Kāpēc savu mežu pārdod valstij

Kaut arī darījums notiek lēni, pārdot mežu valstij, nevis privātfirmām, vēlas aizvien vairāk meža īpašnieku. Viņi ir pārliecināti, ka, nonākot «Latvijas valsts mežu» īpašumā, mežs tiks labi kopts un tā dotā peļņa cels valsts labklājību.

Tajā pašā laikā partija «Jaunais laiks» pārmet valsts mežu apsaimniekotājiem, ka sabiedrībā pazīstamām personām par nopirktajiem hektāriem tiekot maksāts nesamērīgi daudz. Vai politiķi tiešām uztraukušies par valsts naudas izšķērdēšanu vai arī gluži vienkārši nevēlas, lai īpašuma tirgū ienāktu jauns nopietns spēlētājs? Kā veidojas meža cena un no kādiem īpašiem cilvēkiem to pērk dārgāk — par to «Latvijas Avīzes» žurnālistiem Anitai Jaunbelzerei un Ivaram Bušmanim stāsta akciju sabiedrības «Latvijas valsts meži» prezidents Roberts Strīpnieks.

– Kādēļ valstij piederoša akciju sabiedrība, riskējot nokļūt zem sabiedrības lupas, pērk zemes īpašumus?

Roberts Strīpnieks: — Vēlme pirkt zemi izriet no mūsu uzņēmuma korporatīvās stratēģijas. Zemes reformas gaitā valsts meža platības ir izrobotas kā Šveices siers. No liela meža īpašuma apsaimniekošanas viedokļa visizdevīgākais ir koncentrēt sevis apsaimniekojamās meža platības tā, lai uz katru nākamo meža puduriņu nav jābrauc desmit un piecpadsmit kilometrus.

Taču mēs mežu pērkam arī tāpēc, ka reāli apsaimniekojamās meža platības katru gadu samazinās. Aizvien palielinās tā saucamā meža apsaimniekotāja ekoloģiskā atbildība. Šobrīd mēs saimniecisko darbību vispār neveicam vai arī darām to ierobežotos apjomos divdesmit divos procentos valsts mežu — gandrīz ceturtdaļā valsts meža īpašuma. Taču šīs platības prasa vērā ņemamus ieguldījumus — atpūtas vietu ierīkošana, dabas parku uzturēšana, arī atkritumu savākšana — tas mums ir jāfinansē.

Vienīgais veids, kā varam sabalansēt bilanci, ir palielināt meža apsaimniekojamo platību. Pretējā gadījumā var pienākt brīdis, kad mēs dosimies pie sava īpašnieka un teiksim — atvainojiet, enkurs kaklā ir palicis par smagu. Vai nu piemaksājiet, lai mēs strādātu tā, kā paši esat likuši, vai arī mēs ejam lēnītēm uz grunti.

– Vai «Latvijas valsts meži» zemes tirgū ir nevēlami konkurenti privātfirmām?

– Zemes tirgus Latvijā šobrīd ir ļoti aktīvs. Zemi pērk gan Latvijas iedzīvotāji un uzņēmēji, gan — milzīgos apjomos — ārvalstnieki. «Latvijas valsts meži» šajā tirgū ir tikai viens no daudziem spēlētājiem. Taču pat ar nelielo apjomu zemju, ko esam iepirkuši — 1740 hektāriem — pilnīgi pietiek, lai sāktos prātošana — vajag mums to darīt vai nevajag, vai tik nav par dārgu, vai tik nav par lētu? Šādas diskusijas ir nevietā. Mēs tikai mēģinām kaut nedaudz palielināt tās meža platības, kas paliek valstij.

Tomēr mūsu plāni, nenoliegšu, ir ambiciozi. Piecu gadu laikā, atbilstoši stratēģijai, plānojam iepirkt ap 30 000 hektārus mežu.

