Saule kā aksioma

Vecumvecos laikos mīļā Saulīte apņēmusi spo­žo Mēnesi. Ilgi sadzīvojuši laimīgi un nešķirami: reizē gājuši gulēt, reizē cēlušies, piedzīvo­juši makten daudz bērnu: zvaigznes pie debesīm. Kā bijis, kā ne, vienu jauku rītu Saulīte pamodu­sies, un redz: vīra nav! Mēness kļuvis neuzticams, un ieskatījies Saules meitā. Ausekļa saderinātajā līgavā. Sirds Saulītei iedegusies, kampusi sidraba pātagu un sakapājusi neuzticamo vīru lēveru lē­veros. Tāpēc Mēness vēl tagad bieži vien parādās nevis vesels, bet it kā pārcirsts. Tomēr, neraugoties uz to, no tā laika Mēness ir un paliek nebēdnis: ik vakaru, tikko sieva apgūlusies, šis klusiņām ceļas augšā, lai ietu mīļāko apraudzīt…

Koris Kamēr... sagatavojis savu, poētisko interpretāciju Vairas Vīķes-Freibergas zinātnieces veikumam. Iestudējuma Latvija — Saules zeme režija nodota Māras Ķimeles pārziņā. Viņa ir režisore, kas visiem saviem skatuves darbiem piešķir liriskāku vai dramatizētāku sievišķību, jo viņa taču ir sievie­te. Arī jautājumā par Sauli.

Ieviņa Liepiņa: — Vai Mārai Ķimelei Saule ir sieviete vai vīrietis?

Māra Ķimele: — Arī man. tāpat kā visiem lat­viešiem — saulīt' mīļa māmuliņa. Sieviete. Dzem­dinātaja. Šis aspekts pilnībā saskan ar ziemeļzemju mitolo­ģiju, kur uguns un ūdens sasa­lusi, nekustīgā forma — ledus — apvienojumā rada dzīvību. Arī rūnās ledus attēlots kā kociņš — vīrišķais atribūts, kamēr Sa­ule ir aplītis, un tieši viņa ir tā, kas to ledu atkausē.

Manup­rāt, latviešiem tas ir īpaši sa­protami: dzīvojot vēsajā zemē, saulīte mūs sasilda, paglābj, jo tā taču ir laime, kad pēc ziemas viss uz­plaukst un atdzīvojas, turklāt tikai no saules rodas līdzsvars un auglība: viss, kas cilvēkam nepiecie­šams.

Saule kā aksioma. Turpretim tuksnesī saule ir nežēlīgais, vīrišķais spēks, kas iznicina, tālab ar to jāsadzīvo un jāpielabinās: ēģiptiešiem taču ari ir Saules dievs Ra.

— Vaira Vīķe-Freiberga klasificē trīs gal­venās saules: Meteoroloģisko, Hronoloģisko, Kosmoloģisko.  Kuru no tām jūs piemērojat savai mentalitātei?

— Sauli kā Visuma sastāvdaļu, bet neizslēdzot arī visu pārējo: tādā nozīmē, ka tieši Saule ir tā, kas rada visu, visu. Tās ir manas asociācijas ar mīlestī­bas pulsu un siltumu, turklāt siltumu nejau tikai funkcionālā, fiziskā nozīmē, bet daudz plašākā izpratnē.

Tomēr nedomāju, ka latviešiem šie jēdzie­ni jebkad bijuši šķirti, tur vienmēr bijusi kāda vie­notība, caur kuru mēs apzināmies gan savu. gan dzīvībai dāvāto laiku kopumā, saiti ar kosmosu, jo cilvēki aiziet aiz-saulē. Saule rada aizejošā laika sajūtu: ne jau tikai gadalaiku maiņu.

— Vai arī uzvedums Latvija - Saules zeme uzsvērs šādas koncepcijas vienotību?

— Noteikti, jo arī mūzikā Saule izpaužas kā dzīvību dodoša, sildoša. Turklāt Saule no gaismas nav šķirama ari garīgajā kategorijā: tā ir garīga spēka lieciniece.

— Vai attieksme pret kori jums abiem ar Ilmāru Blumbergu ir vienāda?

— Jā gan. Kamēr… ir kas īpašs, un Ilmārs Blumbergs radījis brīnišķīgu vizuālo noformēju­mu. Māra Sirmā ideja — astoņiem autoriem pasū­tīt darbu par vienu un to pašu tēmu — rezultējusies spēcīgā, drošā un stiprā projektā.

Manuprāt, esam diezgan inerti, lai radītu tādu — nekomerciālu un neideoloģisku muziķu, un tieši šāda veida pa­sūtījums — nekomerciāls un neideoloģisks — šoreiz kalpojis kā labs stimuls radīt ko būtisku. Māksli­nieks var peldēt savā kosmosā bezgalīgi, bet šāds impulss ir iespēja saslēgties, mobilizēties. Dzimuši ļoti skaisti darbi.

— Vai visas astoņas kompozīcijas ir tema­tiski saistītas?

— Konkrēta sižeta te nav, dramaturģiju vei­do skaņu enerģētika, un kompozīcijas saliku tā, kā man intuitīvi šķita vispareizāk. Klausītājiem nebūs brīv' pa vidu tam aplaudēt, jo viss audums apzinā­ti veidots viendabīgs, lai nerodas autoru sacensības sajūta. Laiks rādīs, kas no tā visa paliks aktīvajā repertuārā, kas aizies tautā, kas paliks dziedams tikai profesionālajiem koriem, jo skaņdarbiem ir atšķirīgas grūtības pakāpes.

— Zinot jūsu izrādes un prasmi stradāt ar profesionāliem aktieriem, kā atšķiras darbs ar dziedošajiem jauniešiem?

— Pēc katras kompozīcijas noklausīšanas pa­udu savas izjūtas: gauži emocionāli, neslēpjot sa­vas subjektīvās domas, kādas rodas cilvēkam, kas klausās mūzikas skaņas, ieklausoties arī tekstos, kas tautasdziesmas ir dziļumdziļi.

Mūsu četrrin­dēs ir tik fantastiskas — kā haikas. Žēl, ka pasaulei tās liegtas. Tās nodotas mantojumā tikai miljonam latviešu, bet… mēs paši tās nelietojam. Bet katrs pieskāriens šīm grimušajām pilīm liek pacelties un atvērties aizslēgtajai lādītei, jo informācija par pa­saules pamatlikumiem vajadzīga vienmēr: tie ne­mainās un nekad nemainīsies.

Tomēr piederu režisoriem, kas uzskata, ka mū­zikai šādā uzvedumā jābūt primārai, un pārējam ir tikai sakārtojoša, palīdzoša funkcija. Manuprāt, būtu nepareizi novērst uzmanību no tik kvalitatīva kora, kāds ir Kamēr….

 Universitātes auls gan nav pārāk pateicīgs scēniskiem mērķiem, tāpēc arī de­korāciju nebūs: galveno iespaidu radīs gaismas un kāda pavisam neuzkrītoša kustība.