Sēnes ēst ir labi un veselīgi!

Par sēnēm dzirdēti daudzi nostāsti, joprojām pastāv uzskats, ka sēnes ir smags ēdiens, tāpēc īpaši bieži baudāms nebūtu. Dietologi turpretim apgalvo, ka sēnes ir vērtīgs un veselīgs uzturprodukts. Ko mums darīt — sēņot vai nesēņot?

Sēnes ēst ir labi

Sēņu uzturvērtība ir neapšaubāmi res­pektējama, atzīst diētas ārste Lolita Neimane. Pēc speciālistu atzinuma, sēnes ir līdzvērtī­gas dārzeņiem — tas ir produkts ar mazu ka­loriju daudzumu, kas pārsvarā sastāv no ūdens un satur pavisam nedaudz tauku un ogļhidrātu. Vidēji 100 g svaigu sēņu satur 10–35 kcal, viens kilograms ap 200–500 kcal.

Sēnēs ir ļoti daudz olbaltumvielu (trife­lēs — 5,5 g, baravikās — 3,9 g, austersēnēs — 2,4 g). Tās satur arī minerālvielas (īpaši mi­nams kālijs un fosfors), vitamīnus un citas noderīgas vielas. Turklāt vairākus vitamī­nus, piemēram, B_v B₂, B₆, D un H, jūs citos pārtikas produktos atradīsiet pavisam maz vai neatradīsiet nemaz. Vienīgais mīnuss — sēnes satur arī hitīnu, kas apgrūtina to sagremošanu. Arī sēņu olbaltumvielas un lielais šķiedrvielu daudzums organismam nav tik viegli pārstrādājami. Tāpēc sēņu ēdienus, īpaši, ja tie ir trekni pagatavoti, iesaka ēst die­nas pirmajā pusē un aicina būt piesardzī­giem cilvēkiem ar gremošanas sistēmas trau­cējumiem, kā arī nieru un aknu problēmām. Jāatceras arī, ka mežā augušajās sēnēs ir augsts smago metālu (kadmija un cinka) sa­turs, tāpēc tās nav vēlams lietot uzturā pārāk bieži.

Mākslīgi kultivēto sēņu — šampinjonu, austersēņu, šitakē — uzturvērtība ir līdzīga mežā augušajām sēnēm. Šitakē sēnei pat tiek piedēvētas ārstnieciskas īpašības, to iesaka lietot onkoloģisku slimību profilaksei. Šitakē lietošana uzturā arī samazina holesterīna lī­meni asinīs, tāpēc to iesaka kā līdzekli pret aterosklerozi.

Kāpēc mušmires ir indīgas?

Noteikums, ka ēšanai drīkst vākt tikai labi pazīstamas sēnes, jāpatur prātā ikvienam sē­ņotājam. Sēnes jāpazīst, citādi saindēšanās ir pilnīgi reāli iespējama, turklāt ļaunākajā gadī­jumā — pat ar letālām sekām.

Zinātāji brīdina, ka saindēties var ne tikai ar indīgām, bet arī ar nepareizi sagatavotām vai bojātām ēdamām sēnēm. Biologs un sēņu pētnieks Edgars Vimba min, ka sēnes, kuras cilvēka organismā izraisa nepatīkamas sajūtas vai pat saindēšanos, iedala trīs grupās. Ir no­sacīti ēdamās sēnes — tās, kuras satur indīgas vielas, bet pēc termiskas apstrādes šīs vielas sadalās. No zināmajām sēnēm tādas ir dau­dzas pienaines un bērzlapes, cūcene, paras­tais vilnītis, baltā, piparu un sīvā krimilde.

Otra grupa ir neēdamas sēnes, kuras nav in­dīgu vielu, taču kas izdala nepatīkamu sma­ku vai ir rūgtas, ar dedzinošu garšu un tāpēc ēdienā nav baudāmas. Viena no pazīstamākajām šīs grupas sēnēm ir parastā žultsbeka. Starp citu, ja šaubāties, vai esat atraduši bara­viku vai žultsbeku, varat pagaršot mazu sē­nes gabaliņu. Tiesa, to drīkst darīt tikai ar šo sēni. Ar citām, nezināmām, nekādā ziņā nevajadzētu eksperimentēt, jo caur mutes gļot­ādu organismā var nonākt indīgas vielas.

