Juris, Jurģis un Ūsiņš (1)

Pavasara un vasaras robeža, ko latviešu gadskārtu paražās iezīmē 23. aprīlis — Jurģu jeb Jura diena (Vidzemes augstienē — Lubānā, Cesvainē, Praulienā, Krustpilī — arī Ūsiņa diena), ir laiks, kam jau izsenis bijusi nozīmīga loma zemkopju un lopkopju tautu pagāniskajos rituālos.

Gadsimtu gaitā daudzas senās tradīcijas ir sajaukušās un ietekmējušās no kristīgās baznīcas rituāliem, kaut gan būtība tiem ir atšķirīga. Kristīgajā tradīcijā Juri pazīst arī kā Georgu (grieķu valodā georgos nozīmē — zemnieks), savukārt musulmaņi — kā Džirdžisu, un visiem šiem tēliem ir kopīgs tas, ka leģendās viņi tiek atainoti kā varonīgi karavīri mocekļi, kuri par savu pārliecību gājuši ciešanu un nāves ceļu.

Kristiešu svētais moceklis

Kristiešu Svētā Jura jeb Georga dzīve ir apvīta ar tik daudzām leģendām, ka pat ļoti grūti atšķirt vēsturiskus faktus no fikcijām. Saskaņā ar kanonisko aprakstu «Acta Sancti Georgii», ko apstiprināja Romas pāvests Gelāsijs jau 496. ga­dā, viņš dzimis Romas imperatora Diokletiāna valdīšanas laikā (245–313) Mazāzijas Kapadokijā turīgu vecāku ģimenē.

Viņa tēvs esot bijis kristietis, kurš miris «varonīgajā Kristus mocekļa nāvē», atstādams dēlam bagātus zemes īpašu­mus un daudz vergu. Pēc tēva nāves Georgs esot pārcēlies uz mātes dzimteni Palestīnu. Sasniedzis pilngadību, viņš iestājies dienestā romiešu armijā un drīz «ķermeņa skaistuma, stiprās miesas būves un karamākslas labās pārzināša­nas dēļ» sācis tur strauju militāro karjeru, kļūdams par «tūkstošnieku».

Kad imperators uz­zinājis par jaunekļa sasniegumiem, viņš esot Georgu jau 20 gadu vecumā iecēlis par patstā­vīgas armijas vadoni, kā arī pietuvinājis savam galmam.

Kā raksta Svētā Georga biogrāfi, «zemes dzīves labumus viņam sanāca baudīt pavisam neilgu laiku». Būdams īpaši tuvs impe­ratoram Diokletiānam, viņš reiz piedalījies Augstākās tiesas sēdē, kur lemts par Romas valsts attieksmi pret kristiešiem. Diskusijas beigušās ar lēmumu nogalināt visus kristiešus (atcerēsimies, ka Diokletiāns vispār ir iegājis vēsturē kā negants kristiešu vajātājs). Uzzinājis par ticības brāļiem draudošajām briesmām, Georgs esot devies pie paša imperatora un lūdzis viņu neparakstīt šausmīgo spriedumu.

Biogrāfi raksta, ka viņš, nojauzdams par dzīvībai draudošajām briesmām, esot iepriekš pārdevis visus savus īpašumus, naudu izdāļājot nabagajiem. Tiešām — imperators pavēlējis iemest dumpi­nieku cietumā. Leģenda vēsta: kad kāds kareivis vēlējies svēto caurdurt ar šķēpu, ierocis salie­cies, it kā būtu no alvas, un nenodarījis viņam nekādu ļaunumu.

Tas ir tikai viens no neskaitā­majiem brīnumiem, ko piedzīvojis šis svētais. Daudzo spīdzināšanu laikā Dievs esot ne reizi vien dziedējis viņa brūces, glābis no pasniegtā indes kausa un pat palīdzējis mirušu atdzīvināt. Redzot Georga varonīgo izturēšanos, daudzi no viņa mocītājiem, arī imperatora sieva Alek­sandra, esot pārgājuši kristīgajā ticībā.

 Beidzot, neilgi pirms nāves, Georgs sapnī esot redzējis Dievu, kas viņam pavēstījis, ka drīz sauks viņu pie sevis, atbrīvojot no zemes ciešanām. Šis stāsts beidzas ar to, ka 303. gada 23. aprīlī Palestīnas pilsētā Lidā Georgam nocirta galvu. Ar šo notikumu tad arī saistās mocekļa turpmā­kā godināšana.

