Foto: «Latvijas Avīze»

Ar 796 balsīm aptaujas «100 Latvijas personības» sarakstā 211. ir operas dziedātāja MILDA BREHMANE-ŠTENGELE. Lielā Dāma, Šaļapins brunčos, Brīnišķīgā — tie ir tikai daži no savulaik viņai veltītajiem apzīmējumiem. Grūti atrast Latvijas un latviešu mūzikas vēsturē dziedātāju, kura savas karjeras laikā būtu tik daudz cildināta un būtu panākumiem tik bagāta kā Lielā Milda. Tomēr nav mākslinieka, kura dzīve būtu viena vienīga nepārtrauktu veiksmju virkne. Un dziedātāja nav izņēmums. Par tādu pārtraukuma punktu viņas veiksmes līknē kļuva izsvilpšana Latvijas Nacionālajā operā 1930. gada 1. maijā. Publika dziedātāju aplaimoja ar Sarkanās lakstīgalas iesauku. Kuriozākais — skandāla iegansts bija politisks.

1928. gadā dažādu apstākļu un intrigu rezultātā no darba Latvijas Nacionālajā operā aizgāja diriģents Emils Kupers, kuram operas māksliniecisko līmeni bija izdevies pacelt līdz tam nebijušos augstumos. Operā sākās krīze — izrāžu mākslinieciskais līmenis kritās, zāles bija pustukšas, finanses — prāvos mīnusos. Tāpēc slavenākie dziedātāji — viņu vidū arī Brehmane-Štengele — devās peļņā viesizrādēs. Atšķirībā no kolēģiem, kuri brauca uz Rietumiem, dziedātāja devās pretējā virzienā un kļuva par pirmo ārzemju mākslinieci, kura uzstājās Maskavas Lielajā teātrī pēc boļševiku revolūcijas. Panākumi bija milzīgi, tādēļ dziedāt uz Padomju Savienību viņa brauca arī 1929. un 1930. gadā.

1930. gada pirmajā pusē Krievijā un Gruzijā Milda Brehmane-Štengele pavadīja trīs mēnešus. Pēc atgriešanās iespaidus dziedātāja atstāstīja avīzei «Jaunākās Ziņas». Publikācija izraisīja protestu vētru, kas kulminēja publiskā skandālā, dziedātāju izsvilpjot Latvijas Nacionālās operas iestudētajā izrādē «Taisa».

Kas bija noticis?

Ko tādu dziedātāja pateica? Stāstīja, ka Padomju Savienībā atceltas visas vecās svētku dienas un svētdienas, bet darba nedēļa organizēta piecu dienu ciklā — četras strādā, vienu atpūšas. Kamēr vieni atpūšas — citi strādā, tādā veidā darbs notiek nepārtraukti. Kustība Maskavas ielās notiek strauji, salīdzinājumā Rīga šķiet pavisam klusa. Pārtikas veikali atvērti līdz vēlam vakaram, un tajos var nopirkt visu, ko vēlies. Cenas īpaši neatšķiras no Latvijas, taču iedzīvotāju pirktspēja pārsvarā ir zema, kas rada lielas rindas pie speciālajiem, lētajiem veikaliem, kur preces nopērkamas uz kartītēm. Maskavā ļoti ass esot dzīvokļu jautājums. Masveidā noplēš vecos kvartālus, kuru vietā ceļ jaunas vienkāršas mājas. Tiflisā cara laikā celtas baznīcas vietā plāno būvēt daudzstāvu sabiedrisku ēku. Daudz būvē elektrostacijas. Jauno paaudzi audzinot citādi — 12–13 gadus veci bērni nopietni apspriež sabiedriskus jautājumus. Bērniem organizē dažādus klubus un pulciņus. Dziedātāja uzsver, ka, neiedziļinoties Krievijas saimnieciskajā dzīvē, grūti spriest par tās sasniegumiem vispār. Paši komunisti atzīstot, ka netrūkst arī negatīvu parādību, tādēļ sākuši paškritikas kampaņu. Ar kolhoziem viņai neesot bijusi iespēja iepazīties, taču, ja šī reforma izdotos — tas būtu milzu solis sociālisma uzbūvē un par to daudz runājot. Satiksmi Maskavas ielās stingri kontrolējot — par ielu kustības noteikumu pārkāpumiem soda. Apģērbi Krievijā vienkārši, par modi nav ko runāt. Teātri un operas ir pārpildīti, pēc biļetēm ilgi jāstāv rindās. Revolūcijas gars ienācis arī tajos — no teātriem paredzēts izmest lugas ar ķeizariem un dieviem. Izrādes cenzē un pārveido. Mākslas dzīvē ievērojami izvirzījušās sievietes, un kāda pat diriģē Maskavas operas orķestri.

