Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/12/8774030t1h42f2.jpg)
Arī šovasar, tāpat kā citus gadus, saulesbrilles neesmu uzlicis ne reizi, kaut gan — cik tad var tai patiesībai acīs skatīties? Augusta pirmajā sestdienā, vispirms apciemojis savu māti Lēdurgas kapos, devos uz savas vidusskolas astoņdesmit piecu gadu jubileju Limbažos.
Tā šoreiz sakrita ar pilsētas svētkiem, un visur kaut kas notika. Vecajā pilsētas laukumā bija deju kolektīva koncerts. Gadiem ejot, manās acīs šī laukumiņa proporcijas ir mainījušās, un dejotāju priekšnesums uzbūra gluži vai sirreālu šķautni, proti, likās, ka dejotāji pamatīgi lido pa gaisu, tā fantastiski.
Vēlāk kultūras namā vairāki simti cilvēki bezmaz kā karaokē dziedāja līdzi skolas korim arī padomju laika dziesmas, kuru teksts zem skolas bildēm bija redzams uz ekrāna. Par Ļeņinu, kurš «mūžam dzīvs», gan neviens līdzi nedziedāja, toties «Varen plaša mana zeme dzimtā» absolventu kopbalss rāva līdzi, ka vai nu.
No pārējiem vakara iespaidiem iekrita sirdī, ka skolotājas vairs nav tikai skolotājas, bet arī mazas meitenes un skaistas sievietes, kuras savā cienījamajā vecumā jūtas kā līdzīgas ar saviem skolēniem un otrādi, skolēni kā līdzīgi ar skolotājām.
Šoreiz pārsteidza paralēlklases audzinātāja ķīmijas skolotāja Aina Miķelsone, kura šaurākā lokā pastāstīja, ka sapnī aizmirsusi molekulas masas formulu, izbīlī pamodusies un sākusi kaut ko formulēt, bet tonakt nesekmīgi.
Es teicu, ka tas apstiprina viņas labo slavu republikas mērogā un ka viņa pat varētu tikt izraudzīta tam, lai sapnī caur viņu kā mēdiju cilvēce aizmirstu Mendeļejeva tabulu.
Bijām trīs zēni un desmit meitenes, un zēni dejoja tikai ar sava izlaiduma meitenēm. Pāris reizes ar katru, un pulkstenis jau divi naktī, un jāšķiras līdz nākamajai reizei pēc pieciem gadiem. Tie absolventi, kuri ir daudz vecāki par mums, šādus pasākumus apmeklē jo apņēmīgāk — vēl viena recepte, kā nodzīvot līdz simt gadiem.
Gan ar priekiem, gan ar bēdām šis mēnesis ir mētājies uz visām pusēm. Misters Izšķērdīgais, neko teikt. Viņš mūžībā aizsauca divas Karalienes, teātra un dzejas. Divas mazajai tautai.
Gribu pieminēt vēl kāda izcila cilvēka nāvi un dzīvi. Trīsdesmit sešus gadus veca rumāniete dievkalpojuma laikā ar trim naža dūrieniem nogalinājusi deviņdesmit gadus veco brāli Rožē, Tezē klostera dibinātāju, brīnišķīgu cilvēku, kura pūliņi garīgajā laukā tuvinājuši garā jaunus cilvēkus no visas pasaules vairāk nekā pusgadsimta garumā. Pēc Tezē pavadītās nedēļas 1995. gadā esmu lasījis un pārlasījis četras viņa grāmatas gan franču, gan itāļu valodā.
«Prāta vētra» Mežaparkā sapulcina četrdesmit tūkstošus klausītāju. Par «prātiniekiem» var teikt, ka tā ir dzīvespriecīga, atbruņojoša grupa. Jaunieši pārsvarā nav tik dzīvespriecīgi, viņi ir sasaistīti, tādēļ viņiem neiestājas «Prāta vētras» apnikums, bet, gluži otrādi, saglabājas deficīts.
Šķiet, trīs «lietas» jauniešiem «zāļu skapītī stāv» — internets, «Prāta vētra» un prezidente. Ovācijas, kad viņu parāda uz lielajiem ekrāniem tribīnēs futbola mača laikā, no pārpildīto kafejnīcu karsēju puses ir neviltotas.
Tagad ir laiks pārvērst virsrakstā minētos sugas vārdus par īpašvārdiem, pieminēt mecenātu Augustu Dombrovski. Uz pieminekļa parkā gadu skaitļi un viens vienīgs vārds «Ziemeļblāzma».
Un lielāks piemineklis — aizlaists parks un jau cerības uz donoriem zaudējusī (vai tiešām Rīgas Dome ļaus tai sabrukt?!) mirstoša, skaista ēka, saukta par kultūras pili, kurā Rīgas svētku ietvaros notika bērnības festivāls «Limonāde».
Pieaugušie jutās ļoti labi, bērni arī, gudrāki būdami, mīļā miera labad spēlējās līdzi un mēģināja iejusties savu vecāku bērnības laikā. Vakarā tālrādē redzēju šādu skatu: bērns skumīgi laiž ziepju burbuļus, māte sajūsmā. Man tur patiešām bija interesanti. Mājās braucot atcerējāmies, cik vārdus sākumskolā varējām izlasīt minūtē.
Tomēr augusts ir mīļš, lai gan tik retās un tādēļ tik traucējošās iesnas pēc četrām svētdienas peldēm jūrā un braukšanas caurvējā pārpildītā vilcienā beidzot ir klāt. Pirmdienas rītā septiņos radio diktors ziņo, ka Daugavpilī kokā iekritušais izpletņlēcējs pastāvīgi ir atbrīvojies no izpletņa (jādomā gan, vai tad nu vienmēr visur vazājies ar izpletni), bet pusastoņos viņš kļūdu ir izlabojis — patstāvīgi. «Neko sev» vārdu pārītis, arī es bieži pie tā paminstinos, katru reizi kā no jauna, ērts tas nav.
Atbrauc draugi no Viļņas, pasēžam kafejnīcā «Istaba», pirms tam pabūdami katalāņu dzejnieces Vinietas Panielas (Vinyet Panyella) autorvakarā uz «Noasa». Augusts bija mēnesis, kad bieži varēja ņemt līdzi fotoaparātu, bet nepaņēmu ne reizi.
Ceru, ka 1. septembrī pamodīšos laicīgi, lai redzētu mazos ķiparus vicojam uz skolu. Vēlāk ap pusdienas laiku ir vēl viens ievērības cienīgs skats.
Kafejnīcās vidusskolēni dzer alu, un garām nereti uz vai no pusdienas pārtraukuma iet viņu radi, visbiežāk mātes. Gaisā virmo daudznozīmīgi, saprotoši, bet priecīgi skati, kuri tulkojami apmēram tā: šodien jau var. Un skan mūzika.