Nezināmais Niedra. Nemiernieks sava «līduma dūmos»

Ar 709 balsīm aptaujas «100 Latvijas personības» 221. vietā ierindojies izcilais rakstnieks, dzejnieks, mācītājs, publicists un politiķis ANDRIEVS NIEDRA. Gadiem ritot, politiskie pretinieki viņa vārdu locījuši bez žēlastības. Sava ceļa gājējs. Nomaldījies meteorīts, kuram mūsu valstī nebija vietas. Nodevējs, naudas viltotājs, skopulis, karjerists, dēkainis, avantūrists — arī šie apzīmējumi savulaik veltīti Andrievam Niedram.

Vēsturnieki joprojām diskutē par Andrieva Niedras politisko darbību un lomu Latvijas nākotnei izšķirošā 1919. gada politiskajās norisēs. Līdzās atšķirīgajiem viedokļiem par viņu kā politiķi retāk iedomājamies par to, kāds šis mūsu vēstures visu laiku slavenākais «tautas nodevējs», dziesminieks «no Dieva žēlastības», sludinātājs ar apbrīnojamām runas spējām, izcilais rakstnieks bija kā personība sadzīvē un ikdienā? Kā vīrs, tēvs, draugs…

Vientulība un trauslā pirmā mīla

Andrieva Niedras ceļš līdz slavas un arī vilšanās virsotnēm aizsākās dzimtas mājās Tirzas pagasta Dauškānos. Kā viņš vēlāk secinās: «No tēva esmu mantojis savu salauzto spēku, no mātes — nesalaužamo gribu.» Par to, kad Andrievs īsti nāca pasaulē, domas atšķiras — baznīcas grāmatās ierakstīts, ka viņš piedzimis 1871. gada 8. februārī (23. janvārī pēc vecā stila). Tomēr pats vienmēr svinēja savus šūpuļa svētkus 27. janvārī, uz ko esot it kā pastāvējusi viņa māte.

Andrievs aug bez rotaļbiedriem, viņa sarunu biedrs bērnībā aizvien ir paša atbalss Dauškānu Vilku mežā. Šeit vērojams sākums mazā brīnumbērna vientulības izjūtai, tieksmei norobežoties, kas vēlāk viņa ar spēcīgu un neatkarīgu intelektu apveltītajā personībā izpaudīsies arī kā tieksme garīgi dominēt. Tāpēc Andrievs nekad nebūs korporāciju biedrs (1890. gadā Tērbatas universitātē viņš it kā iestājies «Lettonijā», bet tā viņam nav bijusi pieņemama paša nabadzības, kā arī korporācijas vāciskās noslieces dēļ).

Visprecīzāk Andrievs raksturos sevi pats: «Izņemot manu mīlestību uz manu ģimeni un latvju tautas dvēseli, manī nav nekā īstāka un dziļāka par šo vientulības sajūtu, tā ir daļa no manis paša.» Andrievu mīlēs daudzi — viņa romantiskās aizraušanās aizsāksies jau 15 gadu vecumā Tirzas draudzes skolā, vēlāk gūstot atbalsi pirmajā dzejoļu krājumiņā «Pirmās ziedoņa vēsmas» (1885). (Par šo darbu saņemtais «honorārs» — 5 rubļi un vēl 25 rubļi kredītā — ir kapitāls, ar kuru viņš aiziet pasaulē. Vēlāk Andrievs teiks: «Dziesmas lidinājās pa gaisu kā taureņi»…). Tomēr gandrīz visi viņa piekritēji novērsīsies no viņa aizvainoti, vīlušies, sāpināti, pretmīlestības neatraduši. Sievietēm attiecības ar Niedru veidot nav viegli, jo viņš nav spējīgs mīlēt cilvēkus, bet tikai idejas un pārliecību. Skarbi skan viņa paša teiktais: «Nav neviena cilvēka pasaulē, kuru tā būtu mīlējis, ka vilcinātos viņu zaudēt savas idejas dēļ.«

