Tēma «Čikāgas piecīšiem»

Īrijā jau nodibināta Latviešu biedrība un pirms pāris dienām redzēju sižetu par jaunizveidotās organizācijas pārstāves vizīti pie Latvijas integrācijas lietu ministra.

Īrijā (kas atšķirībā no Latvijas, kurai droši vien pie pašreizējās Eiropas Savienības kapacitātes būtu bijis ekonomiski izdevīgāk būvēt Austrumeiropas Savienību kopā ar deviņām citām valstīm, kuras arī pērn iestājās Eiropas Savienībā (ES), ar ES palīdzību vēl paspēja pārvarēt atpalicību un divdesmit gadu laikā kļuvusi par attīstītu valsti) ir jau līdz simt tūkstošiem viesstrādnieku no Latvijas. Kā tajā dziesmā: «..iesim, zēni, pasaulē, / kur mums labāk klājas.»

Dažāda ir attieksme pret došanos strādāt ārpus Latvijas, bet tie, kas to dara, vienkārši izdara kārtējo izvēli. Arī es varu padalīties pieredzē, jau agrāk to būtu darījis, bet, ja kāds to izdara talantīgāk, kā, piemēram, Laima Muktupāvela ar savu «Šampinjonu derību», es labprāt pastāvu pie ratiem.

Kad deviņdesmito gadu sākumā pie Bastejkalna satiku Rudīti Kalpiņu un Rihardu Berugu, Rudīte mani aicināja apsvērt iespēju braukt uz Norvēģiju mācīties norvēģu valodu — tad vēl Rīgā nebija izveidots Ziemeļvalstu informācijas birojs.

Tobrīd man likās, ka es varētu nomirt aiz skumjām tur, ziemeļzemē. Bet, sev par lieliem brīnumiem, 1997. gadā es devos tieši uz Norvēģiju strādāt fizisku darbu, lai varētu samaksāt iekrājušos parādu par dzīvokli, jo mans sabiedrībai nepieciešamais, pašam interesantais darbs Latvijā netika daudzmaz adekvāti apmaksāts.

Grupas «The Beatles» skaņdarbs «Strawberry Fields» un bērnībā redzētā čehu vai ungāru filma «Vecīši novāc apiņus» bija papildu knifi, lai es četrdesmit viena gada vecumā pārbaudītu, vai viegli būt jaunam.

Izrādījās, ka diezgan viegli, lai gan zemeņu lasīšana izrādījās pat ļoti grūts fizisks darbs. Biju viens no čaklākajiem. Sešos no rīta, bieži lietū vagas galā un… M-A-U-C! Līdz diviem, gandrīz bez čurāšanas, kārtīgas gonkas. Es tur biju pats vecākais. Pārējie bija vecumā no 20 līdz 30 gadiem. Tā kopā ar vjetnamiešiem strādājām.

Nelaimīgā kārtā sagadījās, ka zemeņu raža togad bija četras reizes mazāka nekā parasti un ar piecsimt latiem bija kauns braukt mājās, tāpēc pēc mēneša pārcēlos uz citu vietu pie citiem latviešiem un vēl divus mēnešus strādāju nelegāli augļu un ogu bāzē pie šķirošanas un transportēšanas.

Tad jau nebija kauns braukt mājās. Par darba devējiem abās vietās varu teikt tikai tos labākos vārdus. Bet ne visi norvēģu saimnieki ir tik labi. Kopumā norvēģi atšķirībā no zviedriem raksturā ir līdzīgi latviešiem, tikai nafta mūs šķir.

Pēc gada braucu otrreiz, atkal zemenēs, pie tā paša saimnieka. Tāpat kā pirmo reizi dzīvojām kempingā, kilometrus divdesmit no darba. Nekautrīgi izvēlējos dzīvot vienistabas mājiņā ar divām agrāk nepazīstamām deviņpadsmit un divdesmit deviņus gadus jaunām sievietēm — tik vien kā bijām braukuši no Latvijas vienā mašīnā.

Neatceros, ka būtu kādu no viņām mēneša laikā kaut reizi redzējis kailu, tā mēs tur sadzīvojām, kā brālis ar skaistām māsām, vēl šodien brīnos.

Par sievietēm, protams, jāpastāsta vairāk. Jaunākā ātri salauza potīti, bet vecākajai zemeņu lasīšana nevedās. Tad viņa izdomāja, ka tas viņai nav galvenais. Interesanti, ka, saņemot algu, viņa nopirka, piemēram, lelli par deviņdesmit latiem. Viņa visai iracionāli vadīja mašīnu, un es izdomāju ieganstu, lai uz Latviju nebrauktu viņas mašīnā, jo negribējās mirt.

Ar jaunāko, Mākslas akadēmijas studenti, ātri atradām kopīgu valodu, un vecākā bija par to greizsirdīga. Reiz, nakts tumsā miegā laižoties, bet vēl pārmijot kādu vārdu, viņa izmeta, ka mums gan esot labi, mums esot kopīgi pazīstami cilvēki, bet viņa nevienu nepazīstot.

Es piesardzīgi ieminējos: «Bet Kārli Sebri taču tu zini?». Uz ko viņa atcirta: «Nezinu es nekādu Sebri!» Tas bija kārtīgs zemeņu gads. Nopelnīju labi.

Gadu izlaižot, braucu trešoreiz zemenēs uz to pašu vietu, bet lai šī vieta paliek kā noslēpums. Dzīvojām šoreiz pie saimnieka mājās, saimniecības ēkā. Labi bija tas, ka varēja vēl kādus darbiņus piestrādāt, kas bija vieglāki nekā zemeņu lasīšana, kur tomēr visu laiku turējos pirmajā trijniekā.

Vēl pirms pirmās reizes Latvijā biju iemācījies, kā nepārpūlēt muguru. Šis paņēmiens ir ļoti vienkāršs — pareizajā brīdi izstaipīties kā kaķim.

Stāsts nebūs pilnīgs, ja nepateikšu, ka katru gadu spēlējām ar norvēģiem futbolu un mūsu komandas krāsaina bilde iekļuva visnotaļ solīda biezuma vietējā avīzē. Braucām arī ekskursijās uz fjordiem, kalniem un okeānu. Kopā ar piedzērušiem norvēģiem apmeklēju automašīnu tirgu Oslo pievārtē. Priecājos par unikālo Vigelanda skulptūru parku. Vairākkārt gāju skatīties Munka gleznas.

Par biedriem. Šņabi dzēra švaki, meitas nemīlēja, bet svētie nebija. Gadījās, ka veikalos apmainīja preču identifikācijas zīmes, tādējādi samaksājot par, piemēram, ādas jakām, trīsreiz mazāk. Apgādāja radus Latvijā ar visu transportēt iespējamo norvēģu ārā izmesto palietoto sadzīves tehniku. Ar laupīšanu uz ceļiem, kā dažas leišu grupiņas, nenodarbojās.

Es brīvo laiku pavadīju savā nodabā. Gala beigās tomēr nonācu pie secinājuma, ka esmu mācījies, lai maizi pelnītu ar galvu, nevis ar muskuļiem. Tad vairs nebraucu.