Foto: «Latvijas Avīze»

Ar 373 balsīm aptaujas «100 Latvijas personības» sarakstā 298. ir zinātnieks TEODORS CELMS. Filozofs, kurš lielā mērā noteica gara dzīves spriegumu starpkaru Latvijā. Lielisks orators. Plaša mēroga intelektuālis. Viens no aktīvākajiem latviešu profesionālajiem filozofiem. Mācījies pie sava laika ievērojamākajām filozofijas zvaigznēm, diviem slaveniem neokantiešiem — Henriha Rikerta un fenomenoloģijas pamatlicēja Edmunda Huserla. Pēdējais kādā sarunā esot atzinis Celmu par savu labāko skolnieku.

«Lielais vācu filozofs Hēgelis (Hegel) kādreiz izteicies, ka bez lielas kaislības nekā liela dzīvē nevarot sasniegt, bet domātājam tāda kaislība drīkstot būt tikai kaislība pēc atziņām. Vai es savā dzīvē ko esmu sasniedzis vai ne, ir cits jautājums, bet par to gan vairs nav šaubu, ka kaislība pēc atziņām ir mani jājusi cauri visai dzīvei un jāj kā vecu nelgu vēl tagad, kad nav vairs cerības no tās vaļā tikt,» atzīst pats Teodors Celms 1965. gadā rakstītajā pašportretā.

No cūkgana izdienas kārtībā

Ceļš uz domāšanas kaislību viņam vēries jau bērnībā. Pastarītis Teodors divpadsmit bērnu ģimenē pasaulē ieradās 1893. gada 14. jūnijā Valkas pusē. «Mana dzīve sākusies tāpat kā daudziem agrāko laiku latviešiem: vientuļā lauku sētā ar nepieciešamību kļūt vispirms par cūkganu un iespējamību, tikai pakāpeniski, tā sakot, izdienas kārtībā, uzkāpt līdz ragainā ganāmpulka vadonības cieņai. Lai gan tādas ganu dienas, saistītas nereti ar izlīšanu līdz ādai, salšanu, ar dienestu pat svētdienās, kad pieaugušajiem bija brīvība, reizēm likās krietni rūgtas, tās tomēr, kā tagad to arvien vairāk saprotu, ir devušas lielisku sākuma iespēju manai turpmākai domātāja gaitai,» prāto Celms.

1910. gadā pabeidzis Valkas komercskolu, Celms devās uz Maskavu, kur studēja tautsaimniecību un vēlāk filozofiju pie krievu neokantiešiem A. Vedenska un A. Čelpanova. 1920. gadā ar ģimeni atgriezās Latvijā un kļuva par filozofijas lektoru Izglītības ministrijas skolotāju sagatavošanas kursos un Tautas universitātē, nodibināja savu filozofijas studiju. No 1922. līdz 1925. gadam (1923. gadā ieguva doktora grādu) un 1929. gadā papildinājās Vācijā pie Rikerta un Huserla. 1927. gadā aizstāvēja habilitācijas darbu par transcedentālā historisma problēmu un kļuva par Latvijas Universitātes privātdocentu. Celms uzsver, ka savā ziņā ir bijis «pašdarināts cilvēks» (self-made man) — studējis tikai par paša nopelnīto naudu, pasniedzot privātstundas un strādājot par mājskolotāju. Cītību kā Celmu raksturojošu īpašību atzīmējis Jānis Jaunsudrabiņš. «Tas bija kādas lielas gleznu izstādes vernisāžā Rīgas pilsētas muzejā, kur pirmo reizi redzēju un arī tiku iepazīstināts ar jaunu filozofijas doktoru. Man patika viņa skaistā galva, kurai līdzās stāties varēja vienīgi tā, ko Rainis tikpat stalti nesa. Klusībā es apbrīnoju cītību, ar kādu tikko iegūtais paziņa skatījās gleznās, rūpīgi katru numuru uzmeklēdams katalogā, lai zinātu autoru un darba nosaukumu. Tas prasīja lielu piepūli, ko tikai retais izturēja līdz galam. Tik neatlaidīgus gleznu aplūkotājus es pazīstu tikai divus: Teodoru Celmu un Alfrēdu Kalniņu.«

