— Mana profesionālā darbība un intereses vienmēr ir bijušas tīri intelektuālas.
Jau kopš bērnības biju bērns, kam «viegla galva». Sākumā domāju studēt medicīnu, taču vēlāk sapratu, ka mani vairāk interesē atrast cēloņus, kāpēc cilvēks ir ļauns pret otru. Jau agrā bērnībā biju piedzīvojusi tādas traumatiskas situācijas, kas man lika secināt, ka lielākais ļaunums pasaulē cilvēkam nāk no cilvēka. Un man tolaik bija pārliecība, ka visas nebūšanas pasaulē varētu novērst, ja tikai mēs tās labāk saprastu. Tāpēc izvēlējos studēt psiholoģiju, jo tā man šķita intelektuāli visprasīgākā un līdz ar to — visinteresantākā.
Bet drīz pēc tam, kad 1965. gadā biju ieguvusi doktores grādu, man uznāca tāda kā eksistenciālā krīze. Biju apguvusi savas zinātnes pamatus, bet apmierinājuma vietā mani pārņēma šaubas. Labi iemācījusies visu to, ko zinātne spēj, pārāk labi apjēdzu arī, ko visu tā nespēj. Nācu pie slēdziena, ka psiholoģija kā zinātne nespēj atbildēt tieši uz tiem jautājumiem, kas šķita būtiskākie, kā, piemēram, kāpēc cilvēks ir ļauns. Nespēj atbildēt šodien un diez vai to spēs pēc simt gadiem.
Vilšanos tajā, ko var sniegt organizētā baznīca, biju piedzīvojusi jau agrāk. Akli ticēt, kā baznīca to prasītu, īsti vairs nespēju. Nelīdzēja arī protestantisma sausā prātniecība, uzsvars uz Bībeli kā vienīgo autentisko dievišķās atklāsmes avotu utt. Es jutos tā, ka Dievs vai nu ir miris, vai mani pametis.
Tā šo divu vilšanos dēļ es sāku meklēt kaut ko citu, un tas mani noveda pie ezotērisma mācībām un studijām. Sākumā es, pēc tam mans vīrs Imants un ar laiku arī mana meita Indra iesaistījāmies Rozes Krusta ordenī un sākām sekot tā programmai ar meditācijām un vingrinājumiem.
Tā visu savu pieauguša cilvēka mūžu paralēli zinātniskajai darbībai esmu bijusi praktizējoša mistiķe — cilvēks, kas piekopj misticismu nevis kā intelektuālu novirzi (t. i., lasa par ezotēriskām tradīcijām, kabalu, hinduismu u. tml.), bet kā praksi, kas orientēta uz apziņas stāvokļu trenēšanu, vingrināšanu, intuīcijas izkopšanu. Kādu laiku biju Martīnistu ordenī, vēlāk mācījos sahadža jogu.
Un interesanti — zinātne, psiholoģija, kam bija gaužām maz, ko sniegt šajā laukā, kad biju jauna studente, pa šiem gadiem ir uzsūkusi ļoti ievērojamus impulsus gan no Rietumu, gan Austrumu mistikas. Varētu pat teikt, ka modernā psihoterapija barojas no dažādu tautu tradicionālās gudrības, no tautas garīgās medicīnas, šamanisma u. tml. Konstatēts, ka populāriem dziedniekiem Āfrikā ir dažkārt pat labāki rezultāti neirožu ārstēšanā nekā psihiatriem Rietumu pasaulē. Turklāt tautas tradīcijas ļauj sasniegt to pašu rezultātu lētāk un vienkāršāk.
Mana izglītība un veidošanās mistikā visu šo laiku notika amerikāņu Rozes Krusta ordeņa — AMORC — paspārnē (es to minu tāpēc, ka ir vēl kāds pusducis organizāciju, kas sevi dēvē par Rozes Krustu un kā vienīgās pretendē uz šo vārdu). Tā ir sena Rietumu tradīcija, kas sākusi veidoties vēl tad, kad Katoļu baznīca stingri turēja savās rokās laicīgo varu. Ilgus gadsimtus Eiropā būt rožkrustietim nozīmēja būt ķecerim un piedzīvot nāvi uz sārta. Tāpēc ordenis bija spiests darboties slepenībā (ar slepenības zvērestu u. tml.). Taču pēdējo piecdesmit gadu laikā ir notikušas būtiskas pārmaiņas — visas šīs organizācijas aizvien vairāk ir aizgājušas atklātībā, sludinās un meklē sev jaunus biedrus. Daudzi no tiem elementiem, ko mani skolotāji pieskaitīja pie slepenības, tagad ir visiem zināmi — uz katra ielas stūra jūs varat dabūt žurnālus un informāciju. Nav vairs iemesla slēpties, jo brīvās iekārtās neviens netiek vajāts. Vienīgais, kas palicis — dažas lietas, ko nesagatavotam cilvēkam nevar atklāt un mācīt, jo tās varētu pārprast, un tas viņam varētu nākt par ļaunu.
