Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Ar 1774 balsīm aptaujas «100 Latvijas personības» sarakstā 110. ir mūziķis Leonīds Vīgners. Viens no galvenajiem virsdiriģentiem jau pirmajos Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos 1960. gadā, kad notika arī 13. Latviešu vispārējie dziesmu un deju svētki. Kā tikai viņš nav saukts — dusmu karalis ir liriskākais no apzīmējumiem. Šerps. Durstīgi asprātīgs. Sarkastiski bravūrīgs un izsmējīgs. Meistars, diriģents, maestro, šefs ar lielo burtu, unikāls un ģeniāls. Pat dziesmu svētku virsdiriģentu vidū Vīgners bija īpašs. Raugi, uzskatos diezgan konservatīvais diriģents neparko un nekad nepieļāvās uzšūt sev mākslinieka nodomātos kostīmus, piemēram, fraku ar asti. Tikai klasisku uzvalku! Viņam vienam — «mūsu pēckara simfoniskās mūzikas, operas mākslas, kora kultūras leģendārajam vadonim» (muzikologa Oļģerta Grāvīša interpretācijā) — šuva citādāku nekā citiem. Kā neērta skabarga, kam nekad nav trūcis pašapziņas, viņš bijis padomju varai.
Sulīgs savos izteicienos Leonīds Vīgners bijis jau jaunībā. Lūk, kā lasītāju ar Leonīdu Vīgneru un viņa draugu Konservatorijas klavieru klases docentu un šaržistu Valēriju Zostu iepazīstina Ilmārs Bastjānis-Krasts. «Agrās pēcpusdienās Zosts ar Vīgneru mēdza tikties Švarca kafejnīcā. [..] Vīgneram pagarie mati bieži nokrita pāri pierei, un viņš tos nepacietīgi slaucīja atpakaļ. Ģērbies viņš bija pietiekami solīdi, bet kaut kā arī nevīžīgi. Apkaklīte krokojās, kaklasaite noslīdējusi uz vienu vai otru pusi. Svārki bija vaļā, un krekls, pavilcies uz augšu, karājās pāri jostai. Zosts bija tiešs pretstats. Viņa cirtainie mati piegūlās galvai, cieši nosukāti, pie tumšā uzvalka nebija pielipusi ne pūciņa. Ievēroju viņa labi koptās rokas un nagus. Atšķīrās arī abu draugu runas veids. Zosts runāja mazliet aprautiem vārdiem un teikumiem, ar mazu rīkles «r» pieskaņu, precīzi izteikdams domu. Vīgnera valoda izklausījās, kā no laukiem nākusi, kaut kādā platā izskaņā, un viņš nevairījās no trekniem apzīmējumiem. Atceros, ka reiz, kad paapaļa apteksne mums uz galda bija nolikusi priekšā kafiju un gāja prom, Vīgners noskatījās uz viņu un skaļi sacīja: «Ak, kas par pakaļu!» Pēdējo vārdu viņš izrunāja kā izgaršodams, vismaz ar kādiem trim «k». Zosts pielēca kājās, gandrīz apgāzdams kafijas tasīti, un piesarcis bārās: «Leonīd, tu esi pilnīgi neciešams! Tā ir katastrofa, nē — vesela katastrofu virkne! Man kauns sēdēt kopā ar tevi! Es eju prom.» Bet projām viņš neaizgāja [..].»
Vismaz no 30. gadu sākuma Leonīds Vīgners Otto Švarca kafejnīcā dzīvoja pa dienu, vakarā — mazajā Vērmanītī. «Tā arī riņķojām. Mums bija sava cieša, draudzīga kompānija — komponists Volfgangs Dārziņš, pianists Valērijs Zosts un es — īsta dievozolu trijotne… [..] Mums nebija daudz naudas, bet to pašu mācējām labi nodzīvot. Un atradām laiku arī strādāt,» runā pats Vīgners. 30. gadu beigās, kad viņu iepazīst Bastjānis-Krasts, Leonīdam Vīgneram aiz muguras ir studijas Latvijas Valsts konservatorijā (orķestra diriģēšana, ērģeles, kompozīcija, sitamie instrumenti), darbs par mūzikas pedagogu E. Vīgnera Rīgas Fonoloģijas institūtā.