Vēl studējot Rīgas pilsētas ģimnāzijā (1887–1890), dzīvojot pansijā pie skolasbiedra Fēliksa Spalviņa vecākiem, Andrievs gan iemīlas kādā jaunavā, kas viņa atmiņās palikusi kā «Gaujēniete». Šai sievietei «ar uzkrītoši bālo seju, melna matu vainaga ietvertu, kurā ziedēja vaigu rožainais sārtums un rožu sarkanās lūpas», Andrievs vēlāk veltīs dzejoli «Dažu skaistu ziedu» (meldiņš pēc vācu dziesmiņas «O, Silberbl¦ten»). Jaunekļa mīla pret skaisto un diloņslimo Magdu tomēr ir «trauslāka par trauslu» un — ko tur slēpt — arī vienpusēja. Andrievs uz viņu nevar atstāt nekādu iespaidu arī ar savu rakstniecību (šajā laikā viņš jau aktīvi sadarbojas ar «Baltijas Vēstnesi»), jo Magda nelasa latviski. Materiālo raižu mākts un vīlies «cietsirdīgajā un pret viņu mazvērīgajā» jaunavā, Andrievs pāriet no Rīgas pilsētas uz guberņas ģimnāziju. Magdu viņš nekad vairs nesatiks — jau pēc pusotra gada pašā jaunības plaukumā viņa būs aizgājusi aizsaulē.

Mīļojiet manas idejas, nevis mani pašu

Teoloģijas studiju laikā Tērbatas universitātē (nabadzības dēļ viņš studē ilgi, ar pārtraukumiem no 1890. līdz 1899. gadam) garīgu balstu Andrievs rod draugā Rūdolfā Blaumanī. Attiecības tomēr aptumšo dažādas mazāk vai vairāk pamatotas nesaprašanās. Tā — Andrievs bijis ļoti precīzs saimnieciskās lietās. Reiz viņš pat saskaitījis sviestmaizes, kuras apēdis, viesodamies pie Blaumaņa «Brakos». Izprazdams drauga grūtos saimnieciskos apstākļus, viņš nevarēja aiziet nesamaksājis… Andrievam draugā nepatīk arī kāda cita iezīme — Blaumanis satiekoties savus draugus skūpstījis, bet Niedra nav cietis šādas vīriešu maigošanās izpausmes. Viņš vēlas, lai arī viņa draugi «nemīļotu viņu kā cilvēku», bet gan viņa idejas, lai tieši kopējā pārliecība būtu tā, kas viņus vienotu. Nav brīnums, ka draugi, kuri uzupurējas Andrieva kā cilvēka labā (viņa sarakstē ar Blaumani nereti izskan lūgumi «Tu biji tik laipns, nosolījies man sūtīt 25 rubļus. Vai Tu nevarētu tā izdarīt oktobra pirmajā pusē?»), bieži ir aizvainoti par viņa attieksmi. Tā Andrievs iemanto egoista neslavu. Netrūkst pat cilvēku, kuri viņu uzskata par «niedru», kuru vējš loka šurpu turpu.

Andrievs dzīvo pārliecībā, ka viņam ir tiesības kritizēt, un līdzīgu attieksmi gaida arī no draugu puses. Viņa spēcīgais intelekts spēj dziļi analizēt norises, saskatot «lietu abas puses». 1895. gada «suņu dienās» rakstītā Niedras vēstule Blaumanim sākas ar šādu «izsmalcinātu» uzrunu: «Augsti cienījamais un cienītais nemirstības kandidāt un latvīteru rakstniek!» Tālāk Niedra pārmet draugam piesliešanos «Dienas Lapas» kompānijai: «Tavs apvārsnis vēl pārāk šaurs. Ka tu pieslējies «Dienas Lapas» partijai, tas pierāda tikai, cik maz tu vēl attīstīts.» Taisnības dēļ jāsaka, ka arī Andrievs pats, vēl mācīdamies Rīgas pilsētas ģimnāzijā (tajā viņš iestājas 1887. gadā nepilnu 16 gadu vecumā), kādu laiku cenšas savus stāstiņus sūtīt «Dienas Lapai», tomēr tās redaktors Bergmanis izrādās pārāk skops. Jaunajam avīžniecības censonim neatliek nekas cits kā meklēt citu iztikas avotu. Bernharda Dīriķa vadītais «Baltijas Vēstnesis» 1888. gadā par uzrakstītajām vairāk nekā 14 000 rindiņām Andrievam kopumā samaksā apmēram 300 rubļus. Lauku puisim beidzot ir iespēja ietērpties pilsētas drēbēs! Andrievs vēlāk atzīs — ja viņš būtu ģimnāzijas laikā palicis «zem «Dienas Lapas» iespaida», viņš droši vien dzīvē būtu aizgājis pa pilnīgi citu ceļu — studētu jurisprudenci, iestātos «Lettonijā», būtu sadraudzējies ar Raini un varbūt pat braucis kopā ar viņu uz Vologdu…

Kā rakstnieks liels, kā cilvēks mazs?