Visus šos gadus es nerunāju par savu piederību ordenim, jo jutos saistīta ar slepenības zvērestu. Man bija kvalifikācijas diploms psiholoģijā, kas oficiāli ļauj mācīt zinātni augstskolā, turpretī mistiskajā tradīcijā es uzskatīju sevi par mācekli, kam nav tiesību darboties kā skolotājai.
Pirms kādiem gadiem es ilgi un smagi slimoju. Jutu lielas sāpes un pirmo reizi mūžā paņēmu slimības atvaļinājumu, pārdomāju savu dzīvi. Un tad ar mani notika kaut kas tāds, ko īsos vārdos varētu raksturot kā šamanisku iniciāciju. Daudzām tautām šamaņi tiek iniciēti caur ciešanām, un, tā kā es pārdzīvoju stipras ilgstošas sāpes, ar mani notika kaut kas līdzīgs. Kopš šā satriecošā pārdzīvojuma manī aizvien vairāk nobrieda ārkārtīgi spēcīgs impulss — sākt kaut ko darīt, lai to, ko esmu milzīgās sāpēs atklājusi un garā mūža pieredzē izkristalizējusi, mēģinātu nodot tālāk citiem. Es to sajutu kā savu pienākumu. Bet sapratu arī to, ka neviens nenāks, lai uzspiestu man zīmogu uz pieres: «Mēs tevi aicinām un ieceļam — še diploms un dari!» Es sapratu, ka tas viss gulstas uz manas atbildības, man pašai arī jāatrod veids, kā šo pieredzi nodot tālāk.
Tā kopā ar vīru sākām meklēt metodes un paņēmienus, kas būtu viegli iemācāmi, viegli izdarāmi, dotu diezgan ātrus rezultātus un turklāt nekādā veidā nebūtu bīstami. Mums ļoti gribējās darīt kaut ko, kas garīgā plāksnē varētu palīdzēt tautiešiem Latvijā šajā smagajā pārejas posmā.
«3 x 3» nometnēs mēs sākām šādā virzienā darboties folkloras programmā. Mūsu dienās visās malās jūs atradīsiet neskaitāmus pašizaugsmes kursus un seminārus, kas izmanto un apvieno paņēmienus un vingrinājumus gan no modernās psiholoģijas, gan no senām tautas tradīcijām. Arī latviešu folklora satur daudz kā tāda, ko iespējams apvienot gan ar ezotēriskiem, gan klīniskās psiholoģijas principiem. Galvenie mērķi un pamatprincipi — kā veicināt pretestību stresam, gara līdzsvaru, garīgo attīstību — šie mērķi ir pārnacionāli un vispārcilvēcīgi. Metodes, kā to veicināt, ir dažādas. Mēs nolēmām pēc iespējas tās izstrādāt saskaņā ar latvisko kultūras mantojumu, izmantojot tos pamatus, kas katram latvietim jau ir.
Garīgos vingrinājumus esmu sākusi sniegt arī saviem studentiem Monreālas universitātē. Es uzaicinu tos, kam būtu interese, palikt kādas 10–15 minūtes pēc lekcijas, lai izdarītu dažus relaksācijas, koncentrācijas vai vizualizācijas vingrinājumus. Studenti ir bijuši ļoti apmierināti, pat sajūsmināti par rezultātiem.
Kā pasniedzējai mana pirmā atbildība, protams, ir pēc iespējas labāk mācāmo vielu sagatavot un pasniegt, respektīvi, studentam «ieliet». Bet vīnu nevar ieliet traukā, kam ir korķis priekšā. Sasprindzinājums, nelaimīgums, nervozums — tie visi ir tādi psiholoģiski «korķi», kas pat apdāvinātiem un centīgiem studentiem rada nopietnas grūtības mācībās. Nav tā, ka cilvēks būtu slims (šajā gadījumā tam vajadzētu terapiju), viņš tikai nedarbojas savu spēju īstajā līmenī. Ja var ko darīt, lai tam savus emocionālos «korķus» palīdzētu atkorķēt, ir vērts papūlēties.