Legenda Aurea

Svētā Jura pielūgsmē visu laiku paralēli jaušama senākā līnija, kur viņš parādās kā lopu, īpaši zirgu, aizbildnis, un otra — bruņnieciski varonīgā, kas visspilgtāk izpaudusies tā sauca­majā zelta leģendā (Legenda Aurea), kuras iz­celsme tiek datēta ar 12. gadsimtu. Saskaņā ar šo leģendu, kuras pirmsākumi meklējami Grie­ķijas un Sīrijas pareizticīgās baznīcas kanonos, drosmīgais Kapadokijas kareivis Georgs ieradies Selēnas pilsētā Lībijā (tiek uzskatīts, ka tā varētu būt mūsdienu Beiruta) un uzzinājis, ka pilsētas iedzīvotājus terorizē milzu pūķis.

Pilsētnieki bailēs pat ziedojuši pūķim savus līdzpil­soņus, līdz pienākusi valdnieka meitas kārta. Nelaimīgā princese, tērpusies greznākajās drē­bēs un aplikusi krāšņākās rotas, tautas pavadīta, jau padevusies nenovēršamajam liktenim, līdz pēkšņi no kaut kurienes uzradies karavīrs baltā zirgā ar šķēpu labajā rokā.

Svētais Georgs, pārmetis krusta zīmi, iedūris šķēpu pūķim rīklē un pienaglojis to pie zemes (šis motīvs kļuva ļoti populārs grieķu, bizantiešu un vēlāk arī citu zemju baznīcas simbolikā: pūķis simbolizēja Sātanu, bet princese — kristīgo baznīcu, ko Svētais Georgs izglāba no tumsas spēkiem).

Pēc tam Georgs esot apsējis pūķim ap kaklu prin­ceses lakatu un, vilkdams to aiz sevis, kopā ar izglābto jaunavu atgriezies pilsētā. Kad pilsēt­nieki ieraudzījuši savu mocītāju, viņi esot bēgu­ši kur kurais. Georgs viņus apstādinājis un teicis: tā kā kristīgo Dievs ir sakāvis viņu nelaimju vaininieku, viņiem jāpieņem īstenā ticība. Un pilsētnieki pārgājuši kristietībā, bet Georgs, atteicies no balvas, kļuvis neredzams.

«Par Svēto Juri!»

Svētā Jura oficiālā pielūgšana sākās drīz pēc viņa nāves līdz ar kristīgās ticības nostiprināšanos Romas impērijas valsts reliģijas statusā. Pirmo reizi kā svētais minēts pāvesta Gelāsija 494. gada dekrētā «Par saņemamajām grāmatām» (De libris recipiendis). Anglijā viņu pielū­dza, sākot ar 8. gadsimtu.

Rietumu bruņinieki, krusta karu laikā iepazinušies ar bagātīgajām Bizantijas kristīgās kultūras tradīcijām, šo leģen­du pārveidoja, akcentējot Svētā Jura bruņnieciskumu. Viduslaiku trubadūri nepagurdami skandēja teiksmas par Svētā Jura — bruņinieku patrona — varoņdarbiem.

Teiksmas vēstīja, ka viņš esot palīdzējis kristiešiem uzvarēt kaujā pie Antiohijas, Svētais Juris esot parādī­jies drosmīgajam Anglijas karalim Ričardam I Lauvassirdij viņa krusta kara laikā pret saracēņiem (mauriem). Kopš 14. gadsimta Svētā Jura krusts grezno britu karogu. 1347. gadā karalis Eduards III izveidoja īpašu «Bikšu lences orde­ni», kura aizbildnis bija Svētais Juris. Tas ir senā­kais Eiropas laicīgais bruņinieku ordenis, kura rašanās saistīta arī ar šādu leģendu.

Stāsta, kaujas pie Kresī laikā (1346) Eduards esot devis zīmi sākt uzbrukumu ar šķēpa galā piesietu zilu lenti no sava tērpa, bet angļu armi­jas kaujas sauciens esot bijis: «Par Svēto Juri!» Grūtāk ir izskaidrot ordeņa devīzes «Honi soit qui mal y pense» («Kauns tam, kas par to slikti domā») rašanos. Kāda leģenda to saista ar karaļa īpašajām attiecībām ar skaisto un drosmīgo Solsberijas grāfieni.

