Ko tad ar viņu (vīrieti) mums īsti darīt — slavēt vai neslavēt? Turpinām diskusiju…
Psihologs Gatis Bušs stāsta, ka līdz šim bijis tā, ka vīrietim jau nekad neko nevajag. Viņš ir tāds kā koks klucis Konstantīns, kuram jau no bērnības ieaudzināts, ka big boys don't cry (no angļu valodas — lieli puikas neraud).
«Tomēr patiesībā tā ir mūsu kultūras liela nelaime, ka mums ir pierasts, ka vīriešiem jau neko nevajag, viņi tāpat ir nejūtīgi. Tāpēc, ja šodien vīrietis ir uzdrošinājies atzīt, ka viņam pietrūkst uzslavas — tas taču ir ļoti labi! Vienkārši apsveicami!»
Vai baidīties celt viņa pašapziņu?
Iedomāsimies: tev ir lielisks vīrietis. Tik burvīgs cilvēks, tikai līdz šim neviens viņam pašam to nav pateicis. Tāpēc arī pašapziņa ir mazliet zem normas līmeņa. Toties tu pati jūties tā, it kā sev būtu atklājusi veselu Ameriku.
Nākamā stadija — tavs vīrietis ir TIK jauks, ka tev rodas vēlēšanās šo atrasto pērli paturēt redzamu tikai sev vienai, noslēpt no citu sieviešu acīm.
Kā to vislabāk izdarīt? Protams, nevajag pašu vīrieti slavēt, ka viņš ir īsts atradums, zelta gabaliņš utt. Ja viņš šaubās par sevi, tad jāpatur viņš neziņā. Pretējā gadījumā augusī pašapziņa noved pie uzticības izplēnēšanas: «ja jau saki, ka esmu tik feins, tad jau varu dabūt Annu, Ivetu, Ingu un arī ar Katrīnu kaut ko sarunāt.»
Psihologs Gatis Bušs ir citās domās: «Patiesībā ir gluži otrādi: ja tu savu vīrieti neslavē, tad drīzāk tev ir pamats sākt baiļoties, ka vienu dienu viņš var aiziet pie citas, kura darīs to, ko tu nedarīji — nežēlos uzmanības un atzinības verbālu apliecinājumu. Tava vīrieša pašapziņu var celt arī cita sieviete. Un, iespējams, tad sāpēs vēl vairāk — kādu dienu ieraudzīt pašpārliecinātu vīrieti, kurš ir tavs bijušais, bet kuru tādu (labāku) padarījusi cita sieviete. Bet varēji taču arī tu.»