Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/12/8784082t1hc48a.jpg)
Darba tiesību jautājumus skaidro Labklājības ministrijas Darba attiecību un sociālā dialoga nodaļas vadītāja Ineta Vjakse.
Koplīgumā noteikts, ka alga pienākas vienreiz mēnesī. Vai darbiniekiem ir jāizmaksā avanss, ja viņi to lūdz? Koplīgumu sastādīja priekšniecība un darbiniekiem to piespieda parakstīt, kaut arī viņi gribēja šajā līgumā iekļaut punktu par avansu.
Darba likuma 69. pants paredz darba devēja pienākumu izmaksāt darba samaksu ne retāk kā divas reizes mēnesī, ja darbinieks vai darba devējs nav vienojušies tikai par vienu reizi. Tādēļ, ja koplīgumā noteikts, ka darba samaksa izmaksājama vienreiz mēnesī, darba devējam nav pienākuma obligāti izmaksāt avansu. Turpretim, ja darbinieks uzskata, ka koplīgumā paredzētā norma par nopelnītā izmaksu šobrīd neatbilst viņa interesēm, šo jautājumu var risināt sarunā ar darba devēju. Jārēķinās gan, ka strīdi par koplīgumu normām izskatāmi darba strīdu komisijā, bet, ja arī tajā nevar panākt vienošanos, jāvēršas tiesā.
Pēc likuma, darba koplīgumā puses vienojas par noteikumiem, kas regulē darba tiesisko attiecību saturu, it īpaši darba samaksas un darba aizsardzības organizācijas, kā arī darba tiesisko attiecību nodibināšanu un izbeigšanu, darbinieku kvalifikācijas celšanu un citus jautājumus. Šāda līguma noslēgšanai pusēm jāvienojas par projekta izstrādāšanas un apspriešanas kārtību (arī uzaicinot speciālistus, izveidojot darba grupas, tajās iekļaujot vienādu skaitu abu pušu pārstāvju). Tas nozīmē, ka darba devējs vienpersoniski nevar izlemt koplīgumā paredzamos jautājumus, vēl jo vairāk tādēļ, ka šo līgumu ar klātesošo balsu vairākumu apstiprina darbinieku kopsapulcē, kurā jāpiedalās vismaz pusei attiecīgajā uzņēmumā strādājošo.
Ja darbinieks strādā 8 stundas, vai tas skaitās maiņu darbs vai summētais maiņu darbs?
Darba likuma 139. panta pirmā daļa paredz, ka gadījumā, ja nepieciešams nodrošināt nepārtrauktu darba gaitu, darba devējs var noteikt maiņu darbu. Šādā gadījumā maiņas ilgums nedrīkst pārsniegt attiecīgajai darbinieku kategorijai noteikto normālo darba laiku. Savukārt summēto darba laiku saskaņā ar Darba likuma 140. panta pirmo daļu nosaka tad, ja darba rakstura dēļ nav iespējams ievērot attiecīgajai darbinieku kategorijai noteikto normālo dienas vai nedēļas darba laika ilgumu. Tādēļ teorētiski iespējams, ka cilvēkam, kurš strādā 8 stundas, var noteikt arī summētā darba laika uzskaiti. Tādēļ tik vienkārši nevar atbildēt, kāda veida darba laika uzskaite pastāv konkrētajā uzņēmumā, un to iespējams noteikt, veicot dokumentu pārbaudi.
Ja darbinieks mēnesī vidēji strādā 27,28 dienas, vai darba devējs ir tiesīgs viņam nemaksāt par virsstundām, norādot uz summēto maiņu darbu, par kuru dubultā samaksa nepienākoties?
Atbilstoši likuma 136. panta pirmajai daļai virsstundu darbs ir darbs, kuru darbinieks veic virs normālā darba laika, turklāt par to abām pusēm jāvienojas rakstveidā. Tādējādi normālais dienas darba laiks nedrīkst pārsniegt astoņas stundas, bet nedēļā — 40 stundas. Savukārt, ja darbiniekam noteikts summētais darba laiks, kopumā tas nedrīkst pārsniegt 56 stundas nedēļā un 160 stundas četrās nedēļās. Līdz ar to, ja darbiniekam ir summētais darba laiks un viņš strādā vairāk par likumā noteikto normu, saskaņā ar Darba likuma 140. panta trešo daļu un 68. panta pirmo daļu darba devējam par to atbilstoši ir jāmaksā. Tas ir, darbiniekam, kurš strādā virsstundas vai svētku dienā, pienākas piemaksa ne mazāk kā 100 % apmērā no viņam noteiktās stundas vai dienas algas likmes, bet, ja nolīgta akorda alga, — ne mazāk par 100 % no akorddarba izcenojuma par paveiktā darba daudzumu.