Mēs ar vīru gan visu laiku atgādinām, ka neesam terapeiti, piedāvājam tikai preventīvo garīgo higiēnu. Slimam cilvēkam es, protams, iesaku iet pie terapeita. Es ļoti vienkārši un konkrēti mācu ļaudīm zināmus principus, kas, manuprāt, varētu palīdzēt saglabāt garīgo līdzsvaru.
Rīgā mani satrauca, ka cilvēki ir nelaipni, rupji. Izejot uz ielas, man katru reizi jāuzbūvē psiholoģiskās bruņas. Neiecietība, dusmas, agresivitāte ir kā lipīga slimība. Es sastopu autoostas kasē nelaipnas darbinieces, kas mani padara nelaimīgu, bet es arī redzu, ka viņas savukārt nelaimīgas un asas padarījuši rupji un agresīvi biļešu pircēji. Cilvēki, kas paši ir nelaimīgi, kļūst agresīvi pret citiem, tā radot vienu nepārtrauktu nelaimīguma, agresivitātes un negativitātes ķēdi. Ja kaut saujiņa ļaužu sāktu te un tur šo posta ķēdi pārraut, varētu sākt veidoties pretēja — pozitīva ķēde, sava veida garīgi dziedinoša kodola «ķēdes» reakcija.
— Kas ir tie garīgās stiprināšanas pamatprincipi, kurus jūs vēlaties atklāt ļaudīm?
— Pirmais ir — celt savas apziņas kvalitāti. Miegā cilvēkam ir ļoti zems apziņas stāvoklis, bet, piemēram, eksāmenā — milzīgi koncentrēts. Ir vispārēji vingrinājumi, kas atmodina cilvēka apziņu un ļauj panākt pēc iespējas augstāku atmošanās stadiju. Ar atmodināto apziņu es te domāju tādu apziņas stāvokli, kurā labi darbojas ne vien intelekts, bet kurā ir saplūdis kopā intelektuālais, emocionālais un garīgais. Tā jau ir citas kvalitātes apziņas pakāpe. Garīgās apgaismības meklēšana man saistās ar apziņas kvalitāti, un tā ir trenējama, vingrināma.
Otro principu es sauktu par atvērtību. To kultivēt īpaši svarīgi ir Rietumu cilvēkam, jo Rietumu civilizācijās ir pārlieks uzsvars uz intelektu. Tas nāk jau no senajiem grieķiem, kuri gan piešķīra lielu lomu arī miesai, taču kristīgā reliģija izolēja garīgo no miesiskā, atdalīja intelektu no emocijām, un tam ir bijis negatīvs iespaids. Manuprāt, svarīgākais, kas mūsdienu cilvēkam tagad būtu darāms, ir integrācija. Integrācija, kas panākama ar atvērtību — gan pret savu intelektu, gan jūtām, gan citiem garīgiem impulsiem.
Šī atvērtība varētu iet tik tālu, ka pieļautu mūsu atvērtību arī citām realitātēm — ne vien tai, ko mēs ar savu nomoda apziņu, ar savu racionālo prātu uztveram, bet arī tāda veida realitātēm, kādas parādās, piemēram, folklorā ar fantastiskiem simboliem un tēliem. Gan šie simboli, gan vēl daudz kas cits tautas paražās un tradīcijās ir saistīts ar šādiem meklējumiem. Folklora liecina, ka cilvēki mēģinājuši savu apziņu virzīt augstākās realitātēs līdzās šai — fiziski taustāmai— realitātei, un vienlaikus prezentē it kā citas alternatīvas emocionālas realitātes, zemapziņas procesus cilvēkā.
To sauc par mistērijām — misterium tremendium. Atvērtībā cilvēks atveras ne tikai savam racionālajam prātam, jūtām, zemapziņai, viņš atveras arī eventuāli pārdabiskiem spēkiem. (Manuprāt, pārdabiski spēki — tā ir iekšējā pretruna, jo viss, kas ir dabā, ir dabisks pēc definīcijas. Mēs tikai esam pieraduši visu, kas neiekļūst mūsu parastajā apziņas stāvoklī, dēvēt par pārdabisku. Pareizāk būtu to nosaukt par neordināru.) Tātad — neordināras realitātes ir tās, kuras cilvēks, nebūdams šizofrēns, psihopātisks vai prātā jucis, var redzēt vīzijās, palikdams emocionāli, mentāli vesels pēc visiem psihologu testiem. Un šīs vīzijas kvalitatīvi atšķiras no tām, ko redz cilvēks, kas cieš no psihozes vai šizofrēnijas.