Visbeidzot ir indīgas sēnes, kas satur indīgas (toksiskas) vielas. Nonākot cilvēka organis­mā, tās izraisa saindēšanos un pat nāvi.

Ja salasītas tā saucamās nosacīti ēdamās sēnes, ir ļoti svarīgi tās pareizi sagatavot. Sē­nes noteikti jānovāra, novārījuma ūdens jāiz­lej. Bez vārīšanas var cept vienīgi bekas (iz­ņemot raganu beku), čigānenes, dižsardzenes un gailenes. Ja sēnes tiek sālītas, tās no­teiktu laiku jāiztur.

Svaigā veidā, piemēram, salātos vai uz sviestmaizēm, zinātāji tomēr meža sēnes ne­iesaka lietot, jo tās var saturēt vielas, kas jutī­giem cilvēkiem var izraisīt vieglu saindēša­nos (tas neattiecas uz kultivētajām atmatenēm — šampinjoniem).

Tāpat speciālisti atgādina, ka nevajadzē­tu lasīt sēnes izgāztuvju apkārtnē, bijušajos padomju armijas mežos, lielu transporta ceļu un rūpnīcu tuvumā, arī mežos, kur zināms, ka, apkarojot kaitēkļus un slimības, lietoti pesticīdi.

Ko liek grozā sēņotājs?

Cepurīšu sēņu klāsts mežos ir milzīgs. Kopumā Latvijā līdz šim zināmas 1080 cepu­rīšu sēņu sugas (sēņotāji par labām atzinuši 20–30), turklāt lielākā daļa no tām ir ēdamas. Par tām, kuras nemēdzam likt grozā un dē­vējam par suņusēnēm, zinātnieki saka — tās ir sēnes ar nenoskaidrotu nozīmi pārtikā. Sa­vukārt par indīgām no visas cepurīšu sēņu plejādes atzītas tikai nedaudz vairāk kā 30 sugas.

Izmēģiniet — gardi un maz kaloriju!

Izsautē savā sulā baravikas vai citas beciņas kopā ar apceptiem sīpoliem. Kad gatavs, atdzesē. Tad sēnes sajauc kopā ar sīki sa­grieztiem svaigiem tomātiem. Pārkaisa ar dillēm. Garšvielas pievieno pēc pašu vēlmēm. Gatavs!

Vai jūs zinājāt?

Atšķirībā no augiem sēnes nesatur hlorofilu (augu šūnu zaļo pigmentu), tādēļ nespēj pašas sev sa­ražot nepieciešamās barības vielas. Šādi vērtējot, tās vairāk atgādina dzīvniekus, jo pārtiek no jau gata­vām, citu organismu saražotām organiskajām vielām. Taču sēnēm nav ne nervu, ne orgānu sistēmu, tām nepiemīt spēja pārvietoties, kas raksturīga dzīvniekiem. Turklāt sēnes vairojas ar sporu palīdzību, kas pēc uzbūves ir daudz vienkāršākas nekā olas vai sēklas, un lielākoties sastāv tikai no vienas šūnas.

Fakti un nostāsti

• Ginesa rekordu grāmatā kā indīgākā pasaules sēne minēta arī pie mums sastopamā zaļā muš­mire. Teikts, ka pie 90% visu nāves gadījumu, ko izraisījušas sēnes, vainīga tieši šī sēne. Atkarībā no cilvēka ķermeņa svara nāvējoši ir 5–7 mg toksīna, ko satur zaļā mušmire, jeb 35 grami svaigas pašas sēnes.
• Vēsture vēsta, ka no saindēšanās ar zaļo mušmiri miruši kardināls Džulio di Mediči, pāvests Klements VII un noindēts Romas ķeizars Klaudijs.
• Latviešu vārdam «sēne» ir somugru izcelsme. Igauņi sēni sauc par seen, somi — sieni. Savukārt mūsu dienvidu kaimiņi lietuvieši — par grybai, kam acīmredzot ir slāvu izcelsme. Visiem tik labi pazīs­tamajam šampinjonu nosaukumam ir tieša saikne ar franču valodu, kurā sēnes kopumā sauc par champignons. Šis nosaukums nāk no latīņu vārda campus un nozīmē lauki. Tas acīmredzot saistāms ar mē­ģinājumu atspoguļot faktu, ka liela daļa sēņu aug ārpus meža: tīrumos, laukos, pļavās un dārzos.