Piedzīvojumu meklējumos Altajā. 4.

Atgriešanās uz zemes

Pamostamies vēlā rītā un esam laimīgi. Šodienas iešana virsotnē jau ir pilnīgi neiespējama: snieg, pūš vējš, bet virsotnes tītas tumšos mākoņos. Arī lejā rāpties ir ļoti grūti, jo akmeņi ir apsniguši un slideni. Ejam gar pašu ledāja malu, kur mazāk akmeņu. Pēc pāris stundu gājiena kādā vietā Zintis sāk slīdēt kopā ar smiltīm un akmeņiem.

Neveiksmīgi piezemējoties, sanāk pamatīgi sasist ceļgalu, tomēr paiet vēl var. Pēc Ļeva ieteikuma starp akmeņiem vācam aromātisko savvaļas upeņu tēju. Sešos vakarā sasniedzam glābšanas bāzi. Golodnijs cienā ar tēju. Izrādās, ka pēc Delanē pārejas uz virsotni mēs esam gājuši pa grūtāko ceļu. Kā vienkāršs puisis viņš strupi piebilst: — Tak ņikto ņehodit! (Tā neviens neiet.)

Ļevs paliek turpat atpūsties, bet mēs turpinām iet vēl vismaz desmit kilometrus, lai nākamajā dienā sasniegtu civilizāciju. Jau pilnīgā tumsā uz purvainās takas izdzirdam pamatīgus brīkšķus. Pirmā doma abiem — lācis! Mēģinām svilpt, taču, lūpām trīcot, sanāk vārgs pīkstiens. Pat ja tur būtu bijis lācis, droši vien dzirdētu tikai viņa smieklus par tādu aizbaidīšanas mēģinājumu. Šajā gadījumā sadzirdam līdzīgu pretsvilpienu, un tas izrādās jau agrāk satiktais altajietis Sergejs uz zirga ar rejošu šuneli blakus.

Zirgs bija iestidzis muklājā, un, ejot tam garām, varonīgais rējējs vēl pamanās iekost Andrim kājā, tādējādi atstājot savdabīgu kalniešu suvenīru. Sākam jau celt telti, kad pie ugunskura pienāk Sergejs un paziņo par savu palikšanu. Zirgs pa tumsu tālāk neredzot iet.

Vēl pirms saullēkta jau brokastojam un vērojam, kā mierīgi pie lielās priedes saknes atlaidies krāc Sergejs. Kodīgais suns viņu sargā, bet turpat no galvas apakšas šurpu turpu skraida pele. Sākam smieties, līdz aptveram, ka zem galvas vīrs palicis mūsu vakar rūpīgi vāktos ciedru čiekurus. Skaidrs, ka visi rieksti bija glīti izlupināti, un čaukstēšana pagalvī tikai darījusi altajietim miegu patīkamāku. Mirkli vēlāk Sergejs vēlas vai visu mūsu ekipējumu dāvanā un jautā pēc virvju rituļiem, «Fiskar» cirvīša vai noderīgā lukturīša. Tas viss vēl pašiem vajadzīgs, tāpēc iedodam viņam Latvijas novelkamo bildīti un elastīgo saiti, ar ko zirgam kāju nosaitēt.

Ejam… Sacenzdamies veiklībā ar burundukiem, lasām ciedru priežu čiekurus. Vairākās resnās priedēs redzam pēdējās padomju lielās kalnu turiādes grupu atstātās zīmes un kādā atpūtas vietā «Tri berjoza» (Trīs bērzi) slejas vairs tikai divi resnie bērzi un viens apskrubināts celms — tas uz lielo padomju kalnu turiādi te ierīkots. Mērojam slidenu kalnu taciņu līdz Kizjakas pārejai. Gājiens grūts, seko viens serpentīns pēc otra, bet šķietami redzamais mērķis visu laiku paliek drošā attālumā. Pilnīgi slapji un spēku izsīkumā sasniedzam pāreju un turpat arī saļimstam, lai iebaudītu tik ilgi gaidītās pusdienas. Te satiekam arī kādu kalnu fanu no Londonas — dīvaini, ka tik daudz ārzemnieku, bet neviena baltieša…

Lejā, Kučerlas ciemā, nokļūstam ātri. Ciems nav liels, bet tajā ir veikals, skola. Vērojam kādas mājas sētas vārtiņus, kuri kratās un pēkšņi atsprāgst, pa tiem grīļodamās mums tuvojas ap centneru smaga pelēka cūka. Tā aizlīgo ciema centra virzienā, rušinot ceļmalas.

Vēlāk jau ciema centrā redzam, kā cūkas veselām ģimenēm klīst pa smilšainajām ielām. No tālākā Tjunguras ciema meklējam iespējas nokļūšanai uz galvaspilsētu. Māju daudz, bet auto tikai retajam. Uz vienas ielas atrodam pat divas automašīnas, bet visi šoferi ir lielās svinībās iedzēruši. Pa kājām maisās cūkumātes ar sivēniem.

