21. gadsimta slimība — darbaholisms

Darbaholisms, nenoliedzami, vispirms ir smaga sociālā problēma, tāpēc vismaz mūsu valstī izturēties pret to nosodoši būtu vairāk nekā nekorekti. Nestrādāsi — neēdīsi, teica jau mūsu senči. Kā novilkt robežu, aiz kuras sev un citiem jāpasaka: nē, vairāk darbu šobrīd uzņemties nevaru, — jautājām psiholoģei Andrai Plotniecei.

Dzīve kāršu namiņā

«Lai kādu problēmu risinātu, tā vispirms jāapzinās. It kā nekas jauns, taču attiecībā uz darbaholismu, manuprāt, par ļoti daudz ko liek aizdomāties kāds fakts: līdz šim nav dzirdēts, ka pie kāda Latvijas psihoterapeita būtu atnācis pacients, kurš sevi uzskatītu par nelabojamu darbaholiķi. Minētais apliecina, ka vairākums cilvēku šo savu problēmu neapzinās,» uzskata A. Plotniece. «Atkarīgais dzīvo savā iluzorā pasaulē, līdz tā kādā brīdī sabrūk kā kāršu namiņš un sākas traģēdija. Būtībā darbaholisms ir tāda pati atkarība kā alkoholisms, toksikomānija un narkomānija. Ja problēmu ilgstoši nerisina, cieš gan pacienta dzīves kvalitāte, gan veselība, gan viņa attiecības ar kolēģiem un tuviniekiem. Tiesa, ģimenes ārsts pacienta kartītē šādos gadījumos parasti ieraksta diagnozi: sirds un asinsvadu slimības, veģetatīvās nervu sistēmas traucējumi vai kuņģa čūla, nevis darbaholisms. Cilvēks iegādājas zāles, apārstē slimības sekas, bet problēmas būtība paliek.»

Nakts mammas un tēti

Mammas, kas lielāko daļu laika pavada darbā, labi zina, kādas ir viņu bērnu atzīmes, turklāt viņu atvasēm ir modernas drēbes un jaunāko modeļu mobilie telefoni. Taču sirds dziļumos šādi bērni jūtas nemīlēti un nesaprasti. Pirmo klašu skolēni, apzinoties, ka vecāku uzmanību var pievērst, vienīgi izdarot ko nelāgu, nereti kļūst par divnieku «karaļiem», katru dienu sāk nest mājās piezīmes. Izmantojot zināmas represijas (nedodot kabatas naudu, uzliekot «mājas arestu» utt.), vecāki uz pāris gadiem problēmu nosacīti atrisina. Bērni, kas vairāk par visu šajā pasaulē baidās pazaudēt to pašu esošo vecāku mīlestības daļiņu, ir ar mieru izdarīt visu iespējamo, lai tikai kaut uz brīdi justos mīlēti. Radi, draugi un skolotāji viņus vienmēr slavē un, šķiet, — ideālākas atvases nevar vēlēties. Līdz kādā dienā (visbiežāk tas notiek, sākoties tīņa vecumam) agrāk biklā Anniņa un paklausīgais Pēterītis, pateicībā par to, ka mamma vai tētis vispār ieradušies mājās, vairs nav ar mieru paciest nepelnītos, pret sevi vērstos dusmu izvirdumus, kas patiesībā radušies no pārpūles un stresa darbā. Vecāki pēkšņi uzzina, ka viņu bērns iekļuvis kādā sektā vai arī sācis aizrauties ar narkotikām. Tad nu reiz ir pienācis laiks, kad vajadzētu apsēsties un parunāties kā diviem pieaugušiem cilvēkiem, spriež vecāki. Taču bērns par savām jūtām vairs atklāti runāt nespēj, jo daudzus gadus viņš par tām bijis spiests klusēt vai arī uzticības personu jau atradis ārpus mājas. Lai kaut kas mainītos, šādos gadījumos nepieciešams ļoti pamatīgs darbs gan ar bērnu, gan ar viņa vecākiem.

Krīze laulības ostā

Darbaholiķim (-ei) parasti ilgi jādomā, lai atbildētu, kad viņš pēdējo reizi ir atklāti parunājies ar savu sievu (vai vīru), kādas problēmas un jautājumi viņam (-ai) šobrīd aktuāli. Visas pēdējā laika sarunas viņa (-as) ģimenē ir bijušas par to, cikos viņš (-a) ies uz darbu, kur ko un kad pirks, kurš aizvedīs bērnu uz skolu vai dārziņu utt. Skatoties ziņas, tiek plaši apspriestas politiskās aktualitātes, taču sarunām, kas prasa zināmu iedziļināšanos un novēršanos no robustām, diendienā ierastām darbībām, vienkārši neatliek laika. Un var jau arī saprast: ja cilvēks desmitos vai vienpadsmitos vakarā pārnāk no darba, viņam vienkārši vairs nav spēka iztirzāt jautājumus, kas prasa zināmu emocionālu piepūli un nereti izraisa nepatīkamas emocijas. Sieva, kurai ilgstoši pietrūcis kāda, ar ko var atklāti izrunāties, visticamāk, šādu cilvēku atradusi ārpus mājas (un līdz ar to viņa vairs neizjūt nepieciešamību par reiz apspriestām lietām runāties ar savu īgno un nogurušo vīru), bet darbaholiķi vīrieši vairumā gadījumu uzskata: neviens normāls vecis par savām problēmām nečīkst. Ja viss tā turpinās gadiem ilgi, nav brīnums, ka šie cilvēki viens otram kļuvuši par svešiniekiem. Un ar tādu taču neviens savas «sirdslietas» neapspriež.

Izvēles priekšā

Pašam nonākt līdz problēmas būtībai darbaholiķim ir grūti, jo visas viņa domas lielākoties nodarbina citi jautājumi: kāpēc mani neviens nesaprot un nenovērtē, kāpēc bērni mani neklausa un arī visi citi tuvākie cilvēki kļuvuši atturīgi un vēsi? Ir arī milzīga vilšanās, jo — es taču daru visu iespējamo, lai viņiem būtu labi, bet… Laikam jau daba vai Dievs cilvēku tomēr radījusi tādu, ka viņam nepietiek tikai ar to, ka ir paēdis un apģērbies. Nav iespējams visiem darbaholiķiem dot vienu recepti, kā atrisināt viņu samilzušās problēmas, taču varbūt noder visvienkāršākais ieteikums — kādā brīdī pavērot, kā savas dienas pavada tie cilvēki, kuri vairāk vai mazāk jūtas saskaņā ar sevi. Psihoterapeitu palīdzību nemeklē ģimenes, kur augstāk par visu tiek vērtētas uzticības pilnas savstarpējās attiecības, kur vienmēr tiek atrasts laiks atklātai sarunai. Jā, šie cilvēki nereti izstrīdas, taču viņi no savām problēmām un emocijām neslēpjas darbā. Darbs viņiem nav viss, starp daudzajiem pienākumiem viņi prot atrast laiku arī kopīgai atpūtai, savām interesēm un vaļaspriekiem. Viņi nesaka: precēsimies un radīsim bērnus (lasi — dzīvosim) tikai tad, kad nopirksim dzīvokli vai uzcelsim māju. Viņi to dara tad, kad liek sirds. Mēs vienmēr esam zināmas izvēles priekšā. Un laikam jau laimīgāki ir tie, kam strādājot izdodas sevi atrast, nevis pazaudēt.