— Vai tas nav bīstami — ļaut cilvēkam būt tik ļoti atvērtam gan pret sevi, gan pret pasauli?
— Potenciāli — jā. Arī tas ir viens no iemesliem, kāpēc ezotēriskās skolas pagātnē bija slepenas. Ne katrs cilvēks ir gatavs šādai atvērtībai. Tāpēc tiem, kas nodarbojas ar šādu praksi, ir liela atbildība lūkoties, lai līdzekļi un paņēmieni, kas tiek nodoti vispārējai publikas, masu rīcībā, neapdraudētu to cilvēku psihisko līdzsvaru, kam šis līdzsvars ir problemātisks.
Tāpēc man ir dilemma. No vienas puses, jāuzmanās, lai atvērtība, ko es proponēju, nesakrīt ar kāda cilvēka patoloģiju. Bet, no otras — ja cilvēks ir vesels, respektīvi, «normāli neirotisks» — vai man ir tiesības nesniegt viņam vienkāršus paņēmienus, kas atvieglinātu viņa neirozi, uzlabojot vispārējo garīgās veselības līmeni un radītu vispārēju labsajūtu?
Un trešais — svarīgākais — mistiskā treniņa pamatprincips ir atbildība. Cilvēkam jāuzņemas atbildība ne tikai par saviem darbiem, bet arī par saviem apziņas stāvokļiem. Tas sakrīt ar modernās psiholoģijas atziņām, kas uzsver katra paša atbildību par saviem apziņas un jūtu stāvokļiem: ja tu esi deprimēts, tu esi izvēlējies tāds būt.
— Bet vai šis princips atkal nenoved pie prāta valdīšanas, pie tā, no kā jūs cilvēku zināmā mērā gribat atbrīvot? Vai tas nenozīmē, ka prāts ir tas, kas visu izlemj?
— Klīniskajā psiholoģijā — jā. Ir tā sauktās kognitīvas terapijas jeb racionāli emotīvās terapijas. Elisam ir tāda. Ko viņš saka — tu esi deprimēts tāpēc, ka domā deprimējošas domas: «Es esmu muļķis, es nekam nederu, viss ir bezcerīgi. Es neko nemāku, es neko nevaru, es nekad neko nevarēšu…» Terapijā tagad šīs negatīvās domas jāizprogrammē ārā un to vietā jāieprogrammē pozitīvās. Kad cilvēks sāk domāt pozitīvas domas, arī jūtas automātiski tādas kļūst. (Tieši tā tas praksē arī notiek.)
Bet personiskajā pieredzē esmu konstatējusi, ka ar prātu vien nepietiek, ka cilvēkam nepieciešams pārtapt caur un cauri visā savā būtnē, ieskaitot ne tikai emocijas un garastāvokļus šā vārda parastajā nozīmē, bet garastāvokli arī burtiski — kā garīgās attīstības, kā apziņas kvalitātes līmeni. Un šādu līmeņu, man šķiet, ir bezgala daudz, sākot ar to, kāds ir vislopiskākajam cilvēkam, un beidzot ar to, kādu varam iedomāties pirmcēlonim, Radītāja domai, Dievam.
Mēs katrs atrodamies kādā zināmā līmenī, taču nekas mums nespiež vienmēr turpat arī palikt. Tieši otrādi — cilvēka dzīves ceļa pirmajam un pēdējam mērķim vajadzētu būt — savā apziņas stāvoklī virzīties pēc iespējas uz priekšu pa šīm «trepītēm». Viss cits ir sekundārs. Ja cilvēks darīs, cik viņa spēkos, lai godam virzītos uz šo savu mērķi, arī visu pārējo viņš izdarīs labāk. Piemēram, cilvēks, kam ir puslīdz atmodināts apziņas stāvoklis, nemaz nespēj būt nenormāls. Kādu apzagt vai noslepkavot — tas viņam būtu neiespējami. Turpretī sistēmā, kurā valda tikai likums un racionālas bailes no likuma, cilvēks centīsies likumu pārkāpt, ja domās, ka neviens viņu neredz un nepieķers.