30. gados viņš daudz raksta — apmēram 80 solodziesmas, ap 330 kordziesmas, dažus instrumentāldarbus. «Dzejnieki dāvināja man savas dzejas grāmatas. Mājās pirms gulētiešanas ņēmu, šķīru lappuses, lasīju un turpat uz grāmatas malām atzīmēju: tas der, tas neder! Tūlīt man arī ieskanējās mūzika, un es turpat grāmatā rakstīju uzmetumus dziesmām. Ja lasīju kādu grāmatu, vienmēr dzirdēju to skaņās. Man tādu «piekomponētu» grāmatu ir vairāk nekā vajag! Un, kad man bija vajadzība pēc dziesmām, es šķiroju grāmatas un paņēmu no tām savus skicējumus. [..] Rakstīju no sirds, no auss. [..] Vasarā no vilciena līdz mājām gāju pa pļavu, pa mežu — visu laiku man ausīs skanēja dziesmas. Gāju un sevī dziedāju, tā arī nepierakstīju. Tāpat, ejot pa ielu, man ausīs skanēja simfonija, tūkstošiem skaņu, kuras pēc tam, bez šaubām, tā arī aizmirsu. Ja es būtu pierakstījis visu, ko dzirdēju, tad man būtu desmit reižu vairāk kompozīciju,» stāsta pats Leonīds Vīgners atmiņās, ko pierakstījusi muzikoloģe Rūta Paula un grāmatā «Maestro Leonīda Vīgnera stāsti un stāsti par Leonīdu Vīgneru» izdevusi izdevniecība «Pētergailis».
Leonīds iemēģina roku arī mūzikas kritiku rakstīšanā avīzē «Latvis», bet neveicas. «Uz pāris koncertiem biju angažējis Leonīdu Vīgneru, bet viņam pagalam neveicās ar rakstīšanu. Reiz, pārnācis no koncerta, viņš nosēdēja stundu, tālāk par virsrakstu neticis, un lūgtin lūdzās: «Raksti tu, es visu izstāstīšu, kas un kā tur bija.» Cits nekas neatlika kā ķerties pie spalvas ar viņa vārdu,» memuāros raksta mūzikas kritiķis Jānis Cīrulis.
1933. gadā notiek Vīgnera pirmais solodziesmu vakars. Leonīds ir pazīstams kordiriģents, taču viņu vilina operas simfoniskais orķestris. Lai sapni īstenotu, kopš 1936. gada Vīgners ir suflieris Nacionālajā operā, turklāt kāds! — suflē nevis vienkārši tekstu, bet iedzied frāzi jau vajadzīgajā skaņu augstumā, par ko dziedātāji ir sajūsmā. Viņš strādā bez maksas, tik ļoti grib būt operā. Vēlāk četrus gadus Vīgners strādā kā galvenā diriģenta Leo Bleha asistents.
«Es biju es»
Bet — ja par latviešu valodu ir runa — to 1906. gadā Maskavā dzimušais Leonīds sāka mācīties tikai četrpadsmit gadu vecumā. Viņa tēvs diriģents, pedagogs Vīgneru Ernests strādāja Maskavas Muzikāli pedagoģiskajā fonoloģijas institūtā un savus četrus bērnus — Leonīdam bija divas māsas un brālis — audzināja pa savam. «Viņš gribēja, lai mēs, bērni, daudz nemaisāmies pa kājām, un tamdēļ mūs nemācīja latviski, mēs nezinājām latviski, runājām tikai krieviski. Ja tēvam bija nesaskaņas ar mammu un viņi gribēja, lai mēs nesaprastu, tad savā starpā runāja latviski. Krievu valoda patiesībā ir mana pirmā, gandrīz vai dzimtā valoda… visu laiku krieviski, krieviski. Latviski mēs tikai dziedājām. Un, kad dziedājām «Manam pašam kumeļam«i…», tad smējāmies — vot, jocīga tā latviešu valoda!… Un tikai 1920. gadā, kad tēvs uzzināja par konservatorijas izveidošanu un mēs pārcēlāmies uz Latviju, zibens ātrumā latviešu valodu apguvām, pāris gadu laikā.»