Vēl līdz mūsdienām stingri tiek ievērots noteikums, ka Bikšu lences ordeņa bruņinieku skaits nedrīkst pārsniegt 26, līdz ar to jaunu kavalieri var uzņemt tikai tad, kad rodas vakance (šajā skaitā gan neietilpst ārzemnieki). Karalis Henrijs VIII vēlāk ieviesa Bikšu lences ordeņa ķēdi, kurā nēsāja zeltā un krāsainā emal­jā veidotu Svētā Jura tēlu. 1415. gadā Anglijas karalis pavēlēja turpmāk 23. aprīli — Svētā Jura piemiņas dienu — pasludināt par svētkiem, pašu svēto svinīgi ieceļot Anglijas aizbildņa godā.

Svētā Jura kults izplatīts arī citur. Георгий Победоносец ir Krievijas galvaspilsētas Maska­vas patrons. Krieviem kopš 1769. gada ir arī Svētā Georga ordenis, ar ko apbalvoja par īpa­šu varonību kaujās. Georga vārds ir saistīts ar pareizticīgo Gruziju (Georgia), par aizbildni vi­ņu izvēlējusies arī Portugāle.

Svētais Georgs ir ļoti populārs un atzīts arī Spānijā, īpaši Aragonā un Katalonijā, kur tautā īpaši populārs ir nostāsts par to, kā viņš, uzvarējis pūķi, pasniedzis daiļa­jai princesei sarkanu rozi. Šī tradīcija tiek ievē­rota vēl mūsdienās. Katalonijā ik gadu 23. aprīlī vīrieši šo ziedu pasniedz sievām un draudze­nēm… Svēto Georgu godina arī koptu baznīca Maltas salā, kur ik gadu jūlija trešajā nedēļā notiek viņam veltīti svētki.

Jurģis un Ūsiņš latviešu mitoloģijā

Daļa latviešu mitologu aizstāv viedokli, ka kristiešu Svētais Juris jeb Jurģis gadsimtu gaitā ir nomainījis latvisko Ūsiņu — vienu no visvairāk un visdažādāk interpretētajām latviešu dievī­bām, kas dēvēta gan par gaismas un pavasara dievu, gan par kārtības uzturētāju, gan par zirgu vai bišu dievu.

Pirmās ziņas par Ūsiņu sniegtas 1606. gadā jezuīta Stribinga ziņojumā, kur vēstīts, ka latviešiem esot «zirgu dievs Dewig Vschinge», kam tiekot upurēts, iemetot ugunī divus naudas gabalus, divus gabaliņus maizes un kumosiņu speķa.

Par Ūsiņa vārda etimoloģiju dažādos laikos pausti visatšķirīgākie viedokļi. Vecais Stenders 18. gadsimtā savā «Lettische Grammatik» to saistīja ar vārdu «ūzas», ar tām saprotot dzelte­nās ziedputekšņu «bikses», jo, viņaprāt, Ūsiņš bija bišu dievs. Savukārt cits pētnieks — Roberts Auziņš — 19. gadsimta beigās atzina, ka Ūsiņš ir pavasara un gaismas dievs.

Ūsiņa vārds esot atvasināts no saknes «us-», kas ir pamatā vārdam «aušra» (rīta gaisma), «aust», kā arī citu indo­eiropiešu valodu vārdiem. Šim uzskatam opo­nēja ievērojamais latviešu valodnieks Jānis Endzelīns, uzsverot, ka Ūsiņa vārds ir aizgu­vums no senvācu husing — mājas gars.

Vē­lāk J. Endzelīns izvirzīja jaunu atziņu, ka latvieši Ūsiņa vārdu un pašu dievību aizguvuši no krievu valodas, no krievu усенъ vai овсенъ.

Vieni, savus uzskatus pamatojot galvenokārt ar vārda filoloģisko analīzi, to saista ar gaismu, dēvēdami par Saules vai pavasara dievību, citi, balstoties uz tautas­dziesmām un ieražu materiālu, to identificē ar Svēto Juri.

