveiks un vesels atgriezīsies mājup. Pa plašajām kalnu stepēm skraida susliki, kurus ķersta klinšu ērgļi. Ielejās, dažu jātnieku pavadīti, ganās govju un milzīgi aitu ganāmpulki. Iebraucam republikas otrajā lielākajā pilsētā Ustkanā. Tā atgādina tādu pašu ciemu kā iepriekš redzētos, tikai plašāku. Koka vienstāva ēku apbūve ar neiztrūkstošajiem ailiem un pa kādai padomju laiku administratīvajai ēkai. Pēc desmit stundu brauciena sasniedzam Kučerlas ciemu — civilizācijas beigas. Jāšķērso upe pār apšaubāma paskata bomju savirknējumu, kaut ko līdzīgu tiltam. Šajā vietā sākas ceļš kājām uz vismaz 30 km attālo Akemas ezeru. Mūsu vīri droši brauc pār nestabilo tiltu. Tālāko ceļu turpinām pa mežā iebrauktām traktoru sliedēm un zirgu iemītām takām. Lēkādami un raustīdamies mētājamies pa putekļaino un piekarsušo bobiku. Līdzi kratās arī somas, līst limonāde, saplīst bikses… Dažviet ātrums pārsniedz 50 km/h un šķiet, ka bobiks noteikti kaut kur iestigs vai arī neuzbrauks stāvajā nogāzē. Pie kāda avenāju lauka divas taciņas sadalās pretējos virzienos. Šoferis piestāj un Golodnijam vaicā: — Na prava iļi prjama jehatj? (Pa labi vai taisni jābrauc?) Golodnijs snauduļodams paver acis un nevērīgi noteic: — Jeģ po doroge! (Brauc pa ceļu.) Skaidri redzējām, ka nekādu ceļu tur nebija! Kādā citā vietā pamatīgi iebuksējam un atpakaļgaitā, dubļu šaltīm lidojot puspriedes augstumā, tomēr tiekam laukā, tālāk izvēloties citu taku. Nākamās dubļu ielejas šķērsošanai vispirms piestājam, lai izvērtētu tālāk braukšanas iespējas. Lēmums nepārsteidz — triecamies ar ieskrējienu tieši cauri. Pēc stundu ilgas un nesaudzīgas cīņas starpkalnu ielejā «ceļš» beidzas un kravājam ārā somas. Saņemam norādījumus par labākajām nometņu vietām ceļā un atstājam glābēju sagaidīt savu pārinieku no kalnu nometnes. Burunduku nakts Mūsu mērķis ir pēc iespējas ātrāk tikt tuvāk Beluhai, izmantojot jauko laiku. Brienot caur Sibīrijas lapegļu taigu, pa šauru taciņu pustumsā pretī jāj altajietis un aiz viņa kāda sieviete zirgā. Uzsaucam: — Kak dela? (Kā iet?) Viņa tikai pārgurusi noteic: — On russkij! (Viņš ir krievs), ar roku norādot uz altajieti. Jau angliski prasot, no kurienes viņa ir, saņemam atbildi bez jebkādas sejas grimases: — New York! (Ņujorka.) Jūtamies šokēti: pirmais cilvēks, kuru sastopam Sibīrijas taigā, ir amerikānis. Guļot jau teltī, blakus šalc spēcīgais kalnu strauts un pa nometnes katliem, skaļi sasvilpdamies, plosās burunduki. Mazie nebēdņi svilpdami lēkā pa nometni, grabinādami visus ārā atstātos traukus un skaļi lupinādami ciedru čiekurus aiz telts sienas pārdesmit centimetru attālumā no auss. Sākumā sajūsminājāmies, ieraugot kādu bailīgu burunduku no liela attāluma, taču pēc tādas nakts uzdzīves par burundukiem izveidojās gluži cits iespaids! Nākamajā rītā pa ceļam satiekam jauniešus no Čuvašijas, kuri jau divas nedēļas dzīvo kalnos un laipni pacienā mūs ar savāktajiem ciedru riekstiem. Viņi gatavo kalniešu baņu, saliekot kaudzē akmeņus, tad virs tiem kurinot ugunskuru vismaz trīs stundas. Pēc tam pār četriem mietiņiem pārvelkot plēvi, zem kuras uzkrājas karstais un mitrais gaiss. Tikmēr kāds helikopters nodūc virs galvām virsotnes virzienā. Pievakarē nonākam tūristu bāzē «Akema». Viens no vietējiem, vārdā Sergejs, ir ļoti kolorīts. Kā par viņiem izsakās krievi: vairāk sejas, mazāk deguna. Viņš stāsta, ka vienu gadu latvieši