Laikā no 1901. līdz 1903. gadam Niedra kopā ar Blaumani vada «Pēterburgas Avīžu» literāro daļu (Andrievs publicē savu pamfletu «Morituri», kurā raksturo Baltijas muižniecību kā «nāvei nolemtu» sabiedrības kārtu). Šeit viņu draudzība cieš smagu pārbaudi, jo Blaumaņa ausīs nonāk baumas, ka Andrievs it kā gribot viņu «izēst» no vietas. Blaumanis pat raksta: «Kā rakstnieks Niedra ir liels, bet kā cilvēks mazs.» Viņa aizdomām tomēr nav pamata — Niedra vienkārši ir sapratis, ka ar A. Rāviņa vadītajām «Pēterburgas Avīzēm» iet uz galu, un no tām aiziet. Viņu draudzība turpinās vēstulēs līdz pat Blaumaņa īsā mūža galam 1908. gadā. Starp draugiem pastāvēja sena noruna, ka Andrievs būs klāt Rūdolfa bērēs. (Blaumanis kādā no saviem pārgalvīgākajiem dzejoļiem rakstīja: «Lai runā viens no maniem acuraugiem (tas zīmējās uz Niedru. — A. B.) / Lai melnais gailis dzied pie mana kapa»… ). Niedra tiešām «ar visu sirdi» būtu devies uzmest trīs saujas smilšu uz drauga kapa, tomēr tieši bēru dienā bija pasludināta viņa atvadīšanās no Matīšu draudzes (tajā viņš kalpoja par mācītāju pēc 1905. gada revolūcijas līdz 1908. gadam), lai vēlāk dotos uz Kalsnavu. Lai gan Andrievs draugam sniegtā «zvēresta laušanu» vēlāk centās attaisnot ar argumentu, ka «brīžos, kad jānostājas starp sirdi un pienākumu, allaž esmu izraudzījies pēdējo», īstenībā viņš vienmēr to smagi pārdzīvoja.

Vēl Andrievs Niedra ir garīgi tuvs ar dziļdomīgo Jāni Poruku. 1903. gadā, kad Niedra, jau izpircis žurnālu «Austrums», kopā ar ģimeni dzīvo savās Pelīšu mājās Cēsu tuvumā, Poruks no Lāču mājām mēdz viņu bieži apciemot. Andrievs labi saprotas ar Āronu Matīsu, ar dzejnieku Saulieti, kurš viņu pieminēja arī savos darbos, dēvējot par spēcīgāko mūsu klasiskās literatūras stūrakmeni. Niedras draugu pulkā ir arī grāmatnieks Jānis Misiņš, kura bibliotēka Krāču mājās (tās atradās četru verstu attālumā no Dauškāniem) jau bērnībā Tirzas draudzes skolas gados (1883) bija viņa garīgās izaugsmes avots («Pēc pagasta skolas beigšanas iebridu kā veprēns kartupeļos Krāces Misiņu Jāņa bibliotēkā.»)