Tas arī viss, ko var izlasīt 24. un 29. aprīlī publicētajās intervijās. Neņemot vērā Mildas Brehmanes-Štengeles uzskatu par kolhoziem kā milzu soli sociālisma uzbūvē, kaut ko īpaši slavinošu izteikumos grūti saskatīt. Turklāt jāņem vērā, ka 1930. gada pavasarī kolhozu veidošana bija vēl sākuma stadijā un padomju prese to propagandēja kā labāko saimniekošanas veidu. Ar piespiedu kolektivizāciju saistītās šausmas tikai vēl sekos. Loģiski, ka no ekonomikas un politikas tālu stāvošs cilvēks varēja kolhozu veidošanu noturēt par perspektīvu pasākumu.

Tad kāpēc notika skandāls? Svarīgs ir laikmeta konteksts. Latvija piedzīvoja boļševiku teroru 1919. gadā, un 1930. gadā tas nebija aizmirsts. Pēc boļševiku revolūcijas daudzi krievu inteliģenti emigrēja uz Latviju un neslēpa neciešamos dzīves apstākļus padomju režīmā, represijas. Latvijas prese bija antipadomiski noskaņota. Dabiski, daudzi saklausīja sarkano propagandu visur, kur Padomju Savienību nesauca par absolūtā ļaunuma perēkli.

Mākslinieces izvēle doties viesizrādēs uz PSRS pati par sevi neradītu nekādus incidentus. Vētru izraisīja stāsts par redzēto. Domājams, ka savu lomu nospēlēja arī nejaušība — fakts, ka interviju publicēja divos turpinājumos: uzjundītās kaislības pēc laika būtu norimušas, taču pēc pāris dienām intervijas turpinājums tās uzbangoja no jauna un sekoja attiecīga rīcība.

Avīžu ofensīva

Pirmais dziedātājas izteikumos «Krievijas apstākļu attēlošanu uzkrītoši rožainās krāsās» saskatīja nacionālais laikraksts «Latvis». Tas pārmeta dziedātājai jaukšanos politikā, Padomju Krievijas slavēšanu un nevēlēšanos redzēt Krievijas dzīves apstākļu patieso stāvokli. «Latvijas Sargs» interviju nodēvēja par «slavas dziesmām padomju iekārtai», uzskatīja to par «lauru sagatavošanu sev nākamajām izrādēm» un izteica cerību, «ka sabiedrības kulturālie elementi pareizi novērtēs šo mākslinieces soli». Negatīvu nostāju pret dziedātāju ieņēma arī Latvijas krieviski rakstošais laikraksts «Segodņa», kura attieksmi gan var izskaidrot ar krievu emigrantu tradicionāli negatīvo nostāju pret Padomju Savienību.

30. aprīļa «Latvī» jau parādījās netiešs aicinājums boikotēt izrādes, kurās piedalās «šī Pad. Krievijas slavinātāja», un ieteikums operai turpmāk neslēgt ar viņu līgumu, jo «bez Brehmanes-Štengeles mēs varam pilnīgi iztikt», un paziņojumi, ka «Nacionālajā operā ir pietiekami daudz [..] vēl labāku operdziedātāju par Brehmani-Štengeli, kas ar mūsu tautas ienaidniekiem — komunistiem — nebrāļojas». Visas minētās publikācijas, kas sagatavoja augsni turpmākajiem ekscesiem, bija bez autoru paraksta.

«Nacionāli» noskaņotā prese uzbruka tik aktīvi, ka polemikā iesaistīja arī Operas un mūzikas dzīves vadītājus un kultūras dzīves «augstāko priekšniecību» izglītības ministra personā. Lūk, ko viņi teica. Izglītības ministrs Edmunds Ziemelis: «Kad vienu sezonu mūsu operā neatradās M. Brehmane-Štengele, [..] tad sabiedrībā pacēlās daudz balsu, kas prasīja lai operas vadība to saistītu operā. [..] Tas, ka māksliniece, atgriezdamās Latvijā pēc savām viesizrādēm Krievijā, izteikusi savus iespaidus, kuri daļai publikas nepatīk, nevar būt nekāds iemesls, lai operas vadība jau to atlaistu. [..] Māksliniekiem nevajadzētu runāt par politiskiem un saimnieciskiem jautājumiem, kuros viņi [..] nevar būt kompetenti.» Nacionālās operas direktora pienākumu izpildītājs Alberts Prande: «Operas vadība vērtē māksliniekus pēc viņu mākslinieciskās kvalitātes un nevis viņu politiskajiem uzskatiem, un nekādā gadījumā nevar vadīties no domām un ieskatiem, kādus izsaka laikraksti attiecībā uz vienu vai otru mākslinieku. M. Brehmane-Štengele ir laba māksliniece, un tas arī tikai interesē operas vadību, un nevis tas, ko viņa privāti stāsta par iespaidiem savu viesizrāžu ceļojumā.» Skatuves mākslas padomes priekšsēdētājs Jānis Brigaders: «[..] Māksliniekiem nekad nevajadzētu runāt par lietām, sevišķi par politiku un valsts saimniecības jautājumiem, kuros tas nav kompetents.»

