Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Sardīnija. Smalka. Ekskluzīva
Pirms došanās uz Sardīniju un kalkulējot aptuvenās un teorētiskās izmaksas, tiku biedēta ar stāstiem, ka šī sala, kā jau slavens Vidusjūras kūrorts, ir trakoti dārga vieta. Viesnīcas numurs maksā vairākus simtus eiro dienā, ēdienkartēs restorānā arī attiecīgi cipari. Kā jau tas lielākoties notiek, šiem stāstiem ir mītu un pasaku raksturs, lai gan sava daļa patiesības tajos, protams, ir.
Kosta Smeralda, kas ir Sardīnijas elegantākais un smalkākais kūrorts, tiešām ir dārga. Mēs neapmeklējam visas pilsētas šai piekrastē, bet Portočervo ir apskates vērta. Par iebraukšanu pilsētā liecina nevis mums ierastā baltā ceļazīme, bet gan akmens bluķis, kurā iegravēts «Porto Cervo». Tāds pat akmens pirms tam ziņo, ka esam Kosta Smeraldas teritorijā.
Portočervo, kas tulkojumā no itāļu valodas nozīmē «āžu osta», tik «nesmalka» ir tikai savā itāliskajā tulkojumā, latvieša ausij šis vārds gana labskanīgs un ekstravagants. Tā kā mēs uz Sardīniju esam atbraukuši laikā, kad tūrisma sezona beigusies, Portočervo mūs sagaida klusa un diezgan vientulīga, dzīvību spilgti oranžās pilsētas ielās nodrošina tikai dažas padzīvojušu pensionāru-ekskursantu grupiņas un pasaules rallija čempionāta posma organizatori, kas tobrīd beidz montēt starta estakādi, pār kuru vakarā brauks spožās un jaudīgās sporta automašīnas.
Tā arī nekļuva skaidrs, cik liela ir Portočervo pilsēta, jo mājas ir zemas — divi, trīs stāvi, turklāt tās slēpjas kalnu ielocēs un kuplos dārzos, kuros hibisku krūmi zied uz nebēdu. Nākas pastaigāties pa iepirkuma ieliņām un novērtēt pieczvaigžņu «Hotel Cervo», kas mirdz marmorā, spoguļos un zviļņos. «Vai kundze nebūtu ar mieru masāžu pieņemt nevis sešos, bet piecos?» portjē galanti jautā sirmai kundzei, kas uz ķeģīša atspiedusies atgriežas savā viesnīcas numurā pēc nelielas pastaigas pa pilsētu vai pēcpusdienas kafijas tases tuvējās kafejnīcas terasē. It kā jau pierasts, ka vairums ārzemju tūristu ir pensionāri, bet tomēr smeldz apziņa, ka lielais vairums Latvijas sirmo ļautiņu šajos smalkajos hoteļos nekad nebūs viesi…
Raimonds arī par Portočervo mums pastāsta daudz interesantu lietu — te vēl pagājušā gadsimta vidū bijis neievērojams zvejnieku ciemats, bet glaunais kūrorts izveidots apzināti, ar domu piesaistīt salai tūristu naudu. Kosta Smeralda ir villa Itālijas premjeram Silvio Berluskoni, te var atpūsties Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Jādomā, ka pasaulslavenā tenora Plasido Domingo villa atrodas tālāk, lai dziedoņa vokālā vingrināšanās netraucētu prominento kaimiņu atpūtai. Toties Domingo varbūt var sadziedāties ar Madonnu — arī viņai Sardīnijā ir sava villa.
No Portočevo smalkuma mēs nobaudām tik vien kā skaistos skatus un glāzi alus vietējā bārā par Ls 4. Pievienotā vērtība — brīnišķīgs skats uz zilu, saulē mirdzošu līci.
Sardīnija. Korķis
Kā jau raksta sākumā minēju, uz Sardīniju braucām ne tikai salu, bet ralliju skatīties. Lasītājiem, kas nezina — rallijs ir tāds autosporta veids, kas notiek pa ikdienas koplietošanas ceļiem, ko uz sacensību laiku slēdz, un rallija «teritorija» atrodas diezgan plašā reģionā un, lai tur nokļūtu, izdodas redzēt arī tādas vietas, ko tūristu ekskursiju maršrutos nemaz neiekļauj.
Mūsu gadījumā rallijs ir lieliska iespēja apskatīties ne tikai piejūras kūrortus un pilsētas, bet arī nokļūt vietās, kurās tūristi varbūt nemaz netraucē vietējo iedzīvotāju ikdienu. Braucam vairākus desmitus kilometru salas vidienē, cauri maziem ciematiem un lielākām pilsētām, skatāmies ne tikai elpu aizraujošas ainas, kā cauri miglas ezeram mostas kalni un ielejas, bet arī priecājamies par ideāli gludajiem asfaltētajiem ceļiem, kas šķiet uzlieti tikai vakar. Nu jā, viņiem jau nav pārkrautu baļķvedēju…
Meklējot īstās skatīšanās vietas, mums tomēr izdodas nomaldīties un mūsu VW Transporter buss, sekojot kādam tāpat nomaldījušamies Fiat, gāzelīgi līkumo pa traki izdangātu, šauru ceļu, kas, šķiet, teju, teju beigsies kādā aitu aplokā vai pamestas mājas pagalmā. Toties varam novērtēt Sardīnijas lielāko bagātību — korķa kokus. Raimonds stāsta, ka šī sala ir otra lielākā korķa eksportētāja pasaulē. Skatoties uz olīvkokiem līdzīgajiem kokiem ar nolobītiem stumbriem, par to šaubu nav — to audzes ir plašas. Korķa kokā vērtīgākais ir tā miza, ko noloba, un kokam nākamo gadu laikā ļauj «sadziedēt rētas», uzaudzējot jaunu korķa kārtu. Nekāda skāde kokam, protams, netiek nodarīta.
Sardīnija. Atvadas
Gandrīz nedēļu esam pavadījuši Sardīnijā, gozējoties saulē, dabūnot saskrāpētas kājas, ložņājot pa brikšņiem pie rallija trases un apskatot elpu aizraujoša skaistuma stalaktītu alas. Paliek daudz kā neredzēta — atlantu mājas (runā, ka Sardīnija esot mītiskās Atlantīdas sastāvdaļa), rozā smilšu pludmali un vēl daudz ko citu, par ko sastāstījuši salā iepriekš pabijušie paziņas un arī Raimonds. Bet to visu atliekam uz kādu «nākamo reizi», kas droši vien, ātrāk vai vēlāk, taču pienāks.
Golfo Aranči, no kurienes pametam salu un ar prāmi peldam atpakaļ uz Itāliju, redzu pirmo suvenīru veikalu. Vakars ir kluss un skaidrs, kā viss šis laiks Sardīnijā. Saule jau sen kā nogājusi, mūs apņem Vidusjūras nakts un ielas laternu mīkstā gaisma krastā, kas vijas pa kalnu nogāzēm kā sīkas krelles. Esam atvadījušies no Raimonda, sakot viņam «uz redzēšanos», jo viņš kopā ar Ticiānu solās atbraukt uz Latviju, tiklīdz būs iespēja.