«Eiropas fenomenoloģijas vēstures grāmatās kā T. Celma lielākais nopelns tiek minēts tas, ka viņš pirmais Huserla fenomenoloģijas agrīnajā mācībā (kas tiecās būt stingra zinātne) ir saskatījis vēsturisma un dzīves pasaules motīvus, kas atklājās kā spēcīgs domas impulss Huserla mācības vēlākajā posmā,» raksta prof., Dr. Phil. Maija Kūle. «Pats T. Celms, pēc viņa dēla Pētera Celma liecības, esot sevi dēvējis par kritisko reālistu. Lai nu paliek jautājums par Celma piederību kādai noteiktai filosofiskai skolai. Būtisks ir kas cits: Celms bija plaša mēroga intelektuālis, kura idejas un nostādnes prata ierosināt domāšanas procesus citos cilvēkos, viņš bija ļoti godprātīgs un objektīvs analītiķis, precīzi interpretēja filosofijas vēstures koncepcijas, ievietojot tās sava laika Latvijas kultūras kontekstā.«

«Vaj vajadzīga organizēta dzimumdzīve?»

Piemēram, viņš veltīja uzmanību ne tikai vīriešu un sieviešu psiholoģijai (filozofe Maija Kūle piezīmē: «te gan man gribas atzīt, ka viņš bija sava laika patriarhālo aizspriedumu varā, bet tādi jau bija visi intelektuāļi»), bet arī laulību psiholoģijai — aktuālām sava laikmeta problēmām. 1927. gada aprīlī Teodors Celms nolasa lekciju ciklu par laulību psiholoģiju. Viņa domas uzzina ne tikai klausītāji, kas maksājuši naudu par ieeju, bet arī visos Latvijas kaktos, kur vien mīt «Jaunāko Ziņu» lasītāji. Tēma ir aktuāla, tāpēc tiek publicēta trijos turpinājumos — «Skaistums un nejaukums dzīves drauga izvēlē», «Katastrofas laulāto draugu dzīvē», «Laimīgas un nelaimīgas laulības».

Celms runā par to, ka modernie kultūras cilvēki visi lielākā vai mazākā mērā ir neirotiķi, bet neirotiķu attiecības pret seksuāliem jautājumiem nav pilnīgi normālas. Ka mūslaiku spilgtākie neirotiķi ir nervozie vecpuiši un nervozās vecmeitas. «Vecpuiši un vecmeitas, izvairīdamies no mīlestības, meklē gandarījumu vienpusīgā darbā, pilnīgi tam nododamies, bet nerazdami laimi un apmierinājumu. Ar to tie paliek pat smieklīgi. Pie šiem neirotiķiem, vecpuišiem un vecmeitām, visspilgtāk vērojams, ka ar dabas dāvātām pamatdziņām nedrīkst jokoties, nedrīkst tās apslāpēt, nomākt.»

Celms uzskata, ka par laulību var spriest vienīgi cilvēki, «kuri stāv paši laulības saistībā». Bet no viņiem dzird dažādus padomus. Vieni jūsmo par laulību un visiem ieteic tajā doties, citi turpretī to nolād. «Vaj vajadzīga organizēta dzimumdzīve?» jautā filozofs, konstatējot, ka daudzi ar prieku norāda, ka laulības pagrimst un pasaulē būs vienas važas mazāk. Tomēr pats Celms secina, ka laulībā radītais intīmais ģimenes siltums ir spēks un mīlestība, kas atsver laulības grūtības, padara dzīvi pilnīgāku, nozīmīgāku un vērtīgāku. «Jau bērnu dēļ vien, kuros mēs atdzimstam, vērts doties organizētas laulības saistībās. Laulība ir viens no mūsu dzīves smagākiem un grūtākiem pārbaudījumiem, eksāmeniem, kuram vajadzētu sagatavoties jau no skolas sola. Tad būtu jaunatnē pareizāks jēdziens par laulības nozīmi un mazāk nelaimīgu laulību.«

Pats Celms savu kundzi Veru Vihrovu satika Pirmā pasaules kara laikā. Viņa bija žēlsirdīgā māsa, dzimusi Krievijā Saratovas apgabalā pazīstama ķirurga ģimenē. Celmu laulībā piedzima trīs bērni — Izolde, Dagmāra un Pēteris.