Nevienu nevainoju pie sava likteņa

Daudz vairāk Andrievam aizvien bijis ienaidnieku — gan apzinātu, gan arī neapzinātu. 1926. gadā, aizbraukdams trimdā, viņš izteicās: «Nevienu atsevišķu cilvēku nevainoju pie sava likteņa. Mani vajā mana cīņa pret boļševismu.» Noraidot Niedras nacionālos centienus, dziļi patriotiskais dzejnieks un sabiedriskais darbinieks Kārlis Skalbe dēvēja viņu par mūsu tautas «atgrieztu riecienu». Pēc Jāņa Akurātera scenārija 1920. gadā izrādītajā filmā «Ziedu viesulī» Andrievs Niedra parādīts kā noziedznieks, kas ložņā pa tumšām ielām un alām, slēpdamies no dienasgaismas. Ar dižo dzejnieku Raini Niedra saticies tikai vienu reizi — lugas «Zeme» pirmizrādē 1901. gada rudenī. Niedra jau atradies garderobē, kad pie viņa piesteigusies Aspazija, lai viņu apsveiktu un pateiktos par izrādi. Aiz dzejnieces stāvējis Augusts Deglavs «kā pāžs, turēdams rokā viņas galošas», bet kādu soli tālāk — Rainis. Viņi neesot snieguši rokas sveicienam, bet pa gabalu viens otru vērojuši. Vēlāk savos kritiskajos darbos Niedra atsauksies par Raini kā par lielu dzejnieku, kurš savai tautai sniedzis tik daudz, ka nevienam vairs nav tiesību no viņa kaut ko prasīt.

Brīnums — sievietes mīlestība

1897. gada vasarā 26 gadu vecumā Andrieva dzīvē beidzot ienāk patiess brīnums — «cilvēks, kurš bija nesalīdzināmi vairāk spējīgs uzupurēties nekā es pats, kurš mani mīlēja, negaidīdams pretmīlestības un tomēr būdams gatavs savu mūžu manis dēļ iznīcināt». Andrievs pats atzīst: «Sievietes mīlestība nav nekad iespiedusies manas dzīves kodolā. Bet te bija kas cits. Te nebija smiekli, ne mīļi vārdi, te nebija rotaļa, te nebija aiziešana, te bija viena cilvēka pazušana, nogrimšana otrā». Niedra ir saticis savu mūža draudzeni Emīliju Kristīnu Bankovsku (27.01. 1872–1945). Kopā ar Emīliju viņi radīs kuplu bērnu saimi — meitu Annu (1899–1928) un četrus dēlus — Kārli (1898–1966), Andreju (1901–1987), Alni (1903–1945) un Andrievu (1905–1945). Andrievs jūtas garīgi atdzimis, jo «līdz ar (Emīliju) nāca miers, kāda nekad nebiju izjutis un brīnīšanās, ka tādas lietas var notikt un pasaulē ir tādi cilvēki». Mīlas reibonī rodas viens no brīnišķīgākajiem dzejoļiem latviešu literatūrā — «Brīnos es». Kad 1898. gadā Niedra sagaida pirmo mantinieku — dēliņu Kārli, viņš gavilē. 14. janvārī no Mētraines uz «Brakiem» ceļo vēstule, kurā Andrievs aicina Blaumani kļūt par dēla krusttēvu, pie viena piebilstot: «Visi vecpuiši, kas var precēties un to nedara, noziedzas paši pret sevi.«

Niedram piemīt arī kāds cits mazāk zināms talants, ko laikabiedri dēvēja par «burvja spējām saimnieciskās lietās», kas jo krāšņi izpaužas, Niedram sākot pildīt mācītāja pienākumus Kalsnavas un Vietalvas draudzēs (1908–1919). Kā savās atmiņās «Mans mācītājs Andrievs Niedra» vēlāk atcerējās Kalsnavas draudzes loceklis Jānis Paulsons: «Viņš atstāja aiz sevis nosusinātas, kultivētas pļavas, uzlabotus tīrumus. Agrāk necaurejamais Kalsnavas purvs, kur agrāk mitinājās tikai čūskas, bija nozudis. Tā vietā pletās plašs lauks, izdrenēts un izveidots par pirmās šķiras zemi, kas deva bagātas jo bagātas ražas.«

1905. gada «grēku» ēnā

Niedras dzīvi Kalsnavā tomēr nemitīgi aptumšo viņa 1905. gada «grēku»«garās ēnas» — dumpīgāk noskaņotās tautas daļas nepatiku viņš bija iemantojis ar savu vēršanos pret revolūciju. 1905. gadā Niedra bija atļāvies skarbi brīdināt: «Katram, kas stājas zem sarkanā karoga, jāzina, ka tas neapstāsies kūpošas muižas drupās …, bet ies tālāk — pāri tavai mājai, tavai zemei, tavai ģimenei, … pāri visai tavai dzīvei.«