Tas ir Mozus līmenis — desmit baušļi, ko (kristīgā) reliģija sludina. Formālās reliģiskās organizācijas mums saka: mums ir vajadzīga bauslība, bailes no Dieva soda, jo valsts nekad nespēs noķert visus zagļus, krāpniekus un slepkavas. Ir jāiedzen cilvēkos bailes no Dieva un viņa soda, tad mums būs normāla sabiedrība, kurā cits citam nedarīs pāri.
Es teiktu — nē. Mums vajadzīga sabiedrība (ideāli, eventuāli), kurā cilvēki ar laiku būs sasnieguši tādu apziņas līmeni, ka viņi pēc savas būtības nemaz nespēj būt citādi kā tikai labi. Tikumība (virtutes) cilvēkā tad ir iebūvēta, ieprogrammēta, un viņš ij gribēdams nevar būt ļauns. Kad es paredzu šādu stāvokli? Diemžēl ne rīt. Brīžiem man šķiet, ka cilvēce kādreiz sasniegs šādu līmeni, bet brīžiem ir sajūta, ka cilvēce pati sevi iznīcinās, pirms viņš tur nokļūs.
— Pie tik pesimistiskām domām neapstāsimies. Bet vai jūs ar vīru neesat domājuši šādu garīgās stiprināšanas kūri realizēt Latvijā?
— Jā. Esmu to izvirzījusi par vienu no prioritātēm. Mēs to jau esam sākuši — ar skolotājiem un «3 x 3» nometnē. Vēloties palīdzēt Latvijai, var gāzt un gāzt te materiālos līdzekļus iekšā, bet tas maz ko dos. Ir jāmaina cilvēki, un tas ir ilgstošs process. Taču jūtu, ka var šo attīstības procesu paātrināt, zinu, ko varētu darīt jau tūlīt.
Rietumos uz ezotērisma mācības pamata ir izvērsusies milzīga industrija. Milzum daudz ļaužu piedalās visdažādākajos kursos un meditācijās. Notiek sektantiski cīniņi starp dažādām reliģiskām un ezotēriskām organizācijām un sludinātājiem. Cilvēki grib dibināt dažādus garīgus centrus. Katrs nāk un uzsver savu organizāciju, prasa no cilvēka, lai viņš identificējas ar to vai citu grupu. Daža no šīm organizācijām, iespējams, ir vērtīga, citas ir šarlatāni. Es nevēlētos dibināt vēl vienu kārtējo sektu. Gribētos darboties neitrālā vidē. Iespējams, ar laiku varētu veidoties arī kāda skola, taču pagaidām cenšos no tā ceļa izvairīties un par savu galveno uzdevumu uzlūkoju piedāvāt garīgās higiēnas vingrinājumus bez kāda ideoloģiska pasūtījuma. Vienīgais postulāts, kas būtu jāpieņem: atzīt, ka ir kāda augstāka vara.
— Vai šī sistēma, kuru esat apguvusi, palīdz jums būt laimīgai?
— Laimīga — tas ir par daudz teikts. Bet tā ir palīdzējusi manam garīgajam, emocionālajam līdzsvaram. Es piederu pie ciklotīmiskajiem ļaudīm, kam emocijas iet uz augšu un uz leju. Vingrinājumi man ir palīdzējuši šos bioloģiski noliktos ciklus stabilizēt, vieglāk tikt no drūmā noskaņojuma vaļā. Vingrinājumi man palīdzējuši uzlabot arī manu intelektuālo darbību, manu caurmēra nomoda apziņas kvalitāti, kas pa šiem gadiem ir lēnām, bet noteikti uzlabojusies. Tagad es intelektuāli darbojos varbūt pat ar lielāku asumu un efektivitāti nekā jaunībā, kaut bioloģiski mana prāta jauda ir krietni zemāka nekā 25 gadu vecumā. Tātad vingrinājumi man ir palīdzējuši vismaz intelektuālā plāksnē pretoties novecošanās procesam.
Un vēl — uzskatu, ka šie vingrinājumi un meklējumi nav tikai tukša tehnika, bet kas vairāk. Tie ir paši pirmie pamata soļi kādam daudz tālākam ceļam, kādam dziļākam pārtapšanas procesam. Tikai šis tālākais ceļš ir katram ar Dieva palīgu jānostaigā pašam.