«Studenta galva nav šķūnis»

Teodora brālis Jūlijs Celms bija pazīstams sociāldemokrātu politiķis. Tādējādi arī filozofs saviesīgajā dzīvē bija sastopams šīs partijas biedru viesībās. Viņa kailo galvvidu ar kuplo, sirmo matu pusvainagu ap to, brūnās, zibīgās acis bieži manīja Voldemāra Bastjāņa ģimenē, kuras atvase dēls Ilmārs apbrīnoja filozofa dzirkstīgo stāstīšanas mākslu, plašās zināšanas visdažādākajās jomās un prasmi atrast humoru gandrīz ikkatrā situācijā. 30. gadu beigās studējot universitātē, Ilmārs klausījās Celma loģikas kursu, taču eksāmenu laikā saslima un saistības kārtoja atsevišķi. «Profesors aicināja mani pie sevis tās pašas dienas vakarā. Varēšot kopā paēst arī vakariņas un papļāpāties. Vakariņās Celma kundze Vera cienāja mani ar pankūkām, kas man garšoja īpaši labi, un tēju ar zemeņu ievārījumu. Mielastā piedalījās arī visi trīs Celmu bērni — Izolde, Dagmāra un toreiz vēl gados stipri jaunais pastarītis Pēteris. Ēšana un pļāpāšana pamatīgi ieilga, un sāku raizēties par savu eksāmenu. Vai, tā pieēdies, maz varēšu godīgi izdomāt atbildes uz jautājumiem? Beidzot, jau uz pusnakts pusi, profesors ieaicināja mani savā kabinetā, kur pie galda iesāktās sarunas turpinājām divatā. Runājām par visu ko, no mākslas līdz politikai. Turpināju nervozēt. Kad gribēju Celmam vaicāt, kāpēc viņš man neprasa kaut ko par loģiku, profesors pavaicāja, vai man esot līdzi lekciju grāmatiņa. Kad viņam to parādīju, profesors izcēla spalvu no kabatas un loģikas priekšmeta ailē ierakstīja atzīmi «ļoti sekmīgi». Uz mirkli man galvai izšāvās cauri neglītā «onkuļu būšanas» ideja. «Bet jūs man nekā neprasījāt,» es teicu. Celms samirkšķināja brūnās acis un paskaidroja: «Kā tad ne? Mūsu sarunās bija jālieto loģika — ne tikai vienu, bet daudzas reizes. Man nebija nekādu pūļu saredzēt, ka tu esi lekcijām sekojis, principus aptvēris un savu domāšanu tiem pakārtojis. Studenta galva nav šķūnis vai noliktava. Man mazāk svarīgi, vai viņš iekaļ smadzenēs faktus un definīcijas, nekā tas, vai viņš aptver principa jēgu un prot to lietot spriešanas procesā.«"

Izcilais kultūrvēsturnieks Andrejs Johansons, 30. gados ģimnāzists būdams, bija klāt gandrīz visos Celma publiskajos priekšlasījumos Rīgas Latviešu biedrībā un citur. «Viņš bija izcils runātājs, kas spēja koncīzi [koncentrēti, īsi, kodolīgi — no angļu val.] un taču ne bez zināmas jūsmas analizēt ne vien savu tiešo tematu, bet arī pievērst klausītāju interesi filozofiskām un socioloģiskām problēmām vispār — neuzmācīgi, un taisni tādēļ jo efektīvāk, mācīt domāt, saskatīt tās plašākās dimensijas, kurās ietelp ikdienišķais. Celma runās bija arī pievilcīgas terminoloģiskas fineses. Tā viņš reiz ieminējās, ka domāšana atseviškās dotās situācijās var norisināties kā «punktuālās ekstāzēs»; nezinu, vai šis apzīmējums ir viņa paša radīts, taču es to nekad neesmu aizmirsis un daudzkārt pārliecinājies par tā pareizumu. Kad 1939. gadā iznāca Celma apcerējumu krājums «Patiesība un šķitums», nopirku to jau pirmajā dienā, izlasīju tūliņ un pēc tam vietām pārlasīju allaž no jauna.«