Mūziķa daiļradē pirmajā vietā ir latvietība, bet raksturā — spilgti izteikta pašapziņa. «[..] sevi vērtējot, jāsaka: man bijis ļoti daudz pārdzīvojumu mana rakstura dēļ… Un laikmets bija briesmīgs. Bija viens posms, tad nāca pretējais, trešais, ceturtais… Un visu to laiku mūsu latviešu tautai bija jāizdzīvo. Daži — vājākie — pakļāvās. Iekļuva straumē un peldēja. Nāca pretējā vara — arī vajadzēja piemēroties: vai nu pazust, vai «pārkrāsoties». Tas nozīmē, ka vispār pozitīvais nemaz nevarēja būt. Kā jūra — visu laiku viļņo, viļņo, viļņo. Taču es biju nelokāms. Es — Leonīds Vīgners! Un neviens nevarēja mani izrīkot, izmantot manu garīgo būtību. Es biju es — visu laiku (izcēlumi oriģinālā — I. L.). Caur to nostiprināju savu raksturu, biju nelokāms, taisns. Nebiju naidīgs, tikai: paliku es pats, lai kāda arī bija situācija mūsu valstī,» stāsta Leonīds Vīgners.
«Pats virzīju savu likteni»
Jukās, ko atnes Otrais pasaules karš, Vīgners paliek Latvijā. Vācu okupācijas laikā viņš turpina strādāt Latvijas Nacionālajā operā kā diriģents. Vīgners paliek arī 1944. gadā, kad padomju karaspēks otrreiz okupē Latviju. «Tā kā neviena cita nebija, skaidrs, ka es kļuvu par galveno,» tik lakoniski situāciju raksturo operas galvenais diriģents no 1944. līdz 1949. gadam. Paralēli viņš strādā Latvijas Valsts konservatorijā un vada kori «Mūza».
Operas direktors grib, lai viņa kolektīvs 100% būtu komunistiskajā partijā. Bet Vīgners nestājas. Viņš aiziet. Kļūst par Radiokomitejas (vēlāk Radio un TV, arī Valsts, tagad Latvijas Nacionālo) simfoniskā orķestra galveno diriģentu līdz 1975. gadam (ar četru gadu pārtraukumu:1963.–1967.). Ik gadu orķestris sniedz ap 30 atklātu koncertu un apmēram tikpat pa radio. Viņš ir pirmais un ilgu laiku vienīgais diriģents, kurš iestudē lielos vokāli simfoniskos darbus (J. Haidna «Gadalaikus», G. F. Hendeļa «Mesijas», J. S. Baha «Mateja pasijas»). Viņa vadībā pirmoreiz izskan gandrīz visi nozīmīgākie latviešu komponistu tā laika jaundarbi. «Bet 1975. gada 22. janvārī toreizējais Televīzijas un radioraidījumu komitejas priekšsēdētāja vietnieks P. Jērāns izdeva pavēli ar gluži absurdu pamatojumu — atbrīvot L. Vīgneru «no ieņemamā amata saskaņā ar LPSR DLK 33. panta 2. punktu kā neatbilstošu ieņemam amatam sakarā ar nepietiekamu kvalifikāciju. Pamats: mūzikas speciālistu 1975. gada 21. janvāra slēdziens.» L. Vīgneram tas bija smags trieciens — māksliniekam atņēma to, kam viņš dzīvoja,» izsmeļošā pētījumā raksta muzikoloģe Vita Vēriņa. «Kāpēc? L. Vīgners, būdams tiešs un atklāts savos spriedumos un izteicienos, nereti iemantoja nelabvēļus patmīlīgu cilvēku vidū, kuru administrējošās aprindās bija ne mazums.»