Pirmā zīme, ka esi uz pareizā ceļa, ir atklāsmes uzplaiksnījumi — tādas epifānijas, ko mēdz saukt arī par mistiskās ekstāzes brīžiem. Tos nevar ne pasūtīt, ne pieprasīt, ne kontrolēt, ne noteikt. Tie ir tā sauktie žēlastības brīži, kas katru reizi jāpieņem kā negaidīta un dārga dāvana. Tādos brīžos cilvēks var iedomāties, kā varbūt varēja justies Jēzus vai Buda vai tie svētie, kas patiešām arī bija svēti. Bet caurmēra cilvēkam diemžēl šādi brīži ir īslaicīgi. Tie bieži ilgst tikai dažas minūtes, daudz retāk dažas stundas. Pēc tam atgriežas gan ikdienas apziņas pelēcīgums, gan arī tas, ko sauc par dvēseles tumšo nakti. Tā nevienam nav pietaupīta. Viss it kā atkrīt atpakaļ, viss šķiet atkal pa vecam. Ilgākais, ko es pati esmu piedzīvojusi, ir bijusi vesela nedēļa radikāli augstākā apziņas stāvoklī. Turklāt toreiz šis pārdzīvojums nāca, kā daudzu tautu tradīcijās tas notiek ar šamaņiem, pēc ļoti ilgām un skaudrām fiziskām sāpēm. Galaiznākums gan bija brīnišķīgs. Cita starpā, es veselu nedēļu spēju saklausīt simfonisko mūziku ne tikai ar ausīm, bet it kā ar visu ķermeņi, it kā mūzika būtu trīsdimensionāla un taustāmi izdalīta pa visu telpu.
Bet tas nav viss. Cilvēks vispār jūtas atdzimis, pārtapis jeb, pareizāk sakot, atgriezies savā īstajā pareizajā vietā it kā no garīgās trimdas. Nelaime tikai tā, ka man personiski šis pārdzīvojums bija ļoti dārgi pirkts. Bija tik tiešām jānomirst vienā ziņā, lai atdzimtu citā. Tas ir kā alķīmisks process, kas var būt ļoti sāpīgs. Tomēr mistiskās apskaidrotības pārdzīvojums ir radikāli citāds, tik radikāli labāks par parasto apziņas stāvokli, ka tas var kļūt par ceļa mērķi, pēc kura vienmēr gribas tiekties.
Vai iespējams dvēseles attīstības progress bez ciešanām? Zināt es to nezinu, bet man ir klusas aizdomas — vismaz šeit, Zemes virsū, ne. Tas varbūt izklausās cietsirdīgi un bezcerīgi, bet tā nav. Ciest savā mūžā mēs ciešam tik un tā, nekas no ciešanām mūs nevar izsargāt (kā Budas vecāki to atklāja!). Ciešanas ir neizbēgamas, taču tas nenozīmē, ka tām jābūt bezjēdzīgām. Ir iespējams tās izmantot kā degvielu, kā kurināmo, lai radītu to iekšējo uguni, kas dvēseli pārkausē no svina uz sudrabu un tad uz zeltu.
Kopsavilkumā: kādi būtu galvenie garīgās pārtapšanas posmi? Pats sākums, vēlēšanās, griba ceļu sākt. Tad — iekšējā disciplīna, nodošanās, piepūle, sava veida treniņš un prakse. Tai pašā laikā paradoksāli — arī lielāka atvērtība, lielāka ieklausīšanās un pasivitāte, parastā «ego» apklusināšana, lai sāktu sadzirdēt savu intuitīvo «ES» balsi. Bet varbūt pats svarīgākais — iekšējā pārtapšana arī emocionāli. Tā būtu lielāka līdzcietība, bezpersoniska cilvēkmīlestība, caritas.
Esmu ievērojusi, ka vairākkārt apgaismības brīži man ir uznākuši tad, kad esmu izjutusi ļoti spēcīgu, spontānu līdzcietības, mīlestības impulsu.
Reiz tramvajā kāda sieviete sāka skaļi raudāt, un es savā sirdī izjutu ārkārtīgu intensīvu žēlumu, vēlēšanos viņai palīdzēt… Tas ir tas, ko Jēzus savā mācībā sludināja, bet ko ļaudis absolūti nespēj saprast — mīlēt savu tuvāku kā sevi pašu.