«Mīļi mīļi sveicina»

Tomēr Celms nebija liels sabiedrības meklētājs. Viņam patika būt ģimenē. Aizrāvās ar fotografēšanu un vijoles spēli. Viņa izcilo humora izjūtu raksturo Jaunsudrabiņš. Rakstnieks un filozofs uzstājās ar lekcijām «dīpīšu» nometnēs (1944. gadā Celmi emigrēja uz Vāciju, kur profesors strādāja Gettingenas universitātē). Pirms kārtējā brauciena reiz saņēmuši telegrammu, kas tulkojumā no vācu valodas skanēja šādi: «Rītu mēs vedīsim Jaunsudrabiņa suni Celmu uz Blombergu.««Ziņa bija adresēta man. Brīdi biju neziņā, rādīt to savam vēl pagaidām divkājainam līdzgaitniekam vai ne. Bet, pazīdams profesoru kā veselīga humora un laba anekdota cienītāju, pasniedzu to viņam,» atceras Jaunsudrabiņš. ««Tas nu ir lieliski!» viņš iesaucās un dokumentu uz vietas piesavinājās. Bet pēc neilga laika joku zināja jau visa nometne, kaut gan es to netiku tālāk paudis. Droši vien šis fakts jau ir ierindots Teodora Celma meistarīgi priekšā celto anekdotu dzelzs inventārā.«

Suņa tēma vēlreiz ienāca Jaunsudrabiņa un Celma attiecībās pirms filozofa aizbraukšanas uz Ameriku. 1949. gada 26. septembrī rakstnieks saņēma vēstuli. «Mīļais Jaunsudrabiņa kungs un kundze! Rakstu Jums pašlaik no Ventorfas, kur ieradāmies šodien, lai stātos tās augstās komisijas priekšā. Iespējams, ka rīt mūs jau izsauks uz veselības pārbaudi. Cerēsim, ka tas viss neilgs pārāk ilgu laiku un mēs, jaunie Amerikas pilsoņi, varēsim turpināt ceļojumu. Kāpēc es Jums tik steidzīgi rakstu? Šoreiz lieta grozās ap mūsu mazo suņa dvēseli — Krikšeli, kas tik nelaimīgs palika Grēvenē. Mēs nolēmām tā, ka nodosim viņu vai nu mums tuviem cilvēkiem, vai chloroformēsim. Tad nu lūdzam drīzu atbildi, vai Jūs būtu ar mieru Kriksi pieņemt par savu. Mēs būtu ļoti priecīgi, ja viņam nevajadzētu tik ātri aiziet, jo mūžiņš viņam vēl tik īss. Sirsnīgi sveicināti no mammas un no brāļa. Dagmāra.» Un seko filozofa piebilde. «Ja nu Jūs izlemtos par Kriksi, tad būtu gan joks: sakarā ar Celmiem Jūs divreiz būtu tikuši pie suņa — pirmo reiz pie neīsta, otrreiz pie «waschecht». Mīļi, mīļi sveicina Teodors Celms.» Jaunsudrabiņš piekrita mantot Celmu Kriksi.