Visi bija piemirsuši, ka Latvijā pastāv preses brīvība un dziedātāja bija tikai pārstāstījusi pašas redzēto. Neviens pat nepamanīja, ka viņa nedarīja to, ko varētu uzskatīt par politisko propagandu, — neaģitēja par kādu uzskatu pareizību vai citu maldīgumu.

Pati dziedātāja gan presē vēl īpaši norādīja, ka «pāris sarunas, kas [..] parādījušās «Jaunākajās Ziņās», kļuvušas [..] par politisku cīņu ieroci», un lūdza laikrakstus viņu nevilkt politikā, jo uz Krieviju viņa braukusi tikai mākslinieciskos nolūkos. Taču bija par vēlu. Vismaz dienu vai pat agrāk pirms liktenīgās 1. maija «Taisas» izrādes Rīgā baumoja par protesta akcijām pret Brehmani-Štengeli. Vēl vairāk — iepriekšējā vakarā pat kāds anonīms zvanītājs dziedātāju brīdinājis par gaidāmo akciju 1. maija izrādē.

Bļaustīšanās operā

Mildai Brehmanei-Štengelei uznākot uz skatuves, sākās troksnis — skatītāji svilpa, bļaustījās, dauzīja kājas. Vairāki bija paņēmuši līdzi auto taures, modinātājpulksteņus un citus «mūzikas instrumentus», lai piedalītos improvizētajā kakofonijā. Tieši šajā vakarā Lielo Mildu nokristīja par Sarkano lakstīgalu. «Varonīgākie» lietoja arī smagāku terminoloģiju: «komunistu aģente», «komisāru brūte». Aicināja «celt viņu pār Zilupi», doties «atpakaļ uz Padomiju». Katrs pievienoja kaut ko atkarībā no fantāzijas lidojuma un drosmei uzņemtās litrāžas tilpuma. Tracis beidzās ar to, ka lielākā daļa publikas zāli demonstratīvi pameta. Līdz beigām izrādi noskatījās tikai daži desmiti skatītāju.

Saceltā jandāliņa sīki atreferējumi atrodami visos lielākajos Latvijas laikrakstos, kas notikušo vērtēja visai atšķirīgi. «Nacionāli» noskaņotie ar «Latvi» priekšgalā uzskatīja, ka «ar Brehmanes-Štengeles muti izdarīts pakalpojums tiem, kas grib sašķobīt visus mūsu nacionālās valsts pamatus». Vēl vairāk — bijušais Saeimas deputāts un laikraksta «Latvis» vadītājs Arveds Bergs korporeļu ālēšanās akcijā pat saskatīja viņu cīņu par sabiedrības morāles vērtībām: «Aktīvi protestēja akadēmiskā jaunatne. [..] Tā ir laba liecība par viņu (jaunatni — G. Z.), ka arī viņa nepaliek morāliski vienaldzīga. Viņa šai gadījumā ir bijusi sabiedrības modinātāja [..]. Incidents Nacionālajā operā ir pamodinājis sabiedrības sirdsapziņas balsi». Godam jāatzīst, ka Bergs bija vienīgais, kurš parakstīja savus izteikumus. Pārējiem «nacionālpatriotiem» šādas drosmes nebija.

Citi laikraksti centās dziedātāju aizstāvēt. «Sociāldemokrāts» atgādināja, ka Padomju Savienību apmeklējuši un ļoti pozitīvi par to izteikušies arī sabiedrībā pazīstami politiķi, taču pret viņiem neviens nekādas protesta akcijas nav rīkojis. Avīze norādīja uz trača rīkotāju apšaubāmo prāta skaidrību — «daudzi ieradušies pie operas automobiļos tādā stāvoklī, ka tikko varējuši tikt ārā no mašīnām. Protams, ka tādos apstākļos arī tracim nebija nekāda mēra. [..] Ir neciešami, ka šo mazsvarīgo interviju iztaisa par nezin kādu politisku notikumu». Laikraksts «Taisnība» atgādināja: «Ka Brehmane-Štengele reiz atbrauca no Krievijas plika aplaupīta, ka kādu citu reizi tai Krievijā tika piedāvāts spīdošs angažments, no kura dziedātāja atteicās [..], jo uz Brehmanes-Štengeles pleciem balstījās viss repertuārs no pat dibināšanas dienas, to karstgalvji ir aizmirsuši».