Manuprāt, Latvijā zemes tirgus joprojām balstās uz gadījuma rakstura darījumiem — tiek meklēts tas unikālais, zeltu nesošais darījums, kuram pateicoties pircējs kļūst stāvus bagāts. Dzīvokļu tirgus valstī jau ir izveidojies, tur vairs muļķi atrast nevar, taču zemes tirgū ir citādi.

– Bet privātfirmas apgalvo — mēs tik un tā būsim elastīgāki un veiklāki pircēji nekā valsts…

– Es tam varu tikai piekrist, jo mums jāievēro likums par iepirkumu valsts un pašvaldību vajadzībām. Tāpēc arī akciju sabiedrībai organizēt zemju iegādi spēkā esošo likumu ietvaros ir pietiekami sarežģīti. Ir taisnība ikvienam, kurš teic, ka mēs savā elastībā nevaram konkurēt ar privātfirmām. Iepērkot zemes, tā ir mūsu vājākā vieta. Mēs nevaram aizbraukt pie meža īpašnieces, padzert ar viņu kopā aveņu tēju, vienoties par cenu un iemaksāt rokasnaudu, kā rezultātā iegūt īpašumu par ļoti izdevīgu cenu.

Ņemot vērā likuma normas, mums nav arī iespēju organizēt nepārtrauktu zemes iepirkumu. No šī likuma viedokļa iepirkumam ir noteikts sākums, process un beigas. Tāpēc arī īpašniekam, kas grib pārdot savu zemi mums, jārēķinās, ka šis darījums ilgs vismaz pusgadu. Tā ir sliktā ziņa.

Taču labā ziņa ir tā, ka īpašnieks var būt drošs, ka, pārdodot zemi Latvijas valsts mežiem, viņš droši saņems līgumā paredzēto naudu — mēs nepaņemsim dokumentus un nepazudīsim, paliekot parādā, kā arī necentīsimies pelnīt, izmantojot īpašnieka nezināšanu, pārdodot savu īpašumu par nesamērīgi zemu cenu.

– Vai sarunu procedūrā notiek arī kaulēšanās?

– Kaulēšanās nenotiek. Saskaņā ar likumu cenu, iesniedzot dokumentus, nosaka īpašnieks pats. Mēs rēķinām, vai varam vai nevaram atļauties šo īpašumu pirkt. Mēs esam tiesīgi tikai pateikt jā vai nē. Piedāvājumi tiek sijāti cauri diviem sietiem — pirmais siets ir mūsu aprēķinātā maksimālā īpašuma cena, otrais — ja īpašnieka nosauktā cena ir zem maksimālās, — savstarpējā konkurence starp piedāvājumiem.

Piemēram, pēdējā iepirkumā no 68 piedāvātiem mēs nopirkām 48 īpašumus. Divdesmit īpašumi nekvalificējās pārāk augstās cenas dēļ.

– Vai īpašumam, kuru jūs pērkat, obligāti jārobežojas ar valsts mežiem?

– Tas ir viens no kritērijiem. Vispirms — mūs interesē zeme, uz kuras var audzēt mežu, tajā skaitā neizmantotas, nemeliorētās lauksaimniecības zemes. Potenciāli apbūves gabali, kur kvadrātmetrs maksā latu, mūs neinteresē. Mēs rēķināsim, cik mums izdevīgi pirkt šo zemi tikai no meža audzēšanas viedokļa.

Otrs svarīgākais kritērijs ir tas, kur šī audze atrodas. Pirmkārt, mēs izvēlamies tos īpašumus, kas vai nu iekļaujas, vai vismaz piekļaujas mūsu īpašumam. Taču var būt arī izņēmumi — ja kādam īpašniekam piederošam mežam mums tik un tā jābrauc cauri, lai nonāktu pie mūsu meža masīva vai arī tam cauri jābūvē jauns meža ceļš.

– Vai jūs esat tik atklāti, ka būtu gatavi katru konkrēto pirkšanas vai noraidīšanas gadījumu pamatot sabiedrībai?