esot iedevuši kādu monētu ar zivi. Šie zirgu īpašnieki, kuri par dārgu naudu pārvadā pa kalnu takām ārzemju tūristus, jau ir pieraduši saņemt dāvanas. Kalnu zibens baudījums Stundu pirms tumsas esam pie ledaini aukstā Akemas ezera, blakus meteoroloģiskā stacija un glābšanas bāze. Milzu sanbernāram seko divi vīri. Viens pamatīgi piedzēries, otrs norūpējies par kāda benzīna prīmusa darbību. Iepazīstamies: alpīnists Ļevs no Kemerovas ar cēlu ideju uzkāpt Beluhas virsotnē un viens no glābējiem, tagad pilnīgās «lupatās». Dzerdami tēju, uzzinām arī par viņa nožēlojamā stāvokļa iemeslu: pirms pāris stundām ar helikopteru no Maskavas augsti valdības kungi esot atlidojuši uz pārbaudi. Īss pikniks Sibīrijas augstākā kalna piekājē ar kasti šņabja un kasti alus. No piknika rekvizītu pārpalikumiem tad arī piedzēries un tagad nepārtraukti lamājas. Mūsu vēlme noskaidrot, kā labāk kāpt virsotnē un kādi apstākļi tur tagad, tā arī izplēn. Bāzē ilgāk neuzkavējamies un ejam tuvāk virsotnei līdz pēdējiem malkas krājumiem. Mākoņi ir smagnēji melni, un rupjās lietus lāses papildina brāzmaini spēcīgs vējš un zibens. Tas purina telti kā rotaļīgu lakatiņu, liekot saprast, ka tādējādi mājam ardievas virsotnei. Garām paiet septiņi vācieši. Esot uzkāpuši virsotnē četrās dienās, divas naktis gulējuši sniegā, tad vēl laiks bijis kā puķe. Organisms pēc šīs dienas gājiena prasa daudz šķidruma, tāpēc nepārtraukti dzeram melno tēju. Visapkārt daudz ugunskuru vietu, skaidrs, virsotnē kāpt gribētāji šeit dzīvojuši un gaidījuši labāku laiku arī citkārt. Ainavu izdaiļo Tibetas cienīgas akmeņu piramīdas ar budisma plīvojošo karodziņu virtenēm. Viņa augstība pilnmēnesī Lietus pierimst tikai rīta pusē, un laiks spēji noskaidrojas. Jau drīz jāšķērso turpat no ledāja iztekošā baltā Akemas upe (akem altajiešu valodā nozīmē «kaut kas balts»). Seko apmēram sešu kilometru un piecu stundu ilgs gājiens pa morēnas akmeņiem gar milzīgā ledāja malu. Ar lielajām somām lēkājam pa mājas lieluma klints bluķiem, daži šūpojas, bet citi slīd. Izdzirdam helikopteram līdzīgu skaņu, un jau nākamajā sekundē pa pretējo nogāzi brāžas rēcoša sniega lavīna. Altaja kalnu augstākā virsotne Beluha ir kā kronis milzīgajai vairāk nekā kilometru augstajai vertikālajai klinšu sienai. Aiz augstākās rietumu virsotnes visu laiku turas naivs mākonītis, gluži kā tauriņš pie baltā svētku krekla. Karsts. Slāpes remdējam, pasmeļot ūdeni no lietus peļķēm akmeņu iedobēs. Neilgi pirms tumsas iestāšanās noguruši sasniedzam ledāja augšpusi. Tur, no akmeņiem atbrīvotas klints virsotnē, slejas glābēju celta būdiņa, kur vajadzības gadījumā var nakšņot vismaz desmit alpīnisti. Priekšā jau seši — esot pārlaiduši zibeņojošo negaisa nakti. Tiekam cienāti ar karstu tēju. Pēc stundas klāt ir arī glābšanas nometnē iepazītais Ļevs, kurš nācis pa mūsu pēdām un cīnījies ar uznākušo tumsu. Ar viņu sarunājam, ka rīt trijatā dosimies uz majestātisko Beluhu. Gulēt ejot, pārtikas maisu piekaram pie griestiem, glābjot to no nekaunīgajām būdiņas saimniecēm — pelēm. Pie būdiņas uz liela akmens redzamas vairākas piemiņas plāksnes bojāgājušajiem. Tās atgādina, ka jābūt ļoti uzmanīgiem un pilnīgi koncentrētiem iecerētajam. Pilnmēness stars izgaismo cēlo virsotni un šķiet, ka laiks apstājies lielā noslēpuma priekšā. Gulēt ejam agri, jo nākamā nakts, iespējams, jau būs jāpārlaiž teltī aukstā sniega laukā…