Krievu folklorista V. Toporova pētījumi Ūsiņu vedina uzskatīt par senu, vairā­kām tautām piederīgu mītisku tēlu.

Dievturu pārliecības kopēji Māra un Marģers Grīni grā­matā «Latviešu gads, gadskārta un godi» raksta, ka Ūsiņa radi meklējami āriešu pirmtautā starp seno indiešu dievībām Ušas — rīta ausmu un dvīņiem Ašviniem, kuri paziņo par Ušas ierašanos, jo arī Ūsiņa darbība saistīta ar rīta gaismu.

Šo apgalvojumu netieši apstiprina arī kāda lat­viešu tautas mīkla par gaismu: «Neritēja, nedimdēja, te atbrauca Dievadēls.» Arī nedaudzās tautasdziesmās saglabājušās ziņas par Ūsiņa ģi­meni, liecinot par šo teiksmu tēlu radniecību ar indiešu dievībām.

Ūsiņa divi dēli ir dvī­ņi (līdzīgi Ašviniem), kas simbolizē gaismas nākšanu un iešanu. Ūsas vārda nesēja ir Ūsiņa sieva, kuras vārds ir gandrīz identisks seno in­diešu dievības vārdam.

Izcilu pētījumu šajā jomā veicis ievēroja­mais latviešu mitologs Haralds Biezais, kas darbā «Gaismas dievs seno latviešu reliģijā», uzsverot, ka Ūsiņš tipoloģiski piederīgs pie pa­vasara dievībām, tomēr atzīst, ka specifiskas pazīmes to ļauj uzskatīt arī par gaismas dievu. Tautasdziesmās šie tēli lielākoties lietoti paralēli, bez īpaša nozīmju dalījuma. Tāpēc arī šajā rakstā turpmāk pārmaiņus tiks lietoti abi šie apzīmējumi.

Tumša nakte, zaļa zāle,/ Laukā laižu kumeliņu;/ Nu, Ūsiņ, tava vaļa,/ Nu tavā rociņā

Jurģiem jeb Ūsiņiem bija nozīmīga vieta visu seno lopkopju un zemkopju tautu tradicionā­lajās ieražās. Jurģis (Ūsiņš), tāpat kā mīļā Māra un Māršava, ir iesaistīts senajā lopkopju darba ritumā: viņš sukā, baro kumeļus, jāj pieguļā, rūpējas arī par bitēm, dalās savās bagātībās ar tiem, kas viņu godina. Tieši šajā dienā pirmo reizi pēc garās ziemas laida lopus ganos un jāja zirgus pieguļā. Tā kā Jurģis (Ūsiņš) bija zirgu aiz­gādnis, šajā dienā nedrīkstēja izmantot zirgus zemes darbos.

Kā jau visi ievērojamākie gadskārtu norišu posmi, arī Jurģi ir saistīti ar dažādiem rituāliem pret raganām, burvjiem un vilkiem. Senie latvie­ši ticēja, ka burvji Jurģu rītā staigā pa citu tīru­miem, sējot nezāles, lai pašiem būtu tīra labība; ka burvji nes visādus pesteļus zirgu stallī, lai zir­gi būtu nojāti slapji. Raganas kaitē govīm, atņe­mot tām pienu.

Lai cīnītos pret tām, ieteica Jurģu rītā nolikt zem sliekšņa atvāztu nazi, cirvi vai izkapti ar asmeni uz augšu. Saskaņā ar kādu citu ticējumu šajā rītā pirms saules lēkta burvji kāpj uz augstiem ozoliem un kliedz nesaprotamus vārdus. Ja tos dzird, tad jāatkliedz: «Lai tu, ko pa muti izlaid, pa nāsīm atpakaļ sarauj!» Tad visa nelaime, ko burvis vēlējis, uzbruks viņam pa­šam. Burvja vēlēta nelaime sniedzas tik tālu, cik sniedzas viņa balss. Jurģu dienā lietoja arī īpašus buramvārdus pret ugunsgrēkiem un vilkačiem.

Jurģu rītu gaili kāvu deviņiem cekuliem

Jurģi ir saistīti arī ar seniem upurēšanas ri­tuāliem. Jura dienas rīta agrumā uz visu istabu durvīm bija jāsavelk lietuvēna krusti un pēc tam tās stingri jānobultē. Pirmajiem bija jāceļas saimniekam ar saimnieci; ja kāds cits bija uzcēlies agrāk par viņiem, mājās bija gaidāma nelaime.