Vīgners ar to nesamierinās. Piemēram, 75 gadu jubilejas koncertu 1981. gada 13. decembrī viņš pārtrauc, lai izraidītu no Universitātes aulas Radiokomitejas skaņu ieraksta darbiniekus, kuri bez viņa ziņas grib ierakstīt koncertu. Viņš atklāti protestē pret tajā pašā gadā jubilejas sakarā piešķirto LPSR AP goda rakstu par panākumiem pedagoģiskajā darbā. Atgādināsim — tas notiek padomju laikā!
Vīgners ir Dziesmu svētku virsdiriģents no 1948. gada līdz pat Dziesmu svētku simtgadei 1973. gadā. Viņš izmanto savu autoritāti, lai aizstāvētu latviešu klasiskās koradziesmas un tautasdziesmas lomu padomju svētku repertuārā. Tieši pēc viņa ierosinājuma Dziesmu svētku starplaikos vīru un sieviešu kori sāk organizēt salidojumus kā iespēju pievērsties no valdošās pārkrievošanas ideoloģijas brīvākam repertuāram. Ko tolaik domā Vīgners? Nojaust ļauj viens no koristu pastāstiem. Kādā Dziesmu svētku mēģinājumā Mežaparka Lielajā estrādē Vīgners ļoti daudz strādā ar dziesmu «Reiz cēlās strēlnieks sarkanais». Pēc mēģinājuma koristi viņam jautā: «Ko jūs tik daudz to dziesmu dresējat?» Uz ko Vīgners atsaka: «Bet varbūt mēs to dziedam pēdējo reizi.»
«1977. gada Dziesmu svētkos, turpinoties pret diriģentu vērstajai kampaņai, L. Vīgneram atņēma iespēju būt par svētku virsdiriģentu. Aicinājumu ierasties svētkos tikai kā goda virsdiriģentam mākslinieka lepnums neļāva pieņemt. Tikai pēc ilga laika, atmodas sākumposmā 1990. gadā, kopkoris atkal uzgavilēja savam Diriģentam,» raksta Vita Vēriņa.
«Ja mani izstūma ārā, es gāju citur, jo biju speciālists i radošajā, i izpildošajā virzienā: simfoniskajā mūzikā, komponēšanā, koros. Mani nevarēja iegrožot un piespiest, es jau priekšlaikus pārgāju no vienas vietas uz otru, jo man nevajadzēja cīnīties uz dzīvību vai nāvi par savu ieņemamo stāvokli, darīt nelietības. Es nemainīju nodarbošanās veidus, bet visu laiku mainīju situāciju un virzienu. Nekur nejaucos. Pats virzīju savu likteni un pareizi darīju. Tas stiprināja manu garīgo un miesīgo «es», spēcināja organismu,» atmiņās skaidro Vīgners.
Vīgnera sarunās par tālajām dienām ar diriģentu Didzi Kauliņu «allaž virmo omulība, asprātības, degsme un tēlainība, kas bagātīgi papildināta ar diemžēl pierakstīt neiespējamu sejas, acu, mutes un roku izteiksmīgo valodu. Īpaši, ja runa ir par kaut ko apsveicami labu. Gluži pretēji tiek nodēvēts kāds muzikāli neizdevies notikums: «Bleķis!» Tad Meistara seja savelkas daudzās, daudzās mazās krunciņās, un mute zīmē tādu glezniņu, it kā ēstu ko ļoti skābu,» atceras Didzis Kauliņš žurnālā «Mūzikas Saule».
«Slēpās ārkārtīgi trausls cilvēks»
«Es te cīnos viens pats kā Dons Kihots, un visapkārt ir tikai govis un vējdzirnavas,» — paraugs no Vīgnera pamācībām un aizrādījumiem koristiem. Viņa darba stilu laikabiedri saukuši visādi — par savdabīgi valdonīgu, par vīgneriski raupju, pat pašpuiciski rupju. Viņa izteicienus šajā sakarā kolēģi jau iegrāmatojuši, tie paliks vēsturē. Šķiet fakts, ka Vīgneram skarbo stiliņu piedevusi lielākā daļa viņa laikabiedru no kolēģu vidus, liecina — viņš tiešām piederējis no ikdienības mēroga atšķirīgām personībām. Tām, kurām piedod to, ko citiem — nemūžam.