«Pēdējā brīdī» un «Aizkulises» savukārt nenostājās kāda pusē, bet izmantoja gadījumu — sīki aprakstīja sensāciju, publicējot dažādu personu izteikumus, baumas un vēstuļu fragmentus, kas bija vērsti gan «par», gan «pret» dziedātāju. Rezultātā lietas būtības vētīšana kļuva sekundāra, avīzes katras tiražētajās atšķirīgajās notikuma atstāsta interpretācijās saskatīja vēlmi diskreditēt otru avīzi. Rezultātā skandāls ap Lielo Mildu izvērtās preses izdevumu savstarpējā cīniņā.

Izmeklēšana Saeimā

Ar to jezga nebūt nebija izsmelta. Pirmkārt, lielākie šīs akcijas organizētāji un aktīvisti bijuši «urrāpatrioti korporeļi», un tāds studentu pieplūdums kādā operas izrādē līdz tam nebijis novērots. Uz 1. maija «Taisas» izrādi pārdotas 820 studentu biļetes. Studentu padomes priekšsēdētājs gan to skaidroja ar studentu vēlmi redzēt ievērojamo dziedātāju Ādolfu Kaktiņu. Nestāstot, kādēļ šāda pēkšņa interese un kāda bija «Kaktiņa cienītāju» loma skandālā. Turpmāk laikraksti publicēja ziņas, ka studentu konkordijas norobežojas no šā ekscesa un ka tikai dzirdējušas par korporāciju gatavošanos kaut kādām akcijām. Korporācijas savukārt apvainoja konkordijas nepatiesu ziņu izplatīšanā un arī sāka noliegt dalību akcijā. Tajā pašā laikā dažādos studentu pasākumos un krogos esot redzēts ne mazums korporeļu, kuri visiem klausīties gribētājiem lielījušies ar saviem «varoņdarbiem» operā. Oficiāli, protams, neviens neko nezināja. «Protesta akcija» ātri pārvērtās studentu korporāciju un konkordiju savstarpējos ķīviņos.

Otrkārt, paklīda dažādas baumas. Presē parādījās ziņas, ka Brehmane-Štengele intervijā nemaz tik pozitīvi par Padomju Krieviju nav izteikusies, — «Jaunākās ziņas» visu tā «sapiparojušas», ka dziedātāja, pašai to negribot, pataisīta par komunistu aģenti. «Segodņa» zināja stāstīt, ka privātās sarunās dziedātāja par Krieviju izsakoties pavisam citādi — kritiskāk, bet publiski stāsta ko citu tādēļ, lai nodrošinātu sev labu algu nākamajām viesizrādēm Padomju Savienībā. Kāds pat apgalvoja, ka tādējādi dziedātāja vienkārši taisa sev reklāmu. Brehmanei-Štengelei dažas dienas vēlāk it kā bija jāpiedalās Džuzepes Verdi operas «Aīda» iestudējumā. Publika gatavojās skandāla turpinājumam, taču tajā galveno lomu izpildīja cita dziedātāja. Vieni uzskatīja, ka Lielā Milda nobijusies, bet Operas vadība skaidroja, ka Brehmane-Štengele jau uzstājusies sezonas līgumā paredzēto izrāžu skaitu. Neatkarīgi no šo apgalvojumu patiesuma ir skaidrs, ka tie tikai uzkurināja skandālu.

To apsprieda pat Saeimas Izglītības komisijas sēdē, kurā paskaidrojumus sniegt uzaicināja Universitātes rektoru Augustu Tenteli un Operas direktora pienākumu izpildītāju Albertu Prandi. Tiesa, skaidrību viņi neieviesa — studentu skaitu 1. maija izrādē nevarēja noteikt, jo lētās biļetes pārdod arī skolēniem, turklāt studentu korporāciju cepures pūlī maz esot manītas. Vārdu sakot, izmeklēšana beidzās ar neko.

1930. gada septembrī pretēji baumām, ka līgumu ar dziedātāju slēgšot tikai pēc pirmās izrādes, lai redzētu publikas reakciju, operas vadība noslēdza līgumu ar Brehmani-Štengeli uz visu nākamo sezonu. 7. septembra vakarā «Pīķa Dāmas» izrāde ar Lielo Mildu Lizas lomā noritēja bez starpgadījumiem. «Sensāciju un skandālu kārotāji svētdienas vakarā, jādomā, bija pagalam neapmierināti: M. Brehmane-Štengele dziedāja, un viņu saņēma, un pavadīja vienīgi aplausi». Pat kaujinieciski noskaņotais «Latvis» sniedza atzinīgu recenziju par izrādi. Viens no lielākajiem skandāliem Latvijas operas vēsturē bija beidzies. Šodien jāatzīst — tas nebija nekas vairāk kā no mušas uzpūsts zilonis.

Komentāri (1)CopyTelegram Draugiem X Whatsapp