Labie vēlējumi palīdz pasaulei harmonizēties

«Šie apsveikumi un labie vēlējumi ir tradīcija, kas saglabājusies no ļoti seniem laikiem. Mēs, cilvēki, savā kolektīvajā bezapziņā to kā rituālu izpildām paaudžu paaudzēs, sen vairs nesaprazdami, kāpēc to darām,» saka geštaltterapeite Solvita Vektere, «bet varbūt, ka tas visu šo laiku ir bijis viens no spēkiem, kas sakārto mūsu pasauli. Apsveikumi un vēlējumi bija jau tad, kad vēl nebija izgudrots pasts, bet tajā brīdī, kad parādījās pastkartes, cilvēki ļoti ātri uztvēra šo rakstītā vārda, pantiņa un zīmējuma brīnumu, kuru saņemot kļūst priecīgāks prāts. Un arī tagad, kad daudzi vairs nesūta pastkartes, rituāls joprojām saglabājas, tos pašus pantiņus sūtām īsziņās, izplatām internetā.»

— Tajā pašā laikā daudzi žēlojas, ka tas viss ir nodrāzts, nonivelēts, apnicis, un tomēr sūta. Kāpēc tā?

— Pantiņu sūtīšanai ir rituāla nozīme. Pantmērs ar atskaņām, četrrinde vai divrinde — tur ir savs ritms un atskaņas. Izrādās, ka senie cilvēki tādā veidā palīdzēja kosmosam harmonizēties pārejas laikā no tumsas uz gaismu. Ja no tāda viedokļa paskatās, tad ir vienalga, kādu pantiņu jums sūta, varbūt ir pat labāk, ja cilvēks to izdomājis pats. Reizēm liekas — kas var būt banālāks par šiem pantiņiem: eglīte smaržo, svecītes mirdz, arī Ziemassvētku dziesmu teksti mēdz būt visai naivi. Bet katru gadu mēs tomēr izpildām šo rituālu, un tas ir visa pamatu pamats — kad satiekas sakrālais ar profāno. Mēs jau sen vairs nesaprotam sakrālā nozīmi, bet mēs to veicam tā, kā protam, veicam laiku laikiem pāri, ejam ciemos un skaitām dzejoļus pie eglītes, pārrakstām tos no vecām kartītēm vai sūtām īsziņas, bet mēs izpildām rituālu, kas saulgriežu laikā ir ārkārtīgi svarīgs. Pat ja aizņemtie, praktiskie un racionālie vidējās paaudzes pārstāvji to uzskata par niekošanos, vecākās paaudzes ļaudis ķeras pie Ziemassvētku kartīšu rakstīšanas, un to pašu dara arī bērni dārziņā un skolā. Tātad kopumā pasaule harmonizējas, un šis krustpunkts, kurā svētkos satiekamies, ir tādēļ, lai mēs palīdzētu pārradīt pasauli, aizejot vecajam gadam un atnākot jaunajam. Mūsu baltiešu rituāli sakņojas indoeiropeiskajā tradīcijā, kur vārda rituālam, vārda maģijai vienmēr bijis ļoti liels spēks. Sakrālās lietas netika nosauktas, bet ieslēptas vārdos. Atkārtojot šīs četrrindes katru gadu, mēs pārnesam to sakrālo jēgu, kas ir mūsu kolektīvajā bezapziņā.

— Tad nav tik būtiski, par ko ir šie pantiņi?

— Gandrīz nav, tomēr tajos atkārtojas vārdkopas, varbūt reizēm mums īsti nesaprotamas, pie kurām mēdzam turēties, jo acīmredzot tās vairo spēku un gaismu, kas palīdz pārradīt pasauli. Piemēram, baltie Ziemassvētki. Baltie — tāpēc, ka svētie. Un lai dzejolīšos paliek pūkainie zaķīši, eņģelīši, rūķīši! Starp citu, daudzi būs pamanījuši, ka gan ziemas, gan vasaras saulgriežos tiek pārsūtīti arī visādi neķītri pantiņi, reizēm pat ļoti vulgāri, bet atkal — mēs sen vairs nezinām, kāpēc to darām. Tas ir saistīts ar auglības rituālu, arī nerātnās tautasdziesmas ar to ir pilnas, un nav jau runa tikai par lopiem vai cilvēkiem, te ir runa par kosmosa pārradīšanu.

— Ir cilvēki, kuri ļoti ievēro etiķeti, cenšas rakstīt apsveikumus glīti, rūpīgi izvēlas pildspalvu un tintes krāsu. Vai tādām lietām arī ir nozīmē?

— Ļoti liela nozīme. Īpaši tam, ka pantiņš tiek pārrakstīts ar roku. Tāpēc tie cilvēki, kuri slinko un vienkārši pārsūta īsziņu bez pārrakstīšanas, jau grēko pret šo rituālu. Protams, visskaistākais ir pašam ar roku to visu rakstīt — iedomājieties: jūs kā burvji tajā brīdī pārradāt pasauli! Un tur vairs nav sīkumu, viss ir svarīgi, neviena izsaukuma zīme nav lieka vai pielikta tāpat vien. Tas viss rada formātu, kas šajā rituālā ir nepieciešams. Un ja tu pats vēl piezīmē klāt sniegpārsliņu vai eglīti, tam visam ir jēga. Apsveikumi un vēlējumi ir mūsdienu folklora, un folkloristi tos pēta. Mēs varam vērot, kā laika gaitā mainās dažādas lietas, piemēram, salīdzinājumā ar laiku pirms gadiem piecpadsmit apsveikuma kartītēs šodien daudz biežāk ir iespiesti gatavi pantiņi, bet tev vismaz jābūt tik čaklam, ka jāuzraksta adresāts un jāparakstās. Taču būtība nav mainījusies — tas viss ietekmē mūsu kodēšanas sistēmu, kas ir nākusi līdzi no ļoti, ļoti seniem laikiem.