«Toreiz ieguva komponisti, kuri prata ieklausīties Maestro savdabīgi valdonīgajā stilā un mēģinājumu laikā pa dienu radio orķestrī vai vakarā jauktā kora «Mūza» telpās Amatu ielā pacietīgi ļāva viņam «plosīties» ap jaunatnestajām partitūrām,» raksta muzikologs Oļģerts Grāvītis. «Šķiet, viņam pat patika, ja ap gaidāmā pirmatskaņojuma autoru pulcējās iespējami vairāk interesentu. Tad reizumis varēja «izvērsties». Kļūt ne tikai vēlīgs, bet sarkastiski bravūrs un izsmējīgs — sak, te nu visi ir galīgi muļķi. Vien es kaut ko zinu… Tomēr nekad nedrīkstēja par šo «lielību» apvainoties, jo Maestro radošais vēriens patiešām ir fenomenāls. Grāvīt, Grāvīt — ko tu tajā Dārziņa piemiņas poēmā tā vaidi? Ņemsim reprīzē šitās četras taktis nost. Un kāpēc tu angļu radziņu dublē ar flautu? Neder! Tas nav zīmīgi. Flautu nost! Kodā trombonu akordus nost! Nu, paskat, skan pavisam dārziņiski… Orķestranti klausās, smīkņā. Zālē sēdošie kolēģi arī. Nosarcis skrienu pie profesora. Skatos, cik nesaudzīgi viņš strīpo manus nošu rakstus. Klusēju. Varētu arī strīdēties, kaut saprotu, ka diriģenta milzīgā pieredze šoreiz pelna uzklausīšanu. Un pareizi daru. Mana diplomdarba pirmatskaņojumā «Poēma» (ar Ilgas Tiknuses bezteksta solo dziedājumu) skan labāk, nekā to varēju iedomāties. Atceros arī daudzus citus līdzīgus gadījumus, kad par dažādām partitūras nepilnībām publiski tika apsaukāts gan Artūrs Grīnups, Edmunds Goldšteins, gan Ģederts Ramans un vēl citi. Viņiem bija stipri nervi. Viņi izturēja. Un pirmatskaņojumā ieguva (bet pats Maestro vēl ilgi pēc tam staigāja pa dzīvi teikdams: «Nu, vai tu redzi, ko es no tevis iztaisīju…»). Žēl, ka Meistara kolosālo erudīciju laikabiedri ne vienmēr novērtēja pareizi. Biju klāt kādā mēģinājumā aulā Jāņa Ivanova autorkoncerta rītā. Vārds pa vārdam, un mūsu izcilā simfoniķa nervi neizturēja. Toreiz divi latvju dižgari uz vairākiem gadiem viens no otra pašķīrās…»
Diriģente Ausma Derkēvica Vīgneru raksturojusi kā duālu un neatšifrējamu personību un minētās īpašības kolēģī skaidrojusi šādi: «Prasīgs, durstīgi asprātīgs saskarsmē ar svešiem cilvēkiem un mēģinājumos, kuros dziedātāji viņu dievināja, viņš bija sirsnīgs un cilvēcīgs personīgajās attiecībās. Viņš vienmēr bija vienkāršs un demokrātisks un nekad, nekad kundzisks vai augstprātīgs. Viņš bija robusts attiecībās ar kolēģiem, orķestrantiem un dziedātājiem, taču aiz tā slēpās ārkārtīgi trausls un dvēselisks cilvēks ar smalkām izjūtām, kuras viņš dzīvē reti izrādīja, bet kuras parādījās viņa daiļradē — interpretācijās un kompozīcijās.»
Leonīds Vīgners mūžībā aizgāja 2001. gadā.