Beidzot apturam bobiku un braucam uz Čendekas ciematu kādus kilometrus sešdesmit vajadzīgajā virzienā. Uzzinām par šā ciema lepnumu — marāla briežu fermu jeb, kā to vienkāršoti sauc vietējie, «moraļņiks». Altaja reģions ir galvenais austrumu medicīnas apgādātājs ar ārstnieciskām spējām bagāto briežu ragu pulveri. Kamēr kundzīte izkāpj, lai sadzenātu no ciema mājās savus lopus, vīrs braucot izrāda ciemu un vēl aizved līdz naktsmītnei nelielas upītes krastā, kā vēlāk izrādās — iepretim izgāztuvei.

Dzīve ir gara, bet ceļi vēl garāki…

No Čendekas rīta agrumā sēžamies uzņēmīga vīra mikroautobusā un par nelielu samaksu braucam galvaspilsētas virzienā. Rīta krēsla izklīst, un lēnām ceļas miglas vāli. Pirmie saules stari bijīgi izgaismo sniegoto kalnu grēdu virsotnes stepes malās. Pēc sarunām ar līdzbraucējiem kāds no viņiem izrādās pilsētas galvenais ārsts. Zintis izmanto gadījumu un atrāda viņam savu traumēto ceļgalu.

Vīrs kā īstā ārsta vizītē turpat autobusā izstāsta visas rīcības, izraksta zāles un no sava čemodāna liek sievai izņemt jau pirmās zāles, ko nākas labprāt pieņemt. Patīkami atgriezties mājīgajā pirtiņā, baudot pilnu uzticību — īpašuma atslēgu atrodam pirms nedēļas norunātajā vietā. Apmeklējam tirgu un kalnos saplēstās bikses nomainām pret Krievijas olimpiskās formas treniņbiksēm ar krāšņu uzrakstu «Russia». Vakarā esam Ļubas dzīvoklī, lai atvadītos. Lietainā pusnaktī dodamies uz pirtiņu. Līdz pusceļam tiekam pavadīti, taču no rīta paredzēts atkal tikties, jo esam uzaicināti brokastīs.

Karsta brokastu tēja jau kūp. Pēc jēra gaļas zupas, cienot mūsu lielo interesi par viņu tautu un tradīcijām, Ļuba sarunājusi tikšanos ar valsts lielākās izdevniecības vadītāju, kurš reizē pārdos vērtīgas grāmatas par Altaju. Izdevniecības vadītājs Vladimirs Imiļjins ir altajietis ar ļoti augstu nacionālo pašapziņu. Atsevišķos brīžos, par politiku runājot, viņa balss tonis pieklust. Pats pajoko, ka baidās, ka čekisti to visu varot noklausīties. Vīrs savulaik bijis Augstākās padomes deputāts un rakstījis vēstuli par nacionālajiem jautājumiem uz Kremli, kuru uzstājoties pat mūsu Jānis Peters esot citējis.

Krievijas plānos ietilpstot izbūvēt naftas vadu uz Ķīnu caur Altaja kalniem. Vēl nesen plānojuši būvēt HES uz Katuņas upes, taču to apturēja, pamatojot ar nelabvēlīgām ekoloģiskām sekām. Tas lieliski maskēja patiesos iemeslus — nevēlēšanos autonomijā ielaist milzīgos krievu celtnieku pūļus. Pēc pāris stundām jau sēžam mašīnā, kas aizvedīs līdz Maskavas vilciena galastacijai — Bijskai. Kopā ar mums brauc vēl divi jaunieši. Viens iepazīšanos uzsāk, izdalot alus pudeles. Klausoties mūsu piedzīvojumos, viens no viņiem, Miha vārdā, tikai nopūšas un ar labdabīgu skaudību noteic: «Dzīve ir gara, bet ceļi vēl garāki!"

Ak, dzelzceļš, tu Krievijas dunošā sirds!

Vilcienā ieņemam vietas kopā ar kādu vīru jau gados, kurš izrādās rīdzinieks. Viņš katru mēnesi braucot uz šejieni pārdot sieviešu apakšveļu un atpakaļ uz Latviju ved augstvērtīgo altajiešu medu un viņu ārstniecisko balzamu. Dzelzceļš Krievijā tautu baro, un tauta baro mūs: katrā stacijā ir teicams pārtikas preču klāsts a la mājas gaumē. Barnaulā vilciens stāv trīs stundas.

Ejam aplūkot pilsētu, tērpušies T-kreklos, vestītēs, sandalēm kājās un treniņbiksēs. Laika īsināšanai apmeklējam vietējo kinoteātri «Mir». Pirms došanās zālē apsargs ļoti rūpīgi pārbauda mūsu somas un maisiņu. Cik liels bija viņa pārsteigums, atrodot tikai rjaženku un prjaņiku kilogramu. Piecsimt vietu lielajā zālē sešpadsmit skatītāju sabiedrībā noskatāmies Holivudas filmu un atgriežamies uz perona tieši uz vilciena atiešanas laiku.

Vilcienā jābrauc gandrīz trīs diennaktis, tāpēc arī pilnībā paļaujamies uz kādas cienījama vecuma babuļenkas mācību, kas tirgo čeburekus uz perona: — Čto že delat v pojezde, maļčiki? Toļko spat i žrat! (Ko tad darīt vilcienā, puisēni? Tikai gulēt un ēst!).