— Ir daļa cilvēku, kam nepatīk pantiņi, tāpēc viņi labāk raksta vēlējumus: laimi personiskajā dzīvē, labu veselību, panākumus, daudz naudas, paklausīgus bērnus utt. Vai tur ir atšķirība?

— Arī šāds formulējums ir sakrāls teksts, bet vārsmota valoda to pastiprina, jo pantmēram ir sava jēga, ritms dod spēku pārradīšanai. Bet jebkurā gadījumā, vēlot labu konkrētam cilvēkam, jūs to vēlat nākamajam gadam tai pasaulei, no kuras visi esam nākuši. Un tādēļ nevajag skopoties ar labajiem vārdiem, pat ja tie ir banāli un katru gadu vieni un tie paši — rakstiet strīpiņā, tas pa apli atnāks pie jums atpakaļ!

Tiecoties pēc augstvērtīgas dzejas, kāds kartītēs raksta arī dzejnieku sacerētās rindas, bet, kad tās aiziet tautā, tad pārtop folklorā — mēs vairs neatceramies, kurš ir autors. Mūsu kolektīvā bezapziņa visu izlabo pa savam. Daži saka: tauta ir stulba. Nē, tauta ir ļoti gudra, jo, lai arī cilvēki mēdz darīt primitīvas un ļoti vienkāršotas lietas, tās patiesībā harmonizē pasauli, jo pretī tām mēdz būt ļoti sarežģītas, pārspīlētas, pārlieku izsmalcinātas lietas. Un beigu beigās pārsmalcinātais cilvēks saņem uz Ziemassvētkiem vienkāršu četrrindi no tantiņas laukos, un tas galu galā līdzsvaro pasauli. Savukārt pretsvaram naivi jūsmīgajiem dzejolīšiem ir radušies tādi pantiņi kā visiem zināmais par vecīti un svecīti. Ironijai ir tā pati līdzsvarojošā funkcija, mēs saglabājam rituālu, bet klāt vēl dodam smieklus, kas arī ir svētku daļa. Nevajag visu uztvert svētulīgi nopietni. Nebūsim pārāk kategoriski: šobrīd mēs kaut kam ticam, par kaut ko esam pārliecināti, bet paies gadi un viedoklis par pareizo, nepareizo, derīgo un nederīgo varbūt mainīsies. Nav svarīgi, vai tavu mājokli rotā dievmātes attēls vai puzuri, vai tu klausies tautasdziesmas vai baznīcas dziesmas — galvenais, ka mēs visi kopā ievērojam rituālu. Varbūt tiešām tas ir tas, kas pasauli virza un pārrada.

— Vai saprotat arī cilvēkus, kuriem svētki tā īsti nepatīk un pat krīt uz nerviem?

— Saprotu gan. Tos pašus pantiņus un dziesmiņas diendienā dzirdam lielveikalos, radio, televīzijā, un visi tie mums spiež uz smadzenēm. Es pati esmu no tiem, kuri izvairās, cik spēka, no iepirkšanās histērijas, jo neuzskatu, ka visiem cilvēkiem man ir kaut kas jānopērk un jāuzdāvina. Mārketinga speciālisti uztur spēkā šo dāvanu pirkšanas modi, reklāmas sākas ar vārdiem: vai jūs jau nopirkāt dāvanas saviem tuviniekiem? Tā jau ir manipulācija, un pret to noturēties ir ļoti grūti, tāpēc daļa cilvēku, cenšoties neļauties vides spiedienam, sāk noliegt šos svētkus vispār: neuzbāzieties man ar savām kartītēm un īsziņām, riebjas! Taču tas nozīmē līdz ar ūdeni izliet no vannas arī bērnu.

— Un tomēr — kāpēc mēs tik aktīvi ļaujamies Ziemassvētku iepirkšanās drudzim?

— Var jau saprast, kāpēc esam pārņēmuši arī šo pirkšanas tradīciju. Ar naudu ir tā: jo to vairāk tērē, jo vairāk nāk. Un es domāju, ka arī dārgo Ziemassvētku dāvanu pirkšana ir tāds bezapzinīgs akts, cilvēks tic: ja es daudziem, daudziem citiem tagad kaut ko uzdāvināšu, tad man tas nāks atpakaļ, es tagad it kā ziedoju naudas dievam. Tam arī ir rituāla nozīme, un pret to var izturēties ar sapratni. No vienas puses, man nepatīk šī jezga, bet, no otras puses, es tajā saskatu rituālo kārtību. Tikai skumji, ja kāds varbūt dāvanām iztērē krietni vairāk nekā var atļauties, nonāk parādos. Kad rodas tāda ačgārnība, viss kļūst tik nomācoši, ka gribas aizbraukt kaut kur tālu, tālu, lai mūs neierauj šajā ārprātā. Labs ir viss, kas ir ar mēru, ar izjūtu, ar paša piedalīšanos un mīlestības piedevu.