Kā atceras Jānis Paulsons: «Kalsnavā viņš nevarēja ne pagrozīties, kad to uzņēma kritiski un sarunāja visādas aplamības.» Baumoja, ka viņš esot «neticīgs mācītājs», kurš mēdzot reizēm «aizmirsties» Lejaskroga dzirnavās pie kāršu partijas. Tāpat tā laika satīriskajā presē skaļi izskan kāds gadījums, kad Niedra diezgan īpatnējos apstākļos teicis runu kādās bērēs: «Kā cilvēks gan tu gudris tiec — tas Niedra dzied un sivēn' kliedz.» Kāršu spēlē Niedru nevarējis vinnēt neviens. Ļaunas mēles pat melsa, ka viņš reiz no kanceles esot saucis: «Pīķis trumpā!» Ar krogu gan viņš bijis lielā ienaidā, kādā no saviem sprediķiem to pat apzīmējot par «balto zārku», kurā ļaudis dzīvi lienot iekšā. Niedra iedibina kapu svētku svinēšanas tradīciju, kas Kalsnavas un Vietalvas draudzēs izvērsās par katras vasaras lielāko notikumu.

Mazāk zināms, ka 1917. gadā, sekojot savai idejai par iekšējo zemes kolonizāciju, kurai vajadzētu nodrošināt ar zemi bezzemniekus, Niedra nāk ar ierosmi dibināt muižu zemes iepirkšanas kooperatīvu «Mūsu zeme», lai gādātu zemi, darbu un pajumti Kurzemes bēgļiem. Kad fronte pievirzījās pie Daugavas, Niedra ierīkojis savā mācītāja mājā lazareti.

1919. gadā Niedra kopā ar ģimeni ir spiests pamest Kalsnavu, jo uzzina, ka lielinieki atrodas jau septiņus kilometrus attālajā Mārcienā. Sākas cits stāsts — Niedras «ērkšķainais ceļš» politikā, kas viņu novedīs konfliktā ar tautu un šīs zemes varenajiem un beigsies ar brīvības, bet vēlāk ar dzimtenes zaudēšanu.

Pēc izraidīšanas no Latvijas pēdējos septiņpadsmit mūža gadus Andrievs Niedra pavada trimdā Alštates draudzē Austrumprūsijā. 1930. gadā viņš atsakās no Latvijas pilsonības. 1942. gada pavasarī trimdinieks beidzot pošas atpakaļ uz dzimteni. A. Skrodelis savā tēlojumā «Andrievs Niedra manās atmiņās» atceras, ka 1942. gada augusta otrajā pusē ticies ar Niedru, kurš bija apmeties Rīgā, Duntes ielā pie sava dēla, fabrikas «Latvijas bērzs» direktora. Sarunā Niedra izteicis bažas, ka tikai «mūsu tautai nebūtu no jauna jācieš vācu īsredzības dēļ». Atceroties savu tiesāšanu, Niedra atzinis: «Ne zaimi un ne cietums bija lielākais sods, bet tas, ka man neļāva palikt, atgriezties, dzīvot, elpot un mirt manā dzimtenē.» 1942. gada 25. septembrī Andrievs Niedra pārceļas mūžības krastā. Viņa bēres Meža kapos notiek 1. oktobrī klusā, skumjā rudens dienā.

Latvijas valsts nekad nav atcēlusi viņam aizliegumu atgriezties dzimtenē. Andrieva Niedras traģisko nolemtību palikt laikabiedru vairākuma nesaprastam trimdā pirms 45 gadiem izdotajā monogrāfijā precīzi raksturojis Jānis Silabriedis: «Niedras nostāja politisko juku laikos nepielāgojās tautas toreizējam noskaņojumam. Vairojoties lieliniecisma rēgam, viņš bija gatavs sadarboties ar citkārtējo vēsturisko apspiedēju pēctečiem. Kā zemniecības pārstāvis, teologs un vecās līdumnieku cilts atvase Niedra jutās garīgi tuvāks Vakareiropas garīgajam virsslānim nekā krievu pilsētas proletārietim, kas izgāja sagraut visu pastāvošo kārtību. Viņam bija lemts visu mūžu kvēpēt sava «līduma» dūmos».»

Uz augšu