Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Esmu smuka, normāla meitene, katrā tusiņā kāds zēns man prasa bučiņu, bet man ir kauns, jo man ir breketes. It kā vasarā tās noņemšot, pēc tam būs stīpiņa… Es nezinu, ko lai daru, jo katrā disenē vai kādā tusiņā smuki zēni prasa bučiņas, bet es tik nosarkstu un aizeju prom… Ko man darīt?
Lindux
Ja vien tusiņi nenotiek aklā tumsā, visi smukie zēni taču ir jau pamanījuši Tavas breketes — smejoties un runājot. Tik un tā Tu viņiem patīc. Runājot par bučām — ja Tu pati šaubies, vai vajag? Ja ar buču saprot brālīgu «čmok» uz vaiga, tad kādēļ gan ne? Ja Tu domā par skūpstiem, tas ir kas īpašs, Tu taču negribi ar visiem smukajiem zēniem katrā tusiņā skūpstīties! Ja kāds ļoti iepatiksies, tu, iespējams, tāpat nosarksi, bet skūpstu jautājumu atrisināsi bez POPCORN. Pašreiz Tev pieder mazliet varas par zēniem, kuri prasa bučiņas. Vai nav laba sajūta?
Dita Leinerte, Dobeles 1. vidusskolas psiholoģe