Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/08/29/11322502t1h50ca.jpg)
/nginx/o/2018/07/12/8747826t1h5699.jpg)
15. maijs latviešu tautas vēsturē ir neviennozīmīgs datums. No vienas puses Kārļa Ulmaņa nākšana pie varas ir autoritāra režīma sākums un parlamentāras republikas beigas pirmskara Latvijā, no otras puses, šis datums ir nebijuša laika posma sākums tautas vēsturē, kuru vieni dievina un dēvē par latviešu ziedu laikiem, bet otri peļ un Ulmaņlaika politiku raksturo kā autoritāru, indivīda brīvību ierobežojošu un neatbilstošu latviešu tautas patiesam interesēm.
Tomēr neapšaubāms ir viens, Ulmaņlaiki līdz pat šīm brīdim ir viens no pretrunīgāk vērtētajiem Latvijas vēstures posmiem. No vienas puses tas ir viens no vismazāk pētītiem, bet no otras puses — laiks, par kuru liela daļa latviešu sabiedrības izsākas atzinīgi un uzskata par savdabīgu paraugu, nemitīgi salīdzinot ar mūsdienu Latviju.
Neapšaubāmi, ka par Kārļa Ulmaņa valdīšanas laiku mūsdienās cilvēku apziņā saglabājies daudz aizspriedumu un puspatiesības. Tas arī saprotams — lielāko daļu no atziņām par tā laika dzīvi mēs varam gūt no vecākās paaudzes, kas bieži to idealizē un lielākoties piemin ar lielu respektu, slavējot tā laikā politisku un saimniecisku dzīvi. Uzreiz atzīmēšu — tas, ka vecāka paaudze šo laiku bieži dēvē par vislabāko viņu mūža ir saprotams, katrs cilvēks savu jaunību atceras ar siltumu, vēl jo vairāk, ja pēc «saulainas» jaunības sekoja šausminoša okupācija, briesmīgais karš, deportācijas un padomju dzīves «reālijas».
Tomēr Ulmaņlaiki pelnījuši pastiprinātu interesi tieši raugoties no mūsdienu Latvijas politiskas situācijas skatpunkta.
Visbiežāk pieminētais arguments no Ulmaņa politikas pretinieku puses ir atziņa, ka Ulmanis nācis pie varas bruņota apvērsuma rezultātā, apturot Satversmes darbību un pārtraucot Saeimas darbību, koncentrējot visu politisku varu savās rokās. Tomēr nevar nepieminēt tā laika politisku situāciju valstī — sadrumstalota Saeima, ekonomiska krīze un nespēja sastādīt darbspējīgu valdību, kas realizētu ilglaicīgu latviešu tautas interesēm atbilstošu politiku.
Var rast vairākas līdzības tā laika sabiedrības noskaņā ar mūsdienas sabiedrisku domu, proti, liela daļa latviešu neredzēja reālu piepildījumu tiem ideāliem, kas tika izvirzīti dibinot 18. Novembra Latviju. Arī tagad bieži nākas dzirdēt, ka diemžēl tagadēja Latvijas valsts nav tā Latvija, kuru vairums latviešu iztēlojas Atmodas laikā. Nevar noliegt, ka Ulmaņa nākšana pie varas ir sākums posmam Latvijas valsts vēsturē, kuru var droši dēvēt par nacionālas, latviskas valsts periodu.
Neskatoties uz to, ka deklaratīvi gan divdesmitie gadi, gan mūsdienu Latvija tiek dēvēta par nacionālu valsti, tomēr diez vai kāds var apšaubīt, ka tieši Ulmaņa Latvija var kalpot par paraugu kā jāaizstāv latviešu tautas intereses. Doma, ka tas tika panākts ar represīvām metodēm ir nevietā, jo pat Ulmaņa politikas pretiniekiem nākas atzīt, ka Ulmaņa režīmu grūti salīdzināt ar jebkuru Eiropas valstu autoritāro vai totalitāro režīmu. Skatoties no mūsdienu politiskas situācijas skatupunkta, var izteikt tikai nožēlu, ka pie varas esošā politiskā elite nevar rast risinājumu daudzām aktuālām problēmām vai tas būtu pilsonības vai valodas jautājums, vai piemērām izglītības sistēmas reformēšana. Mūsdienu politiķi var daudz mācīties no Kārļa Ulmaņa un viņa līdzgaitnieku piekoptās politikas, kas bija neapšaubāmi nacionālistiska, latviešu tautas interesēm atbilstoša, bet tai paša laikā mazākumtautību pamattiesību respektējoša.
Grūti iedomāties, ka trīsdesmitajos gados pa Rīgas centru maršētu tūkstošiem Latvijai nelojālo indivīdu, kas izkliegtu pret latviešu tautu un Latvijas valsti vērstus saukļus, bet katru dienu preses kiosku plauktos atrastos vieta vairākām avīzēm, kuru žurnālisti pat neslēpj savu naidu pret Latviju! Arī valsts ekonomikā, trīsdesmitajos gados tika realizēta pārdomāta uz latviešu interesēm balstīta politika. Ja Ulmaņlaikos Latvija bija eksportētājvalsts, kuru uzņēmēji un zemnieki baudīja aizsardzību un rūpes no valsts puses, tad tagad mēs bieži redzam, kā neapdomāti rīkojas mūsu politiķi. Daudzi latviešu uzņēmēji saskārušies ar ierēdņu bezatbildību un valsts rīcību, kas ļauj iztirgot Latvijas zemi, rod pat izdevīgākus nosacījumus Latvijas tirgū ārzemju uzņēmumiem, nespēju aizsargāt vietējo tirgu. Diemžēl mūsdienās gan politiķiem, gan ierēdņiem ir vērojams valstiskas apziņas trūkums. Arī izglītības sistēma mūsdienu Latvijā ir bāls pirmskara Latvijas izglītības sistēmas atspulgs. Jebkurš vecākās paaudzēs cilvēks Jums pastāstīs kā tika audzināta latvju jaunatne Ulmaņlaikos. Viens no galvenajiem trīsdesmito gadu panākumiem bija patiesi patriotiskas, valstiskas izglītības sistēmas izveide. Arī šajā lauciņā mūsdienu valstsvīriem ir ko mācīties.
Man ir patiesa pārliecība, ka Kārļa Ulmaņa ideāli un mērķi ir realizējami mūsdienu Latvijā. Ulmaņa realizēta politika pierādīja, ka ir iespējams īstenot uz latviešu tautas interesēm balstītu valsts pārvaldi. Tāpat kā trīsdesmito gadu sākumā, arī tagad mūsu amatvīriem pietrūks valstiskas domāšanas, tāpat kā tai laikā, arī tagad latvieši grib būt patiesi saimnieki savā zemē. Man nav šaubu, ka arī šogad pie Kārļa Ulmaņa pieminekļa nāks tūkstošiem cilvēku, lai nolikt ziedus pateicībā cilvēkam, kas neskatoties uz cilvēcīgām kļūdām uzdrošinājies un pieradījis latviešiem, ka mēs varam būt saimnieki savā valstī. Par godu šim cilvēkam, 15. maija vakarā Apvienības «Visu Latvijai!» jaunieši aizdegs simtiem sveču pie Ulmaņa pieminekļa, pieminot redzamāko XX gs. valstsvīru, bet pats galvenais — viņa mērķus un ideālus.