Neviens nedrīkstēja iet ārā no istabas, kamēr saimnieks nebija apstaigājis māju. Saim­nieks ziedoja Jurģim melnu gaili, asinis tecināja zirgu silē uz auzām un pie kūts durvīm, iekšas nolika uz akmens, sakot: «Še, Dieviņ, tava da­ļa.» Nokautā gaiļa gaļu vārīja brokastīm. Bro­kastis centās paēst ļoti agri, iekams kāds svešs cilvēks nav ienācis sētā, jo ticēja, ka agrs viesis nes nelaimi. Jurģu dienas rītā nedrīkstēja dot svešam ne uguni, ne ūdeni, jo līdz ar to tiek aiz­dota projām mājas svētība.

Kā raksta Edīte Olupe, prasība būt piesardzīgiem un rīkoties tā, lai sveši neredz, no vienas puses, varētu būt tra­dīcijas noteikta, jo noslēpumainība, izvairīšanās no svešām skauģa acīm bija nosacījums veiksmīgai rituāla norisei, bet, no otras puses, to varēja ietekmēt pagānisko ieražu izskaušana un apkarošana.

Pieguļā rituālā ēdiena gatavotājs vienmēr bija pats saimnieks vai vecākais vīrs starp pieguļniekiem, bet nekad saimniece, jo rūpes par zirgiem bija vīru ziņā. Lai zirgus nejādītu lietu­vēns, mūsu senči vilkuši ar nokautā gaiļa asinīm krustu pār staļļa durvīm.

Latviešiem ir arī ticēju­mi, saistīti ar kurmja asinīm, ar ko notraipīja zir­gus, lai tie visu gadu būtu trekni, kā arī par ses­ku, ko sadedzina krāsnī, pelnus piejauc maizei, auzām un Jurģos dod zirgiem. Rituālie ēdieni, to pagatavošana un ziedošana zirgu aizbildnim Ūsiņam visvairāk bija izplatīta Vidzemē. Lubānā un Lazdonā Jurģos mēdza arī krāsot dzijas, reizē ar tām sakrāsoja arī lielu grozu ar olām, kas visas bija melnas.

Interesants apraksts par Jurģu dienas upu­rēšanas ceremoniju atrodams «Baltijas Vēstne­ša» 1872. gada 49. numurā: «[Ziedošanas] vieta bij' ietaisīta dārza sētmalē un ar vecām ecēšām apsegta; frišas asinis, putnu spalvas un kauli, veci un jauni naudas gabali, veci vērdiņi, sar­kanas vilnas dzija — šie ziedi virs mājas dieva altāra deva mums skaidri noģist, ka Sv. Jurģa naktī bij' šeitan «Mājas kungam» ziedojuši un gaili kāvuši. … Daži kauj gaili un ziedo «Mājas kungam» tikai asinis, kaulus un spalvas, citi turpret aprok gaili dzīvu zemē. … Upuru vietas bij' visas vēl neaiztiktas un atradās pa daļai iekš­pus dārza sētas ar stipru žogu ieslēgtas, pa daļai tīruma vidū…»

Maiņas diena

Jurģi pēc tradīcijas bija tā diena, kad kalpi, gājēji un nomnieki mainīja dzīvesvietu, pār­ceļoties pie cita saimnieka. Tāpēc tautā Jurģus izsenis sauc arī par maiņas dienu vai mietošanas dienu. Par nomas un darba līgumu slēgšanas dienu Jurģi kļuva tikai 19. gadsimta pirmajā pu­sē (līdz tam tie bija Miķeli).

Jurģi ir iezīmīgi arī ar to, ka tieši šajā dienā notika zemnieku brīvlaiša­na. Dzīvesvietas maiņa cilvēka dzīvē allaž bijis viens no kritiskajiem momentiem, tā bija izvēle, kas saistījās ar sapņiem par labāku, veiksmīgā­ku, pārtikušāku dzīvi.

Sākt jaunu posmu dzīvē līdzēja arī ticējumi un rituālās maģiskās dar­bības, no kurām daudzas ir labi zināmas vēl mūsdienās.