Priekšstats par iniciāciju

Šis jautājums mani nodarbina ilgāku laiku. Proti, kas notiek ar zēniem vidēji 13 -19 gadu vecumā, periodā, kad tiek meklētas citas autoritātes, kad pusaudzim tēvs vairs nav tas labākais tēvs, un māte vairs nav tā labākā māte? Kad tie šķietami vairs nav tik stiprā Dieva aizsardzībā, bet, iestājoties pubertātei, ar tā paša Dieva ziņu nonāk it kā kritušā eņģeļa pārraudzībā bez kaut aptuvenām prognozēm, kā šis periods beigsies.

Kā zēni izies no šī sarežģītā perioda, kā viņi kļūs par jauniem vīriešiem? Trūkst atskaites punkta, par kādu kopš seniem laikiem sabiedrībā tika uzskatīta iniciācija.

Interesanti, ka šī vārda skaidrojuma nav nedz kopumā kvalitatīvajā 1969. gadā izdevniecībā Liesma izdotajā Svešvārdu vārdnīcā, nedz arī papildinātajā 1978. gadā izdevumā.

Es šeit pieskaros jēdziena šaurākai nozīmei, kas nozīmē pāreju pieaugušo kārtā. Taču tas, manuprāt, nav iespējams, neizmantojot plašāko, ritualizēto, ar kultu saistīto. I

niciācijai parasti ir trīs sastāvdaļas — vispirms indivīdu nošķir no viņam tik ierastās pasaules, tad ir pārejas periods, kurš var ilgt no vairākām dienām līdz vairākiem gadiem, un tad — atgriešanās jaunā statusā vai arī jau kā citas tās pašas sabiedrības apakšgrupas loceklim.

Es neatrodu savas dzīves laikā kaut ko tādu, kas līdzinātos pilnam iniciācijas ciklam. Par tādu varētu uzskatīt dienestu armijā, ja tā nebūtu bijusi svešas varas armija, tātad tas ir izkropļojums.

Es pieņemu, ka šādu ciklu var iziet neliela daļa jauniešu reliģiskajās apvienībās, tās ir kristības apzinātā vecumā vai iesvēte, šis notikums parasti ir strukturēts laikā, kurā indivīds gan pārdomā savu izvēli, turpinot atrasties ierastajā vidē, gan var būt šķirts no tās zināmu laiku, ceremonija var noslēgties ar ritualizētu pasākumu pat vairāku dienu garumā pie kādas upes vai ezera.

Mazāk vai vairāk atšķirīgs iniciācijas rituāls var notikt arī folkloras kopā. Pārējai sabiedrības daļai, kura ikdienā nepiekopj reliģiskus rituālus, ir atstāta izvēle pašai noteikt, kurš brīdis uzskatāms par atskaites punktu ieiešanai vīra kārtā.

Protams, kāds jauns statuss pēc atsevišķām norisēm parādās, taču piedalās tikai iniciācijas atsevišķas iezīmes. Šāda pseidoiniciācija var būt gan kaut kas simbolisks un radošs kā nevainības zaudēšana vai arī kas sekundārs, toties pārsteidzoši destruktīvs — pirmā cigarete, pirmā alus, vīna vai šņabja glāze.

Pirmajā gadījumā tas var būt bez lieciniekiem, ar mīlamu vai, kas bēdīgi, nemīlamu objektu, otrajā liecinieki ir skolas vai darba biedri vai ģimenes locekļi, kas tūlīt uz vietas komentē šo faktu.

Raksturīgākā ir frāze: «Tagad tu esi vīrs.» Cita iniciācijas šķautne parādās atšķirtībā no ģimenes, no ierastās vides. Tā var būt pārcelšanās uz lielpilsētu studiju nolūkā vai ceļojums.

Pirmajā gadījumā seko «fukšu balle» un augstāk minētās izdarības, students var arī ritualizēti pievienoties kādai korporācijai.

Savukārt, ceļojums ir romantisks pasākums, kurā bieži nākas sastapties ar dažādiem pārbaudījumiem. Ceļojumi var būt vairāki, taču viens, parasti pirmais, paliek atmiņā, un nebūt nav slikti, ja cilvēks pats tam piešķir lielu nozīmi savā dzīvē, pat ja viņš ir liels ceļotājs.

Iespējams, ka kaut kas nav noticis līdz galam, ceļotājs nav atradis sevi, ja viņam jādodas vairākos ceļojumos. Šeit ir liela iniciācijas arhetipiskā klātbūtne.

Iniciācija ir kā nomiršana un piedzimšana no jauna, kas saistīta ar to, ka indivīds zaudē savu veco, iepriekšējo stāvokli. Tāpat šeit piederas mitoloģiskā telpas interpretācija: iziešanas no noslēgtas teritorijas, ko ierobežo priekšstati par kopienas dzīvi, līdzinās nāvei.

Varoņteikās un burvju pasakās daļa no iniciācijas ir pārbaudījumi, kur varonis nonāk mirušo pasaulē, debesīs vai citā zemē, kuru pārvalda ļauni gari. Varonis var atrasties kāda briesmoņa vēderā, kur viņš saņem kādu labo garu palīdzību, viņš var nogalināt briesmoni, viņš var arī atnest savai tautai kādu universālu priekšmetu vai kādus citus labumus, var iegūt burvja spējas.

Arī varoņa dzimumgatavībai ir nozīme, reizēm tā var pieņemt incestuālu raksturu, kā rezultātā varonis uz laiku var tik izdzīts no kopienas kā Edips. Motīvus, kas saistīti ar iniciāciju, var atrast praktiski jebkurā sižetā, kas ietver varoņa veidošanos, tas ir, sākot no viņa dzimšanas un bērnības.

Iniciācija arī ietver esošās struktūras sašķobīšanu, dumpošanos vecajā kolektīvā un atgriešanos pie normālā stāvokļa rituāla beigās. Mirča Eliade uzskata, ka iniciācijā atpazīstam haosa rašanos un kosmiskās kārtības radīšanu no tā.

Var salīdzināt ar to, kā pusaudži demonstratīvi pārkāpj aizliegumus un normas. Iniciāciju ar mītiem saista tas, ka parasti varoņdarbu paveic jaunākais, jo tieši viņam ir jākļūst par vecāko, galveno, izraudzīto. Kas attiecas uz iniciācijas pirmo fāzi, indivīda izdalīšanu no kolektīva, tas ir praktiski jebkurā vēstījumā.

Ritualizētas iniciācijas trūkums sabiedrībā noved pie tā, ka sievietes reāli precas ar lieliem pusaudžiem.