Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/12/8743568t1hd767.jpg)
Varenās Maķedonijas galvaspilsētā
Pagājušā gada septembra sākumā ar savu mašīnu no Liepājas devāmies ceļojumā uz Balkāniem. Septiņās dienās šķērsojuši sešas valstis, atļaujoties tajās arī dažus sānsoļus, sasniedzām Grieķiju. Kilometrus desmit uz dienvidiem no robežas griezām pa labi. E 75 — E 86 ceļš: N. Petritsi — Drossato — Vafiohori.
Jau pavisam drīz klāt senā Pella — tagad maza, neievērojama pilsētiņa, bet senatnē varenās Maķedonijas galvaspilsēta. Maķedonijas galms Pellā pastāvējis kopš 410. gada pirms mūsu ēras. Pellas vārdu nemirstīgu padarījis ikvienam jau no pamatskolas vēstures stundām zināmais valdnieks un neuzvaramais karavadonis Aleksandrs Lielais: senā Pella ir viņa dzimtene.
Viņš, arī Maķedonijas Aleksandrs, filozofa Aristoteļa skolnieks, dzīvojis no 356. līdz 323. gadam pirms mūsu ēras. Diemžēl no antīkās Pellas līdz mūsdienām saglabājies tikai pāris hektāru liels laukums ar mūžsenu celtņu lauskām un dažu antīku tempļu kolonnām. Lai tūristu čaklās rociņas neizvazātu vēl atlikušo, drupu poligonu ieskauj stiepļu žogs, aiz tā dažās bedrēs rosās arheologi.
Firziķu dzīres
Aiz Pellas abpus šosejai plešas nebeidzamas firziķu (persiku) birzis. Tās neatrodas aiz žoga, jo Grieķijā nezog. Diena sliecas uz vakaru, jālūko vieta nakšņošanai. Griežam nost no lielā ceļa, jo tā tuvumā nav cerību tikt pie miera un klusuma. Seko līču loču stūrēšana uz labu laimi pa asfaltētiem dārzu ceļiem, līdz grāvmalā varenu niedru aizsegā rodam pieņemamu laukumu. Tepat līdzās kilometriem tālu stiepjas firziķu stādījumi. Raža jau novākta, pa retam kokos atstāti daži pārgatavojušies un tādēļ īpaši garšīgi augļi. Pārsūtīšanai uz tirgotavām tie vairs nav derīgi, bet tūlītējam patēriņam labu labie.
Bet tas vēl nav viss, ko badīgam ceļotājam spēj piedāvāt dāsnā Grieķijas daba. Arī tomāti ir ienākušies, un tos, ar kaudzi sabērtus traktorvilkmes piekabēs, ved pārstrādāt. Svars ir tik pamatīgs, ka no saplacinātiem augļiem apakšējos slāņos pa kravas kastes spraugām zemē līst sulas straumes. Lādzīgs traktorists, gaidīdams uz svēršanu, aicina ņemt no kravas virsas, cik sirds kāro. Man tas nav divreiz jāsaka. Mūsu ēdienkartei rodas vērtīga piedeva vairākām dienām.
Pie kažoku šuvējiem
Edesa ir mūsdienu Pellas apgabala galvenā pilsēta un iecienīts vasaras kūrorts. Tā slavena ar ūdenskritumiem, no kuriem lielākais ir 24 metrus augstais Karana ūdenskritums. Aiz tā atrodas ala, kurā ved akmens kāpnes.
Pabūt Ziemeļrietumu Grieķijā un neapmeklēt kādu no grieķu kažoku fabrikām būtu negantība pašam pret sevi un apvainojums darbīgajai grieķu tautai. Tāpēc no Edesas turam virzienu uz Kastoriju un Siatistu, slavenākajiem kažoku šūšanas centriem ar senām tradīcijām.
Kastorija, grieķu valodā «bebru vieta», pagātnē ir bijis ievērojams Bizantijas mākslas centrs — 11. gadsimtā celtās baznīcas, daudz senu savrupmāju un ezers. Saglabājušās interesantas 17., 18. gadsimta savrupmājas ar iekšējiem pagalmiem. Pilsētas pašā viducī dižojas melni lakots piemineklis kādam jaunāku laiku karotājam, atliets militārā ietērpā, ap vidukli siksna, pie tās maks ar līķu taisāmās mašīnas (revolvera) atveidu.
Uzbāzīgi politizētais veidojums vedina pasmaidīt un rosina iztēli — ja šādu tēlniecības briesmu darbu ieraudzītu sengrieķis Prāksitels, kura kaltam piedēvē Knidas Afrodīti, viņš laikam no kauna stāvus zemē ielīstu. Bet tas tikai atsevišķs gadījums. Grieķijā vairāk bija izdevība jūsmot par augstas raudzes moderno tēlniecību.
