Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/12/8754695t1hbe47.jpg)
Stingrās rokas pieprasījumu šodien lielā mērā rada neprofesionāla un savtīga valsts pārvalde.
Ne viens vien pētījums un aptauja atklājusi sabiedrības vairākuma vēlmi sajust politikā stingro roku. Pēdējais tās pretendents Einars Repše ar aizsardzības ministra izpletni nav spējis noturēties pieklājīgos reitingu augstumos. Labs fons, lai atgrieztos Andris. Atgrieztos, lai atkal strādātu.
Kamēr par Andra Šķēles atgriešanos politikā, visticamāk uz 9. Saeimas vēlēšanām, un arī viņa nekur neizgaisušo ietekmi partijas un valsts vadības lietās runā vairs ne tikai kuluāros, Tautas partija (TP) publiski turpina stāstīt par Šķēli kā ierindas biedru, ar kuru paretam kāds aprunājas. Jaunā laika (JL) pabiedēšanai un Repšes apetītes uz veselības ministra krēslu nosišanai Šķēles vārds tika izmests Aigara Kalvīša valdības veidošanas laikā. Pat vēl nezinot par viņa gaidāmo mazuli, bija skaidrs, ka tas ir stratēģisks gājiens bez nopietniem nolūkiem. Ne jau tāpēc, ka Šķēle pirms divarpus gadiem, noliekot Saeimas deputāta mandātu, solīja «prātam aptveramā nākotnē» nekandidēt ne Saeimas, ne pašvaldību vēlēšanās, ne pretendēt uz ministru portfeļiem. Vienkārši nebija īstais laiks, jo šāda parādīšanās nedz vairotu TP mandātu skaitu Saeimā, nedz līdzētu ietekmes sviru palielināšanai valdībā. Savukārt TP pašvaldībās ieliktie pamati bija pietiekami stipri, lai komunālajās vēlēšanās tautpartijieši vēl iztiktu bez sava džokera. Vismaz oficiāli.
Tagad, kad inflācijas, dzīves dārdzības palielināšanās problēmas sākušas mocīt arī vidusslāni, kad pašmērķis — Eiropas Savienība — vairākumam nav konvertējies taustāmos labumos, kad birokrātijai tērētā nauda nenes atdevi katra ikdienas dzīvē, kad veselības aprūpē joprojām bardaks, kad likumi vairāk pilda pātagas, ne palīdzības funkciju, kad laika apstākļi joprojām nespēj izdabāt zemniekiem un Repše premjera amatā pieļāvis pārāk rupjas kļūdas un nodemonstrēja neizpratni par demokrātijas pamatiem, Šķēles atgriešanās būtu ērti pamatojama. Jo vairāk — ja TP un JL strīdi koalīcijā kļūs aizvien destruktīvāki.
Tas nekas, ka Šķēles savulaik sludinātā valsts glābšanas metode ar ciešāku jostas savilkšanu dažam aizžņaudza elpu, kamēr paša kontā ieripoja 29 miljoni dolāru un ne tikai. Lai kādos grēkos Šķēli vainoja, viņa personības spēks un TP komunikāciju mašinērija spēja noteiktā sabiedrības daļā radīt stingrā, bet taisnā nācijas glābēja tēlu. Un ir kam — pēc dažādiem pētījumiem, stingrās rokas piekritēju Latvijā esot vairāk nekā puse iedzīvotāju.
Var jau, ticot Junga kolektīvās zemapziņas teorijai, tam meklēt iemeslus gadsimtus ilgušajā latviešu pakļautībā svešām varām, Kārļa Ulmaņa autoritārismā, vai salīdzinoši nepakļāvīgāko kurzemnieku garu skaidrot ar vikingu gēniem. Pat ja tā, nez vai šīs fosilijas mūsu šodienas skatījumu par labu valsts pārvaldi (ko mums citastarp piesolījusi arī Saeimas jau ratificētā Eiropas Savienības konstitūcija) ietekmē vairāk nekā nebūšanas, ar kurām paši saskaramies ikdienā vai ik dienu klausāmies ziņās. Stingrās rokas pieprasījumu šodien lielā mērā rada neprofesionāla un savtīga valsts pārvalde. Būtisks tās indikators ir Satversmes tiesas (ST) spriedumi, kuros atzīta likumu vai varas uzspļaušana Satversmei nevis kā abstraktam dokumentam, bet kā ikviena pilsoņa pamattiesību garantam. Pietiek atgādināt kaut vai raksturojošākos ST spriedumus. Pensiju sistēma izbrāķēta reizes trīs — par prettiesiskiem atzīti pensijas saņemšanas ierobežojumi strādājošiem pensionāriem, pensiju pārrēķini tikai par darba stāžu, kas iegūts pēc 1991. gada, un pensiju daļas ieturēšana. Tā vietā, lai nokaunētos par antikonstitucionālu rīcību, premjers Kalvītis metas uzbrukumā un rosina liegt ST lemt par jautājumiem, kas skar budžetu. Šķiet, pat lieki pamatot šādas ierosmes absurdumu. ST nācās līdzēt arī sirmajiem profesoriem, kurus ar likumu no ilgos gados pelnītā statusa gribēja nomest viņu 65. dzimšanas dienā. Tautas kalpiem apkaunojošs bija ST spriedums par Saeimas prezidija patvaļīgi noteikto transporta un dzīvokļa īres kompensāciju (ne)kārtības pretrunu Satversmei. To, ka viens likums, viena taisnība visiem ir tikai iekalti vārdi valdības ēkā, nevis realitātē, vēlreiz apstiprināja ST atzinums par to, ka neslavas celšana amatpersonai nevar būt krimināli sodāma rīcība, kamēr citu kritizēšana — tikai administratīvi sodāma. Arī savulaik Valsts nekustamo īpašumu aģentūras nolikumu, kas bija pamats valsts dzīvokļu izdāļāšanai virknei ietekmīgu personu, ST atzina par pretlikumīgu. Nolikumu atcēla, dzīvokļi palika.
Uz šā fona par sīkām haltūrām jau var dēvēt likumdevēja prettiesisko vēlmi atņemt nepilsoņa statusu personām, kas saņēmušas pastāvīgās uzturēšanās atļaujas ārvalstīs vai beztermiņa dzīvesvietas pierakstu NVS valstīs, liegt policistiem veidot arodbiedrības vai elektroniskajiem medijiem vairāk par 25% raidījumu raidīt svešvalodās.
Tagad valdība, piededzinājusi putru ar Latvijas–Krievijas robežlīgumu, liek to izstrēbt ST, bet bijušā tieslietu ministra Aivara Aksenoka zvans Ventspils tiesas tiesnesim, Repšes mēģinājumi žurnālistiem pasūtīt tīkamos jautājumus, liegt uzņēmējiem piedalīties valsts pasūtījumos, ja tie nenometīs līgumos jau apstiprinātu cenu, Kalvīša centieni KNAB uzstutēt politisko uzraugu un ierobežot tiesiskuma izplatības lauku ir tikai dažas no stingrās rokas antikonstitucionālām izpausmēm likuma ietvaros.
Nāc vien, Andri — nekur tālāk mēs neesam tikuši! Varēsi atkal strādāt.