Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Iepriekšējā lietotu auto tirgus apskatā mēs kopīgi ar pieaicinātajiem ekspertiem un padomdevējiem vienojāmies, ka 1000 eiru ir pārāk trūcīgs budžets cilvēka cienīga pārvietošanās līdzekļa iegādei.
Cik tad vajag?
Tā jautājām privātas auto piegādes profesionālim Pēterim. Cik vajag, lai brauktu bez greznības, bet arī ne gluži mūždien eļļainām rokām un sabeigtiem nerviem? «Nu draugam par 2000 eirām tīri labu otro «golfu» atvedīšu. Tikai rēķinieties, ka pilnam sirdsmieram arī to vajadzēs krietni apkopt. Eļļu, sveces, zobsiksnu nomainīt, droši vien arī kādu amortizatoru un šarnīru vai statni vajadzēs, otru riteņu komplektu nākamajai ziemai, vēl šis tas jāpiešpaktēlē un jāpiekrāso, skat, trešais tūkstotis saskries.»
Pie tā arī palikām un par šā apskata cenu līmeni noteicām 2000 latu jeb aptuveni 3000 eiru, un sākām pētīt, ko tad Rīgā par tādu naudu aprīlī var dabūt. Gan plačos, gan pēc sludinājumiem. Dabūt var visu. Pat «Porsche». Džipu gan par šo cenu gandrīz nav, izņemot «Ņivu». Ar cenām, markām un dzimšanas gadiem iznāca visai interesanta bilde, kuru varat paši pētīt tabulā.
Aizspriedumi vai loģika?
Kas var pateikt, kāpēc mūsu lietoto auto tirgū mazāk ciena «japāņus» (tos pašus, kuri ir līderi starp reģistrētajiem jaunajiem un tiek atzīti par ekspluatācijā ļoti drošiem daudzos pasaules ekspertu pētījumos) nekā «vāciešus»? Kāpēc ļoti labi pērk jaunus Francijā ražotus auto, bet lēto cenu līmenī tie nonāk par pāris gadiem ātrāk? Labi, mazos šeit joprojām nemīl un par īstiem auto neuzskata, tādēļ brīnišķīgo «Ford Ka» var dabūt gluži svaigu. Tāpat kā «Renault Clio» vai «Daewoo Matiz». Bet kāpēc relatīvi lēta ir pasaules rallijos savu izturību pierādījusī «Subaru Impreza»? Kāpēc gluži vai majestātiskais «Pontiac Trans Sport» busiņš maksā mazāk par viena vecuma «Volkswagen Passat»?
Mēs skaidri nezinām, un arī mūsu padomdevēji nevar pateikt un, mēģinot improvizēt, izdara katrs citādus un pretrunīgus secinājumus. Cenrādis veidojas, stihiski krustojoties tik daudziem un dažādiem iemesliem un argumentiem, ka tajā daudzviet nav nekādas loģikas. Iepērkoties šajā automobiļu vecuma kategorijā, nemaz nav svarīgi atrast atbildes uz minētajiem jautājumiem. Galvenais ir neļaut sevi maldināt ar tādiem spriedumiem kā «ja jau vecs pasāts ir tik dārgs, tas noteikti būs arī labs». Vai «kaimiņš ar tieši tādu brauc un slavē vien». «Japāni neņem!» Tā nav loģika. Desmit, piecpadsmit mūža gados (cilvēkam tas būtu ap 50) katrs auto ir ieguvis bieži vien ārēji nemanāmas skrambas, brūces, labi vai pavirši dziedētas rētas. Galvenais, cik šo slēpto kaišu daudz, kad tās, kā saka, līdīs ārā un cik sarežģīti jeb dārgi būs ārstējamas. Tātad pircējam svarīgi ir drosmīgi un bez aizspriedumiem doties pie tā auto, kurš viņam patīk un ir vajadzīgs.
Uģis Vītols, Rīgas autoplača «Provento» direktors: «Mašīnas cenā ap 3000 eiru cilvēki pērk, lai tās lietotu vairākus gadus. Tādēļ loģiski, ka pircējs taujā pēc garantijas. Taču nevienu auto līdz šim neesmu pārdevis ar garantiju, jo tā cilvēkiem šķiet par dārgu. Līdzīgi kā ārzemēs garantija uz vienu mēnesi izmaksātu 100 eiru.
Jānis Zālītis, Rīgas autotirgus «Tirgus Rumbula» vadītājs: «Autoplačos ir plašs šāda cenu segmenta mašīnu piedāvājums, taču cilvēki parasti meklē lētāko variantu, un tādus auto piedāvā privāti pārdevēji, kurus visvairāk var sastapt Rumbulas tirgū. Vairākums pircēju te ierodas ar paziņām, lai uz vietas novērtētu mašīnas tehnisko stāvokli. Esam pat atvēlējuši vietu tirgus teritorijā, kur izbraukt ar auto. Tāpat nav problēmu ar automobili aizbraukt līdz servisam vai tehniskās apskates stacijai. Pārdevējam papildu naudu neprasīsim, viņš pie iebraukšanas un izbraukšanas tikai uzrāda biļeti, ka nopircis pārdošanas vietu attiecīgajā dienā. Tomēr pārdevēji parasti negrib pamest tirgus teritoriju, jo cilvēks ar aizdomām nešķiet reāls pircējs, tādēļ viņš gaidīs nākamo interesentu.»
Ierodas ar paziņām… Kaut kaimiņš patiešām būtu ļoti zinošs, kā var diagnosticēt mūsdienu auto Rumbulas placī? Bez aparatūras, pat bez pacēlāja. Kā var novērtēt virsbūves stāvokli (tieši metināšanas un krāsošanas darbi ir dārgākie), ja «bikses netiek novilktas»?
Gundars Šternbergs, Rīgas autoplača «Tiks» direktors: «Nevienā cenu grupā, izliekot tirgošanā no ārzemēm atvestu auto braucamā kārtībā, nemainām motoreļļu vai dzensiksnu… Pēcpārdošanas apkopi cilvēki parasti vēlas veikt paši, jo šādi mašīna maksā lētāk. Tādu principu piekopj visi autoplači. Diagnostiku neveicam, jo nez vai mums ticētu. Normāla ir situācija, ka pircējs kopā ar kādu no mūsu autoplača darbiniekiem aizbrauc līdz kādam tehniski zinošākam cilvēkam.