Siatista dibināta 15. gadsimtā, kad turki iekaroja Salonikus. Pilsētas uzplaukumu sekmēja kažokādu tirdzniecība, tās galvenokārt ieveda no Krievijas. Iegūtās bagātības tika izlietotas skaistu, Kastorijas namiem līdzīgu savrupnamu būvē.
Apmeklējām vairākus kažoku veikalus, šūšanas darbnīcas un fabrikas. Meistari sagaida svešzemju kundes ar neuzbāzīgu labvēlību un pat cenšas runāt krievu valodā. Paliek iespaids, ka prece tiek piedāvāta bez blēdīšanās, tā ir labas kvalitātes, par pieņemamu cenu, ko vēl var nokaulēt. Salīdzinājumā ar Kastoriju Siatistā kažoki ir lētāki, bet vēl izdevīgāks pirkums sanāk, iegriežoties kādā ārpilsētas fabrikā, piemēram netālu no Siatistas, pie E 90 ceļa. Kam ceļš līdz Siatistai par tālu, var apmeklēt Belostokas tirgu Polijā. Arī tur ir plaša Grieķijā šūto kažoku izvēle, protams, par «uzlabotām» cenām.
Monodendri — ciemats pie aizas
Grieķijas Ziemeļrietumos Zagorijas apvidū apskatāmas dažas no Eiropas krāšņākajām dabas ainavām. Apvidus lepnums ir mežonīgu klinšu ieskautā Vikas aiza un vecos laikos pāri upēm uzbūvētie augstie, bīstami šaurie vienas arkas akmens tilti zirgvilkmes ratu platumā. Mūsdienās tos vairs neizmanto, bet tie lieliski izdaiļo ainavu.
Kā visur Grieķijā, arī kalnos ceļi ir labas kvalitātes, segti ar līdzenu asfaltu. Dodoties uz Monodendri, trase līkumo aizvien augstāk, atklājot Grieķijas tālēs citu par citu krāšņākus skatus. Apvidus ir maz apdzīvots, nosēts ar akmeņu lauskām, augsne izkaltusi, neauglīga. Pa šo tuksnesīgo kalnāju dienu dienā klīst noliesējuši aitu un kazu bari, meklēdami barību. Uz ceļa tikai pa retam parādās kāds auto. Septembra vidū valda mierīgs, patīkami silts un saulains laiks. Gaiss ir dienvidzemes kokaugu ēterisko izgarojumu svaidīts.
Monodendri ciemats ir īpatnējs — dzīvojamo māju puduris cieši norobežots no vienīgās satiksmei domātās ielas, un paiet laiks, kamēr žogu daudzveidībā ieraugām rādītāju kājnieku ceļam uz «Monastery of Agya Parakskevi» jeb Svētā Parakskevi klosteri. Tas piekļāvies augstai klintij pie pašas Vikas aizas, ko miljoniem gadu ritumā veidojusi straujā Voidomatas upe un tektoniskās katastrofas. Pie klostera pašā aizas malā ir mūra skatu laukums, lai ikviens, neapdraudot savu dzīvību, varētu ieskatīties aizā un aplūkot klinšu katedrāles, līdzīgas tām, kādas redzētas veclaicīgās gravīrās. Klosteris ir mazs un pieticīgi vienkāršs. Viss rūpīgi kopts, bet nevienu cilvēku nemana. Mūkiem tobrīd ir Bībeles studiju stunda. Nakts aitu ganībās
Dienai uz vakaru sliecoties, kalnos kļūst dzestri, tādēļ atgriežamies ielejā. Nakšņošanai dižas izvēles nav — visur akmeņi, pauguri, celmi. Iekārtojamies nolīdzinātā laukumā kāda sīklopu aploka tuvumā. Kur bijuši, kur ne, uzrodas bāli smilšdzelteni Diogena suņu pēcteči. Viņi neizdveš ne rējienu, bet, luncinādami astes, pazemīgi tuvojas svešiniekiem, laiza roku un iekārtojas garšļaukus dažu metru attālumā no mūsu braucamā.
Šī Dieva radība saprot — cilvēks bez ēšanas ilgi neiztiks, un tad jau kaut kas atleks par gaidīšanu. Starp citu, tikko pieminētais sengrieķu prātnieks Diogens bijis viens interesants vecis. Viņš dzīvojis mucā un apgalvojis: «Mani sauc par suni, jo es luncinos ap tiem, kuri man dod, es vaukšķu uz tiem, kuri atsaka, un iecērtu zobus neliešos.«
Man patīk melni samtainās dienvidzemju naktis. It īpaši, ja debesjumā jauns mēness sirpis rotājas. Tādās reizēs iztēle uzbur mistiskas ainas — it kā grieķu senču gari svinētu pusnakts dzīres un viņu teiku dievi rīkotu saietu, it kā pats nelabais būtu ieradies pēc kādas noklīdušas dvēseles.