«Katrs kļūst traks savā veidā»

«Dažreiz viņš bija it kā mākoņos. Ar praktiskām lietām daudz nenoņēmās. Vēlāk gan viņam tas bija jādara,» intervijā par Teodora Celma dzīvi Amerikā pēc izceļošanas no Vācijas 1949. gadā profesoram Visvaldim Klīvem 1993. gadā atklājis Celma dēls Pēteris Celms, tobrīd vēstures profesors Vitenbergas universitātē Springfīldā, Ohaio. Tā kā filozofa dzīvesbiedrei nebija laba veselība (Vera Celma nomira 1977. gadā), pašam nācās pārtiku iepirkt un māju krāsot. 60 gadu vecumā Celms pat iemācījās braukt ar auto par brīnumu ģimenei, kas domājusi, «ka viņš nekad to nevarēs izdarīt, jo nespēs koncentrēt uzmanību uz praktisku lietu».

Celms ievērojis dzelzs disciplīnu. Jaunībā pārslimotā šarlaka dēļ iegūtais hroniskais sirds traucējums viņu glāba no karošanas Pirmajā pasaules karā. Studiju gados divas reizes ticis galā ar atklāto tuberkulozi, vēlāk līdz pat mūža galam piespiedies vingrot un ieturēt diētu. Ar filozofēšanu visbiežāk nodarbojās, staigājot parkos, kur šad tad kaut ko atzīmējis uz maza papīrīša. No 1949. līdz 1963. gadam nostrādājis par profesoru Augustānas koledžā Rokailendā Ilinoisā, pensionējies un juties brīnišķīgi: «Kamēr vairums pensionēto jūtas kā no ūdeņiem krastā izmestas zivis, es jūtos kā zivs, kas no krasta iemesta atpakaļ ūdeņos, jo tikai tagad, kad no peļņas darba man «sausajā» sabiedrības krastā esmu atbrīvots, man pirmo reizi mūžā ir iespēja pilnīgi nodoties vientulīgo pārdomu straumei. Vai nav liela patiesība pazīstamajā izteicienā, ka katrs kļūst traks savā veidā?"

Celms bijis reliģiozs, bet ne parastajā izpratnē. Viņš respektēja teoloģiju, tomēr uzstāja, ka ir tas, ko var saukt par tīro filozofiju. Uzsvēra, ka īstā cilvēkcieņa nav meklējama atziņās, bet cilvēka sirdī. Kristu uzskatījis kā augstāko ideālisma izpausmi. «Ja man jautātu, ko spēju vēl tagad uzskatīt par dzīves augstāko ideālu, tad atbildētu, ka organisko vienību, kurā zināšanas un mākslas sasniegumi būtu iesaistīti pazemīgas mīlētājas sirds vadībā. Bez sirds siltuma pat vislieliskākie zināšanas un mākslas sasniegumi būtu kā akmens vai metalla gan meistariski veidoti, bet paši par sevi auksti un nedzīvi tēli. Ir veca un skumja patiesība, ka starp īstenību un ideāliem esot nepārtiltojama plaisa. Un tomēr — vai cilvēka dzīve ar visu tās kultūru, bet bez ideāliem, nebūtu vislabākā gadījumā tikai grandiozi iekārtots lopkopības process?"

Un sabalsojas profesora un viņa studentes Zentas Mauriņas doma neklātienē ar divpadsmit gadu distanci. «Kā es prof. Celmu nekad neesmu redzējusi ar neskūtu seju, tā arī nekad viņu neesmu redzējusi saīgušu. Dzīves grūtībās viņš pratis saglabāt brīnišķīgu gara ģiedrumu un latviešu sirds skaidrību. Ja es filozofijas laukā un sevišķi teorētiskā filozofijā no viņa daudz esmu mācījusies, tad personīgajā dzīvē mana sirds ir pateicības pilna par viņa stipro, drosmīgo un uzticīgo draudzību, ko viņš apliecinājis daudzos manas dzīves visgrūtākos brīžos. Un vai spēja būt draugam nav tā, kas cilvēku visvairāk atšķir no dzīvnieka?"

Teodors Celms mira 1989. gada 14. februārī ASV gandrīz 96 gadu vecumā.

KomentāriCopyTelegram Draugiem X Whatsapp