Vai darbinieki var prasīt, lai viņiem samaksā arī par visām aizvadītajos mēnešos nostrādātajām virsstundām?
Ja darba devējs pretēji likumā noteiktajam līdz šim par virsstundām nav maksājis, darbiniekiem ieteicams vērsties pēc palīdzības Valsts darba inspekcijā. Tās speciālisti veiks pārbaudi, un, ja apstiprināsies, ka darbinieku tiesības netiek ievērotas, var attiecīgi rīkoties, to skaitā — darba devējam likt ievērot likumā noteikto. Tādējādi turpmāk viņam nāktos maksāt arī par virsstundām, taču iepriekš darbiniekiem nesamaksāto naudu nereti darba devēji labprātīgi nemaz nevēlas atlīdzināt. Šādā situācijā darbiniekiem jāvēršas tiesā ar prasību par viņiem pienākošās darba samaksas piedziņu. Tomēr jāņem vērā, ka saskaņā ar likumu visiem prasījumiem, kas izriet no darba tiesiskajām attiecībām, ir divu gadu noilgums. Tas nozīmē — ja kopš attiecīgā fakta pagājuši vairāk nekā divi gadi, lietas labā neko vairs nevar darīt. Tiesa, saskaņā ar Civilprocesa likumu prasībās par darba samaksas piedziņu un citiem darbinieku prasījumiem, kas izriet no darba tiesiskajām attiecībām vai ar tām saistīti, prasītāji ir atbrīvoti no tiesas izdevumu samaksas.
Vai darba devējam padotais jānosūta pie arodārsta, ja darbs saistīts ar ķīmiskiem līdzekļiem un viņam pasliktinās veselība? Piemēram, telpā, kurā glabājas un lieto ķīmiskos līdzekļus, nav ventilācijas.
Ņemot vērā darba vides riska novērtējuma rezultātus, darba devējam, ievērojot Ministru kabineta noteikto kārtību, nodarbinātais jānosūta uz obligāto veselības pārbaudi pie arodslimībās sertificēta ārsta. Ja darba vides risku novērtēšanā konstatē, ka nodarbinātais ir pakļauts, piemēram, saskarei ar ķīmiskām vielām, viņš nešaubīgi jānosūta uz obligāto veselības pārbaudi. Turklāt, lai samazinātu darba vides risku ietekmi uz darbinieka veselību, uzņēmumā jāsastāda darba aizsardzības pasākumu plāns. Konkrētajā gadījumā jāierīko nosūces ventilācija un nodarbinātie jānodrošina ar individuālajiem aizsardzības līdzekļiem, piemēram, elpošanas ceļu aizsargiem — respiratoriem, maskām un cimdiem.
Par kādu nostrādāto laiku jāaprēķina atvaļinājuma nauda? Vai drīkst vadīties tikai pēc iepriekšējā mēneša?
Par ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma laiku samaksas summu aprēķina, dienas vidējo izpeļņu reizinot ar darba dienu skaitu atvaļinājuma laikā. Savukārt dienas vidējo izpeļņu aprēķina, pēdējo sešu mēnešu darba samaksas kopsummu dalot ar šajā laikā nostrādāto dienu skaitu. Ja darbiniekam noteikts summētais darba laiks, dienas vidējo izpeļņu aprēķina, pēdējo sešu mēnešu darba samaksas kopsummu dalot ar šajā periodā nostrādāto stundu skaitu un reizinot ar astoņi (darbinieka normālo dienas darba laiku stundās). Jāņem vērā, ka saskaņā ar likumu nostrādāto dienu skaitā neietilpst pārejošas darbanespējas, atvaļinājuma un vēl citas dienas, piemēram, ja darba laika ietvaros darbinieks piedalījies darba devēja rīkotā profesionālā apmācībā vai kvalifikācijas celšanā.