Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/12/8746707t1h336d.jpg)
Melns zārks, uz kura vēl redzams puķu pušķīša nospiedums, vilina pieiet tuvāk. Tā sevi Lielajos kapos vēlējis iemūžināt kāds nelaimīgs mīlētājs, kuram iecerētās vecāki nedevuši meitu. Puisis licis sevi apbērēt līdzās mīļotās ģimenes kapiem, uz kapa uzlikt melnu zārku, un tad nomiris.
«Uz šā zārka puķītes ir vienmēr,» noteic Rīgas pieminekļu aģentūras vadītājs Eižens Upmanis. Viņš Mencendorfa namā sarīkojis izstādi par Rīgas Lielajiem kapiem «Tauriņa spārna pieskāriens».
Līdz maija beigām varat pagūt to apskatīt. Ja paši vēlaties teju vai pilsētas centrā aplūkot šo īpatno nekropoli, kurā atdusoties arī cara Aleksandra II mīļākā, aujiet kājas un — aidā — ceļā!
Lielos kapus izveidoja 1773. gadā pēc Krievijas carienes Katrīnas II rīkojuma, lai izbeigtu mēra izplatību. Proti, mirušos aizliedza apglabāt baznīcās un to tuvumā, toties kapsētām vajadzēja atrasties ārpus pilsētas — vismaz 300 asu attālumā. Smilšu kalnos aiz Rīgas tika ierādīta teritorija Pilsētas kapiem, kuros bija nodalījumi visām Rīgas luterāņu draudzēm: Pētera, Doma, Jāņa, Reformātu, Ģertrūdes un Jēzus.
Līdz ar Katrīnas II rīkojumu mainījās pilsētnieku priekšstati par apbedīšanu. Kaut arī sākotnēji viņi uz kapiem pārcēla baznīcas tradīcijas, piemēram, rindu kapličas un uz zemes novietotas kapa plāksnes, laika gaitā Rīgas Lielajos kapos tika ierakstīta visa tā laika mode mākslā un arhitektūrā: gan metāla sētiņas un baldahīni, gan krāšņi rotāti obeliski un kolonnas no mīkstā smilšakmens un kaļķakmens, gan aukstais un askētiskais granīts.
Starp citu, ja ir pacietība, izlasīsiet, ka kapa plāksnēs iekalta visa biogrāfija — kad cilvēks dzimis, kad miris, cik laulību bijis, cik bērnu un mazbērnu piedzīvojis.
Lielie kapi iekļauti Latvijas 100 apdraudētāko kultūras pieminekļu sarakstā un jauniem apbedījumiem ir slēgti jau vairāk nekā 40 gadu.
Tur apglabāti ievērojami sabiedriskie un kultūras darbinieki, arī latvju eposa «Lāčplēsis» tēvs Andrejs Pumpurs, jūrniecības pamatlicējs Krišjānis Valdemārs, dainu tēvs Krišjānis Barons, pilsētas arhitekti Kristofs Hāberlands un Johans Daniels Felsko, novadpētnieks Johans Kristofs Broce, Rīgas Politehniskā institūta direktori un profesori, piemēram, profesors Henrijs Besārs, kurš Rīgas–Bolderājas līnijā pārbaudījis tiltu un, glābjot divus studentus, no tilta nokritis pats un gājis bojā.
Te atradīsiet Lāčplēša ordeņa kavalieres Elzas Žiglēvicas kapu, inženiera izgudrotāja, viena no raķešu būves un astronautikas celmlaužiem pasaulē Frīdriha Candera dzimtas atdusas vietu. Arī viņam pašam Lielajos kapos tiks uzlikta piemiņas zīme, sola E. Upmanis.
Lielajiem kapiem nevar izskriet cauri vienā elpas vilcienā, ja ir vēlme apzināt visus Latvijas un Rīgas ievērojamākos ļaudis, kuri še raduši mūža mājas. Šobrīd izdevies saglabāt vai atjaunot tikai apmēram pusotra simta vēsturē nozīmīgu cilvēku apbedījuma vietas, piemēram, pirmajam latvietim — pasaules rekordistam smagatlētikā Jānim Krauzem, Rīgas pilsētas virsbirģermeistaram Aleksandram Gotšalkam fon Zengbušam, arhitektiem Kristapam Morbergam, Reinholdam Šmēlingam, gleznotājiem Jānim Rozem, Voldemāram Zeltiņam, Jāzepam Grosvaldam, arī Rīgas vēsturē strīdīgi vērtētā karavadoņa Barklaja de Tolli kapenes…
Viņu visu kapa vietas divdesmit gadu garumā palīdzējuši meklēt arī Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras fakultātes studenti E. Upmaņa vadībā. Viņš ir gatavs izstāstīt amizantus notikumus, kā slinkajiem studentiem veicies un kā viņi, pašiem negaidot, nopelnījuši labas atzīmes, jo… nejauši atklājuši ilgi meklētus apbedījumus.
Lielajos kapos vairs nav skaistās sfinksas, ko pirms dažiem gadiem nozaga un sagrieza krāsainā metāla tīkotāji. Tagad ir palicis tikai nostāsts, ka reiz te bija apmēram 300 kilogramu smags sfinksas piemineklis, ko uzlika rīdzinieka, slavenā afrikānista, Kairas muzeja dibinātāja un botāniķa Georga Augusta Šveinfurta vecāku un brāļa kapam.
G. A. Šveinfurts sarakstījis vairākus simtus zinātnisku publikāciju, un viņa savāktās kolekcijas glabājas daudzos pasaules muzejos. Slavenākā no kolekcijām atrodas Berlīnes botāniskajā muzejā un aizņem 102 skapjus.
Diemžēl slavenā rīdzinieka devums viņa dzimtajā pilsētā nav iemūžināts. Un nu nozagta un iznīcināta pat vienīgā liecība par šo dzimtu.