– Noteikti jā. Visas komisijas sēdes un pieņemtie lēmumi tiek protokolēti. Meža maksimālās pirkuma vērtības aprēķināšanā tiek ņemti vērā vairāki faktori — augsnes auglība, mežaudze un tās atrašanās reģions. Mēs analizējam katru mežaudzi atsevišķi. Rēķinām, kādi ir augšanas apstākļi, kādas ir koku sugas, cik koki ir veci, kas ar tiem būs vēl būs jādara līdz ciršanas vecuma sasniegšanai un cik naudas mēs saņemsim nociršanas brīdī. Balstoties uz šo, aprēķinām, cik par šo īpašumu iespējams maksāt šodien, lai darījums būtu izdevīgs.

Protams, ka te pastāv ētiski ierobežojumi attiecībā uz zemes pārdevēju — vai viņš ir gatavs sava darījuma veiksmi nolikt visas sabiedrības vērtēšanai — nez vai tas būtu vajadzīgs. Vienmēr taču atradīsies kāds, kurš sacīs: muļķi, es būtu bijis gatavs maksāt vairāk! Zemes īpašuma pirkšana tomēr nav realitātes šovs, kura varoņi dzīvo televīzijas kameru priekšā.

Jāņem vērā vēl viens aspekts — mūsu maksimālās cenu noteikšanas mehānisms — un tāds Latvijā ir izstrādāts pirmo reizi, tik tiešām ir konfidenciāls un mēs to ārpus akciju sabiedrības nelaižam.

– Un tomēr, vai varat apgalvot, ka no saviem cilvēkiem un deputātiem mežs netiek pirkts par īpaši izdevīgu cenu?

– Jā, jo iepirkšanas mehānisms nodrošina pilnīgi vienlīdzīgus noteikumus jebkuram pretendentam, jo matemātika ir nepielūdzama.

Protams, ka bez šādas rēķināšanas mums katram var būt savs, pārsvarā uz emocijām balstīts, viedoklis par cenu — tūkstotis, divi tūkstoši latu par meža hektāru… vai tas ir daudz vai maz? Jebkurš saprātīgs cilvēks, pirms atbildētu uz šo jautājumu, mēģinātu noskaidrot, kas uz šīs zemes aug.

Mēs, balstoties uz šādiem aprēķiniem, esam atteikušies pirkt īpašumu, par kuru prasīti 500–600 lati par hektāru, jo zemes gabals purvājā nav spējīgs šo naudu pircējam atdot atpakaļ, bet savukārt ir ideāli īpašumi, par kuriem mēs, iespējams, būtu gatavi maksāt pat visus 5000 latus hektārā, jo skaidri zinām, ka šo naudu atgūsim.

Piemērs no dzīves — akciju sabiedrībai pārmet, ka esam nopirkuši no deputāta Pētera Simsona meža īpašumu par diviem tūkstošiem latu hektārā. Neizvērtējot konkrēto mežu, tas kādam var šķist daudz. Tomēr izvērtējot šo 39 ha īpašumu, kas atrodas Usmas pagastā, redzams, ka tas ir izcils, pieaudzis priežu mežs, kurā Simsona kungs praktiski nekā nav cirtis!

Es uzaicinu «Latvijas Avīzes» žurnālistus turp aizbraukt un novērtēt — vai šis pirkums ir izdevīgs akciju sabiedrībai un vairo valsts bagātību vai ne. Es varu tikai pateikt, ka, iespējams, mēs būtu bijuši gatavi par šādu īpašumu maksāt arī vairāk. To pašu varu sacīt par īpašumu, kuru iegādājāmies par 242 Ls/ha no kāda sava darbinieka. Komisijas vērtējums, kas nosaka maksimāli pieļaujamo maksu par šā īpašuma hektāru, bija krietni augstāks. Un tas tikai skaidri liecina par to, ka informācijas noplūdes nav pat savējo vidū.